Piedodiet par kļūdām un jauku lasīšanu.
1. NODAĻA
2014. gads.
Iza sēdēja kafejnīcā pie loga un viņas skatiens vairākkārt slīdēja pār cilvēkiem. Visi pieaugušie ir neapmierināti, viņi ar sarauktām pierēm runā ar viens otru. Bērni gan priecājas, lēkā, ignorējot lietu un milzīgās peļķes. Viņiem ir vienalga, ka kājas paliks slapjas un iespējams, viņi saslims. Viņiem vienalga ko vecāki par to saka, jo tas taču ir lietus. Nesen beidzās vasara un lietus – tas ir kaut kas īpašs, atvēsinošs.
Iza vienmēr bija gribējusi būt mazs bērns, kurš ir laimīgs par visu. Kurš nokrītot nevis raudās, bet smiesies. Kurš būtu viņš pats un necenstos līdzināties kādam citam. Draudzība sāktos ar vienu parastu jautājumu “Uzspēlējam spēli?”. Pati lielāka bēda būtu konfektes nedabūšana. Diemžēl, kad bija maza, meitene to nenovērtēja.
Maziņa būdama Iza sēdēja stūrī un lasīja grāmatas. Viņu vienmēr pievilka grāmatas, pat tad, kad Iza nemācēja lasīt. Tām gandrīz visām ir vienādas formas, bet katra satur citādāku stāstu. Katra pastāsta kaut ko tādu, ko viņa agrāk nezināja. Tā pastāsta noslēpumu, to klusi čukstos. Grāmata atklāj rakstnieka dvēseli. Par ko viņš uztraucas tieši tajā brīdī. Par ko viņš domā. Kādas emocijas ir tajā brīdī. Visu, ko vien rakstnieks grib mums pastāstīt.
Tagad meitene vienkārši grib būt maza un nevis lasīt grāmatas, bet spēlēties ar bērniem. Izbaudīt vecāku lutināšanu un jaunu draudzību uzsākšanos.
-Mēs drīz taisīsimies ciet,- pie Izas piegāja oficiante un iztraucēja pārdomas.
-Protams,- jāatzīst, diezgan smalks mājiens tūlīt pat pazust no šīs ēkas.
Lēnām viņa ielika savu zīmēšanas blociņu somā. Tik ļoti Iza nevēlējās doties prom, un ne jau tāpēc, ka te ir tik labi un mājīgi. Viņa nepaņēma lietussargu. Šodien laika ziņās solīja visu dienu sauli un Iza kaut vienu reizi bija viņiem noticējusi. Nu, jebkurā gadījumā, ja arī saule pazustu, meitene neuztrauktos, bet lietus un pie tam tik stiprs - tas neiepriecina.
Iza samaksāja par negaršīgo kafiju un izgāja ārā. Meitene momentāli kļuva pilnīgi slapja. Mati pielipa pie pakauša, apģērbs pie ķermeņa. Lūpas pavilkās uz leju. Viņai nekad nepatika peldēt, nepatika justies slapjai, kur nu vēl tikt zem tik stipra lietus. Viņa jūtas nedaudz saspiesta savā apģērbā, tomēr dodas uz priekšu. Jo vairāk Iza stāvēs, jo slapjāka kļūs un garastāvoklis paliks ar vien sliktāks un sliktāks. Naudas taksometram viņai nav un arī biļeti autobusā pirkt ir pārāk dārgi. Iza cerēja, ka varēs mierīgi, aplūkojot pilsētu, aiziet līdz mājām. Ja agrāk vēl varēja nopirkt biļeti, tad tagad vairs nē, ja nu vienīgi tu kioskā nenopērc, bet diemžēl šajā pieturā tā nav. Arī nekur tālu nevajag iet līdz mājām.
Kādas nieka divdesmit minūtes.
Meitene izdvesa skaļu vaidu, kas lika apkārtējiem uzmest viņai skatienu un apiet ar līkumu, bērnus turot cieši pie sevis. Iza tam nepievērsa uzmanību, lai gan tā vien gribējās uzprasīt – “vai neesat izmirkušu cilvēku redzējuši?”.
Viņa iegriežas sānieliņā un izejot tai cauri, tiek daudz klusākā ielā. Nevienam jau nav baigās vēlēšanās braukt pa bedrēm un kratīties mašīnā, tāpēc te ir kluss. Cilvēku arī nav daudz, jo šī iela ir diezgan tuvu nabago rajonam. Iza kādu brīdi bija dzīvojusi šajā rajonā, un ne jau pēc savas gribas. Sieviete pie kuras viņa bija dzīvojusi visus šos gadus, jo vecāki Izu uzticēja viņai kamēr paši apbraukāja pasauli, izmeta meiteni no sava dzīvokļa, tāpēc, ka viņa ne strādāja, ne palīdzēja. Iza bija traucēklis, un tās sievietes jaunais vīrs, bija tikai ideāls iemesls, lai viņu izmestu ārā. Par laimi vecāki uzzinājuši par šādu situāciju, atbrauca, iekārtoja viņu jaunā dzīvoklī un aizbrauca. Žēl tikai, ka aizbrauca.
Pirmās dienas ko meitene šajā rajonā bija pavadījusi, Izu ar vien biežāk apciemoja tāda doma, ka vajadzētu kādreiz aiziet uz to māju, kur dzīvoja viņas vecvecmamma. Vecāki nekad par viņu nav stāstījuši un Iza labprāt uzzinātu, kas viņa ir, ar ko nodarbojās un viss tādā garā. Viņa būtu aizgājusi. Tieši tajā dienā, bet tad, protams, vajadzēja parādīties vecākiem.
Šajā rajonā domā, ka viņi nezog, viņi paņem sev, tas kas ir nozagts no viņiem un tāpēc to par zagšanu tā īsti nenosauksi. Vismaz tā Iza saprata. Viņi iemācīja viņai zagt, lai gan meitene varēja to arī nedarīt. Viņai ir lieliskas spējas. Tikai diemžēl Iza tās nemāk izmantot. Vecāki gan uzskata, ka vajag tādu kā grūdienu vai arī iespējams, Izai ir vajadzīgs adrenalīns. Tad, kad vienkārši to dari un nedomā kas, ko, kāpēc. Nedomā kā to izdarīt.
Caur lietu atskan vaids. Nedomā par to, Iza domās pavēla sev. Var būt kāds no nabagiem tagad te tēlo, lai Iza pieietu un pēc tam viņš meiteni sadauzītu zili melnu un atņemtu visu kas ir. Viņa vienkārši ignorē, lai gan tas ir grūti. Iza vēlas palīdzēt, bet negrib, lai to izmanto pret viņu pašu.
Tad nedaudz tālāk atskan mašīnas rūkoņa un taure. Lūk, šis gan liek saspringt. No sākuma vaids un tagad šis. Tālumā atskan sasaukšanās un smiekli. Iza jūt to cilvēku auru. Visas tās ir tumšas, gandrīz vai melnas, bet viena ir satraukta, sāpīga. Iza paskatās visapkārt un dodas uz virzienu, kurā bija novaidējies cilvēks. Meitene redz, ka mašīna ieslēdz lukturus. Tad pamana cilvēku. Viņš ir sasists. Tas ir puisis un jau pēc acīm var redzēt – mednieks. Mednieku acis parasti ir melnas, bet acu zīlītes tumši brūnas. Viņš pamana Izu. Acīs pazib cerība un tad nicinājums. Iza nezina ko mednieks redz viņas acīs. Mašīna atkal notaurē.
-Vai,- Iza noklepojas, -tevi vēlas nobraukt?
Īstenībā stulbs jautājums, bet kamēr mednieks kaut ko atbild, meitenei ir iespēja apdomāt rīcības plānu. Palīdzēt cilvēkam, kurš tagad noteikti ļoti vēlētos viņu nogalināt vai aizskriet, noslēpties un tad mocīties vainas apziņā. Nu, tiešām! Kas ir labāk palīdzēt vai vainas apziņa? Ja viņš nebūtu mednieks, viss būtu daudz vieglāk. Iza viņu noteikti izglābtu, bet viņš ir mednieks. Viņš noteikti ir kaut ko izdarījis tiem cilvēkiem, kuri taisās viņu nobraukt. Viņasprāt, Iza pat nojaušu ko.
Kāds uzspiež gāzi. Mašīna sāk braukt ar vien ātrāk un ātrāk. Iza, pat nepadomājot par sekām, lec priekšā, aizmirstot par to, ka glābj savu mūža ienaidnieku. Viņa ir muļķe, bet pirmais solis jau ir sperts un vairs neko nevar izmainīt. Iza pieliek rokas priekšā un saņem spēku plaukstās. Viņa tik tiešām nezina ko darīt, bet tad sajūt kā mašīna ietriecas plaukstās. Tas ir spēcīgs grūdiens, kas liek Izai paslīdēt uz slapjā asfalta un nokrist, toties meitene izglāba gan viņu, gan sevi un cerams, nevienu neievainoja mašīnā. Iza neceļas kājās, viņa vienkārši pierāpo pie mednieka.
-Tev kaut kur sāp?- Iza uztraukti jautāja, uzliekot plaukstu uz mednieka vaiga. Tas ir mehāniski, tomēr meitene visdrīzāk iespaidojās no mammas. Mamma kaut kad strādāja par ārsti un viņa bieži vien tā darīja saviem pacientiem. Priekš kam? Meitene nezina.
-Nav svarīgi,- viņš nošņāc.
-Es tev vēlos palīdzēt,- Iza jūt, ka mednieks melo, tāpēc neliekas mierā. –Lūdzu, pasaki, kur tev sāp. Lūdzu!
Viņš skatās Izas acīs. Iza jūt kā kaut kas no deguna noslīd un uzpil uz plaukstas, kuru tur ir pie mednieka vaiga. Asinis. Viņa pievērš skatienu tām un sajutas slikti. Tieši tāpēc Iza nesekoja mātes pēdām. Viņai nekad nav patikušas asinis. Iza pamana, ka mednieks norāda uz sānu. Viņa pavelk mednieka kreklu nedaudz uz augšu un ierauga asiņainu brūci. Iza strauji novēršas un sašķoba seju. Neskatoties uz viņu, Iza pieliek savu roku pie viņa sāna un cenšas kaut ko izdarīt. Nekas nenotiek. Mednieks ierauj elpu, bet tas ir viss. Viņa nejūt kā zem viņas rokas kaut kas sadzīstu. Viss paliek kā ir un meitene gandrīz vai apraudās. Tik ļoti viņa vēlas kādam palīdzēt. Pat ja tas ir mednieks. Viņai reti, kad izdodas pielietot savu spēku, īstenībā gandrīz nekad. Bet tajos brīžos kad tas izdodas, viņai patīk sajsut spēka burvību. Žēl, ka tā pazūd tik ātri kā parādās. Asara noslīd pār meitenes vaigu.
-Es nevaru,- Iza nočukst. –Es nezinu kā.
Negaidot Izas plecā kaut kas ieduras. Paskatoties uz plecu, var pamanīt, ka mednieks viņā ir kaut ko iešpricējis. Meitene vēlas kaut ko pateikt, bet atslēdzas. Nu, vismaz lietus pārstāja līt.
***
Prieks, ka dažiem patīk. ;)
