Stāsta turpinājums.
Spoki gaidu kritiku, ieteikumus un idejas.
Tad nu baudam. 3.nodaļa maybe būs nākošnedēļ.
2.nodaļa
Patiesība.
- Iz… Izredzētā?
- Tu drīzumā visu sapratīsi. Bet tagad pasaki, ko tu jūti?
- Kā ko jūtu?! – nikni iesaucos – Tu ko mani stulbu uzskati? Kam izredzētā? Kāpēc es? Ko tu man stāsti? Man vaiga atbildes!
- Labi… Atbildes saņemsi, bet vēlāk. Ko tu jūti?
- Man vajag atbildes! Tagad! – jūtu kā pa manu ķermeni plūst karstums. Krūtis spēcīgi dedzina sirdi. Jūtos slikti. Es nokrītu.
- Vai tev viss labi.
Es vairs neatbildu. Man deg ķermenis. Pēdējais ko izdaru, kad paļimšu, paskatījos telefonā. Laiks vispār nebija mainījies. Uz dejošanu vajadzēja ierasties 16:50. Laiks ir tieši tāds pats…
- Kāpēc laiks nemainās? – es izkliedzu un nokrītu zemē bezsamaņā.
****
- Kāpēc laiks nemainās? – viņa izkliedz un nokrīt zemē bezsamaņā.
- Sofija! Sofija! – Es saucu un skrienu pie viņas.
- Vai tev izdevās? Viņas pirmais elements atklāts? –Jautā Lelde.
Lelde Neaizmirstulīte. Viņa bija Sofijas un viņas draudzeņu dejošanas trenere. Trenere, kas ir šīs zemes slavenā burve.
- Kas viņai notika? – Viņa nikni sauc.
- Viņa noģība. – atsaucu.
- Klausies, viņai uzticība būs tikai man, un man viņa ticēs labāk nekā tev! Aizmirsti par parādīšanos, kad viņa atgūs samaņu. Viņa nav tam gatava!
- Esmu viņas tēvocis!
- Kuru nekad nav redzējusi! Pat viņas māte pateiks, ka viņai nav brāļa! Pazūdi!
- Es esmu šīs ēkas īpašnieks!
- Bet zāle mans īpašums! Pazūdi!
- … Kāpēc? – klusi nomurminu. Lelde mani sāpināja līdz sirds dziļumiem. Viņa nekad nevienam neuzbrūk un nemaisās, ja vajag kādu izredzēto. Tieši otrādi, viņa novēro manu darbību. Kāpēc viņa tik ļoti aizstāv Sofiju?
****
- Sofija, celies!
Atveru acis. Redzu treneri Leldi. Esmu laimīga. Laikam to visu nosapņoju. Es apskauju treneri.
- Trenere! Jūs esat šeit!
- Sofija! Kas tev notika?
- Nekas! Laikam sareiba galva - sameloju.
- Sofija… - trenere mani uzrunā.
- Jā?!
- Nāc.
Viņa ved mani ārā no lielās zāles. Laikam vajag atnest inventārus uz zāli. Mēs izejot no zāles, es apstulbstu. Kas noticis ar gaiteni (?!). Es esmu kaut kur citur. Šeit viss bija tik neparasti savādi. Dzeltens sienas bija tagad sudrabotas. Pie sienām bija ik pēc otrā loga svečturi, kuros dega sveces. Biju kā pasakā. Pēkšņi trenere apstājas, un ieskatās man acīs.
- Trenere kur mēs esam?
- Mēs esam slavenajā skolā Brīnums.
- Brī… Brīnums? – apjuku. Bet tad sāku smieties. –Trenere! Cik jūs samaksājāt tiem cilvēkiem, lai mani apjokotu?
- Sofija skaties! – Pēkšņi no viņas rokas izaug maza puķe. Tā ir neaizmirstulīte.
- Tre… ne… re…- bailēs apjukusi, gatavojos skolotājai ko jautāt, bet viņa mani pārtrauc.
- Sofija nerausti valodu!
- Trenere, kur mēs esam? Un kā jūs to izdarījāt?
- Sāksim ar to, es tev paskaidrošu, kas esi tu, tad par apkārtējo.
- Kas esmu es? Es esmu Sofija Skārleta. Parasta meitene no Helēnas vidusskolas.
- Tajā pasaulē jā, šajā kaut kas tavā teikumā mainīsies.
- Tajā… - man vēl joprojām nepielec – pasaulē?!
- Jā. Tātad sākšu. Kad nomira tava vecmāmiņa?
- Pusgadu pirms manas piedzimšanas. Nu no mātes puses. Bet tēva māte vēl dzīva.
- Tātad, no tavas vecmāmiņas Aleksandras ir mantots kaut kas varens. Tu esi izredzēta, kā viņa.
- Ko?
- Sofija nepārtrauc, bet klausies kā stundās.
- Labi.
- Tava vecmāmiņa bija skolā Brīnums labāka skolniece. Seko man tev man kas jāparāda.
Mēs devāmies uz kādu milzīgu vestibilu. Tur bija daudz jauniešu, kas uz mani skatījās kā uz brīnumu. Mēs piegājām trofeju stendam. Man liekas, ka ieraudzīju bildi ar meiteni, kas līdzīga man.Viņa bija kopija visai man. Tad trenere ierunājās.
- Tava vecmāmiņa Aleksandra. Būdama tikai 14, parādīja, cik varena viņa var būt ar savām spējām. Varenāka no visas šīs zemes burvjiem. Bet tad viņa 18 gados pazuda. Viņa nerādījās uz šo zemi vairāk nekad. Es redzēju kā viņai piedzimst meita un dēls. Tad viņa man atdeva savu dēlu, un teica: „ Viņš ir Brīnuma skolas mantinieks”
- Viņš būtu mans nezināmais, neredzētais tēvocis?
- Sofij?
Saprotu, ka neklausos līdz galam, – Piedodiet trenere!
- Tavs tēvocis ir neparasts. Viņam nav spēju, bet viņam sirds ir nepārspējama. Viņš ir ticis galā ar visādiem brīnumiem, bet pats to nedara viens. Bet labāk tev pievērsīsimies. Kad nomira Aleksandra, viņa man parādījās sapnī un teica: „Manai meitai pēc pusgada piedzims meita. Viņa mantos manas spējas un būs izredzētā!”
Mirkli klusums. Es vēroju trofejas. Ieraugu, ka viņa ir vairāk trofeju nekā man kad es piedalos dejošanā. Es vēlos būt līdzīga viņai. Aleksandrai, manam elkam.
- Sofija, ja tev ir jautājumi, vari tagad jautāt?
- Vai es spēšu apgūt visu ko Aleksandra?
- Jā! Varbūt pat labāk. –trenere pasmaida. Un es arī. Mana dzīve no tās dienas mainījās. Man bija jādzīvo divas dzīves.
