Viņš nopūtās skatoties kā Kristija aizlido, puisis jau nožēloja to, ko tiko pateica. Piepeši viņš sajuta mierinošu pieskārienu savam plecam. Palūkojoties pa labi, viņš sastapa Gabijas mierinošo skatienu. Kams pamāja ar galvu. Viņi pagriezās un gāja dziļāk mežā meklējot Kama mājokli. Kristija ielidoja pa izsisto logu un sakļāva spārnus aiz muguras. Viņa nopūtās un sāka lēnām kāpt pa kāpnēm. Nonākusi kāpņu augšgalā viņa ar acīm sameklēja brāli un apsēdās viņam blakus. Daniels palūkojās uz māsu, un sastapa viņas skumjo, gaiši zilo acu skatienu. Daniels iešķībi pasmaidija un nočukstēja „ Sveka, kā saprotu viņš tevi atšuva...” „Jā tu esi... nuja... tev ir taisnība...” Kristija nopūtās. Daniels pastiepa roku un kristija iekārtojās pie brāļa krūtīm, kā vecajos labajos laikos. Ieelpojot brāļa asins smaku viņa aizvēra acis un pielāgojās viņa elpaj. Danielas pasmaidija – Kāds viņš ir idiots!- Enģelis gādīgi apskāva māsu un noskūpstija viņas pieri. Kams un gabija soļoja pa brikšņaino mežu. Gabijas basās kājas bija pārklātas asinīm. „ Vai tev nesāp?” Kams palūkojās uz Gabijas sadurstītajām pēdām. „Tikai nedaudz.” Gabija noteica un turpinaja soļot uz prieksu. Kams nopūtās „ kā tad!” Viņš piegāja pie gabijas un pacēja viņu uz rokām „ Kam nē,” Gabija kliedza „atpūtini rokas!” Zēns ignorēja meiteni uz turpināja soļot. Jau kādu pusstundu Daniels čukstēja kristijai ausī plānus par nākotni. Beidzot Kristijai apnika ostīt asinis, kuras verta brāļa kreklu no balta par asins sarkanu. Viņa pārtrauca puisi pusvārdā un teica „Ejam pastaigāt!” „ Ak, jā, labi!” Daniels piecējās uz palūkojās uz kāpnēm. „Kristija izsekoja brāļa domu gājienu un iesaucās „ kurš pēdējais tas izmaksā vakariņas!” daniels iesmējās savus skanīgos smieklus un vēja atrumā drāzās pa kāpnēm, Kristija neatpalika no brāļa. Pēc trīs sekundēm abi jau stāvēja pie izsistā loga. „ Tu zaudēji!” Kristija plati smaidot iedunkāja brāli. „ Labi, jau labi māšuk!” Daniels padevās un ieknieba meitenei. Kristija ieķiķinajās un ielīda izsistajā loga rūtī „ Skaties kā tas jādara!” ar šiem vārdiem meitene atspērās un izlēca no loga. Plati vezējot savus melnos spārnus viņa pagriezās pret brāli, kuršs jau sēdēja uz dzegas. „ Tagad Tu skaties kā tas jādara!” bralis iekliedzās un atspērās lēcienam. Apmetot divkāršo salto viņs izpleta savus spārnus, kuri bija identiski vienādi ar māsas spārniem. Abi skaļi smejoties lidojaa pāri mežam. Palūkojoties uz leju Kristija smiekli aprāvas. Starp egļu zariem pavīdēja Kams, Kams kurš nesa uz rokām Gabiju... Viņa aši novērsās lai brālis neievērotu asaras viņas acīs. Sākumā kams sadzirdēja tikai skaļus un prieka pilnus smieklus, pēc dažām sekundēm viņs jau ieraudzija Kristiju ar Danielu planējam pār mežu. Kristijas smiekli apravās- Viņa mani ieraudzija- Kams nodomāja un atlaida gabiju. Meitene apjukusi vēroja kā Kams izplet savus zeltainmelnos spārnus. Puisis metās pakaļ Danielam. Viņš lidoja ar ērgļa precizitāti un ietriecās pārsteiktajam enģelim sānā. Kristija iekliedzās. Bet spēcīga vēja plūsma atmeta viņu vairākus metrus atpakaļ....
