.Sveicināti . Vakar nopirku orģināl autora spēju un šodien domāju kur, lai to pielieto. Tad nu izdomāju ka publicēšu paša sarakstīto dzejoļu izlasi.
Tos esmu sarakstījis aptuveni pēdējā gada laikā. Tēmas: protams kā jau vienmēr mīlestība, sāpes, līdzcilvēki, daba un vienkārši sajūtas. Neslēpšu, esmu mēģinājis šo to rakstīt repa stilā, bet kaut kānesanāk
gribētu mazliet padomu, kritikas un vispār jūsu domas par maniem darbiem
SKATĪJUMS
Būs bailes, sāpes un zaudējumi
Kurš nāk man līdz?
Cīnīsimies, lai kādi būtu pārmetumi
Mūs vienam ritmam vienos bīts
Un vēl tas partizānu spīts
Cīnīsimies tumsā, sabiedrotais būs rīts
Mums visiem viens uzdevums un mērķis
Iekārtot dzīvi tā labi un ērti
Dzīvot dārgi, bet reizē lēti
Pasaule ir skaista, tikai daudziem apbrīnas trūkst
Un mēs šeit būsim līdz apstāsies pulss
SVĒTDIENA
Viņa gribēja aizbraukt, bet palika
Tas arī bija vienīgais kas atlika
Lai gan tas atkal kārtējo reizi notika
Viņam bija izvēle starp viņu un pudeli
Viņš izvēlējās otro, nolaida fufeli
Un tagad piedzēries, mīkstāks par vārītu nūdeli
Viņa viņu mīl, lai kāds viņš būtu
Viņš bez viņas par plenci kļūtu
Šķiet iemīloties viņi ir pieļāvuši kļūdu
Jo tagad dzīve šķiet pilna sūdu
Bet vienam bez otra vairs neiztikt
Viņiem uz mūžu lemts kopā palikt
Līdz kādam nāksies uz mūžiem aizmigt
G.O.L.S
Es dzirdu, tu nāc un tavi soļi skan pret zemi
Man atkal svētki kad satieku no jau tevi
Tu esi lieliska, pat tad ja arī klusē
Visu kas mums bija dalījām uz pusēm
Bet nu tad tagad man viss ir skaidrs
Tas liktenis pret mums palika skaudrs
Tavas jūtas nav pieradušas pie tādas slodzes
Un tu kliedz, pie velna tās tavas rozes
Tas ir vieglāk nekā aizmirst , nekā piedot
Vienalga cik mēs esam gatavi ziedot
Aizmirst tās visas sāpes ko esam nodarījuši kādreiz
Mēs viens otru vairs nesaprotam, vismaz pašreiz
Bet es mīlēju tevi mīlēt, tevi samīļot un glāstīt
Tev patika manās plaukstās zīmēt un par dzīvi stāstīt
Viss skaistais ar laiku pāriet, paliek tikai rētas
Novelkot robežas kā dzeloņstiepļu sētas
Tās dziedēs tikai tas pats sasodītais laiks
Jo tās sāpes ar laiku izgaisīs, kā ētera tvaiks
TREŠDIENA
Kaut bieži negribas, bet pa laikam kļūdos
Un ar saviem darbiem mēdzu iebraukt sūdos
Bet neapjūku, šādos mirkļos grūtos
Jo zinu, šajos mēslos es tikai rūdos
Kad dzirdu vārdus to saldeni rūgtos
Par saviem tekstiem, ar kuriem es te pūlos
Man ir savs stils, pie tā tad arī turos
Un ja kāds nesaprot, tā nav mana vaina
Jo katram uz dzīvi ir sava realitātes aina
Būs arī kas savādāks, lai tikai pagaida
Bet nekad nerakstīšu kā Jablovska Gaida
Jo kad rakstu, man domāt nesanāk laika
ZAĻĀ JŪDZE
Viņš tur savāds pieturā stāvēja
Skaitīdams cilvēkus laiku kavēja
Lai gan tā vairs nebija pārāk daudz
Bet sirds, tomēr vēl bija savējā
Cita bija tik daudz, cik mugurā
Vēl ģimenes bilde mēteļa kabatā
Bet zvanot uz mājām neviens neatbild
Nav vairs sapņu, ko dzīve nepiepilda
Visas dienas šķiet vienādi dīvainas
Ja vienalga kur gulēt, patiltē vai dīvānā
Bet uz sola, blakus, apsēžas pārītis.
Ar tik mazu mīlestību, kā bizbizmārīte
Pieturā ir auksts, bet viņš nav izvēlīgs
Jo palikušas nepārautas tik pāris stīgas
Tikai laiks, pēkšņi apstājies un žņaudz
Tikko tā trūka , tagad jau pārāk daudz
MANS BĒRNS
Cik daudz gan ir rakstīts un dzēst
Saburzīts, izmests un kopā plēst
Lai ir skaistāk, lai vārdos ir spēks
Es audzinu rīmes, tas ir mans bērns
Tā es rakstu, dzēšu un atkal par jaunu
Cīnos pats ar sevi, tā ir sīvākā kauja
Laižu metaforas ,kā artilēriju gaisā
Neturu sveci zem pūra, ceļu to gaismā
GAMELEONU ROTAĻAS
Vakar es biju tev, Tu biji man
Šodien tas vienkārši tizli skan
Un rītdien, es jau dodos prom
Jo vairāk man nav, ko tev dot
Palicis tik prāts un mans gods
Un nesāc raudāt, to katrs prot
Starp mums bija interesanta ķīmija
Ko noklusēja balss, to pateica mīmika
Tu esi lieliska, tieši tāpat kā es
Brīnums, ka tādus kā mēs, zeme vēl nes
Mēs satikāmies, bijām bez pieredzes
Tu bija viena un es bez draudzenes
Amors pūderēja mums smadzenes
Viss sāka notikt pēc piektās glāzītes
Mēs gājām tur, kur bija tumšs
Pār mums nāca jūtu izvirdums
Bijām tik mēs un klusā daba
Tavs pieskāriens un mana āda
Silti čuksti un solījumi
Vārdi tukši un sirds puksti
Bet tagad viss, ir jāiet prom
Savādāk sirdsapziņa sev jau kapu rok
Lai paliek viss, kas mums bija
Lai nav bedre, cieta un dziļa
TĪTARS
Debesīs tūkstoš gadu miers
Greizie rati joprojām turpat
Tie negrib nekur tālu skriet
Krīt zvaigzne no debesjuma
Skan balss, viena un skumja
Tur purvā dzērve kliedz
Jau otro vasaru viena griež valsi
Tikai augšā atkal miers
Bet dzērve, tikai kliedz un kliedz
MATILDES KASETE
Piektdienas vakars, laukā tumst
Bīts un bass skan ausīs jums
Tauta plosās, tiek nonests jumts
Nav neviena, kurš šovakar skumst
Tiek svinēta dzīve uz pilnu jaudu
Katra minūte nes kaut ko jaunu
Skaņu celiņš ass, kā žilete plēš
Apkārt dūmu jūra un lāzeru mežs
Šonakt, lai vientulība ir kas svešs
Meties pūlī, tas jau rokas pleš
BIJA REIZ VIŅA
Viņa ir tur, tur tajās bildēs
Viņa bija, tas īstais cilvēks
Tur viņas mati, plīvo vējā
Tagad tik tas, ko nepaspējām
Bija mums laiks, kas citiem trūka
Un vēl tas, ko citi lūdza
Bet viss skaistais ar laiku zūd
Palieku tik Es un mans mūžs
Uz galda glāzē, tiek liets „Grants”
Tik saldsērīgi dzied „James Blunt”
Bet atbilde pudelē jau neatrodas
Jo sirds vēl prātam nepadodas
Ka Viņa ir, bet tomēr vairs nav
Kad Viņas augumu svešas rokas skauj
To saprast liedzās vēl mana sirds
Un saujā salūst gredzens, viņai pirkts
TU ES TU
Ko noliedz tavs prāts, to uzklausa sirds
Jo pat negribot, tā vairāk par Tevi dzird
Ir skaisti, kad dienā tavu seju rotā smaids
Kad vari kliegt no laimes, tā, ka pietrūkst gaiss
Tas ir tavs dzīvesprieks, tas ir tas svarīgais
Jo Tu esi šeit un tagad, un šis ir tavs laiks
Ja pati tam tici, tad arī dienā zvaigznes Tev mirdz
Visas sāpes un bēdas zem kājām, kā putekļi birzt
DRUGS
Vai tiešām neesmu vajadzīgs ne sev, ne citiem?
Kad nakts paziņas izgaist, kā migla no rītiem
Tad mana gulta, pilna asaru ezeriem dzidriem
Un kurš gan pateiks to, ko redzēšu rītdien?
Varbūt nāks debīls rīts un dos ar lauzni pa zobiem?
Par to, lai nolaižos uz zemes un beidzu domāt par podiem
Bet manā galvā tikai nākamais tuss , burzma un kodiens
Tikai nesaprotu, kāpēc esmu šeit un dzīvoju šodien
Starp visām šīm drūmām dienām un vientuļām naktīm
Starp dūmainām domām un vienmuļām mūzikas taktīm
Bet tajā visā ir kaut kas, kas piedur un tik ļoti patīk
Pat, ja dažkārt piegriežas un līdz riebumam apnīk
Neesmu tas, kam patīk satīt un dzīvot kā sapnī
Jo dzīve, taču nav kasete, to nevar atpakaļ patīt
Lai gan visiem gribās zināt kas mīt sapņu skapī
Ir jāsaņem sevi rokās, ir jāprot pār sevi valdīt
TOY SOLDIER
Liktenis ir joks, bet joks ir tavās rokās
Stulbums ir pirmais, sāpes nāks otrās
Nāks rotaļu kareivis, asiņainiem autiem
Izcīnījis cīņas ar asmeņiem daudziem
Sitiens pēc sitiena, diena pēc dienas
Ielas būs tukšas, bet ietves jau brīvas
Tad dūriens vēnā , HIV plūst pa vadiem
Viņš ir inficēts, dēļ tā Viņu spārdiet?
Cīņā, aci pret aci, mēdz abi palikt akli
Citas izejas nav, kas gan cits atliek?
Bet izeja ir tur, tur Tevī, dziļi iekšā
Izstiep roku, satver Savu likteni ciešāk
16 RINDAS
Sēžu uz jumta, it kā pasaules malā
Dod man roku un ejam līdz galam
Jo tas saulriets, tāpat drīz būs galā
Te visa tik daudz, ka plūst pāri malām
Tik viens solis no mīlas līdz naidam
Tik viens mirklis un rītausma skaista
Tās sajūtas var redzēt, tur lejā gailam
Tik viens mirklis un mirdz jau gaisma
Šai brīdī savienojas divas savādas pasaules
Un tām viss vienalga, nekas tām netraucēs
Lai gan atšķirīgas, kā divas dažādas paaudzes
Kas paņem visus rāmjus un izmet miskastēs
Tāpēc nestāvam tumsā, iznākam gaismā
Gravitācija izslēgta, nav zemes, kas saista
Mēs esam kā putni, brīvi ceļamies gaisā
Lejā paliekt tikai Viņa, trausla un skaista
Baltas, saplēstas flīzes fonā
Man skandās balss, Grafomāna
„Jack Daniels” raksts uz viņas jakas
Šķiet uz maniem pleciem zirgu sakas
Balss, bez gala skumjā un banālā
Stāsta par mīlestību, kas pakāsta
Tad vēl tie blondie mati un zilās acis
Jā, man viņa vēl joprojām patīk
Pat vairāk, bet to, es negribu rakstīt
Tikai žēl, ka nevar laiku atpakaļ patīt
Jo vajadzēja klusēt, nevajadzēja sacīt
Tikai gribēju pateikt , cik viņa man nozīmē daudz
Ka manās krūtīs pukst sirds un pēc viņas tā sauc
VIŅA PAZINA
Viņa pazina pilsētu
Viņa pazina tās baložus
Ja teikšu, ka es viņu pazinu, tad melošu
Bet viņa redzēja mani
Redzēja manu sirdi degošu
Viņa pazina to sajūtu
Viņa pazina tos grožus
Ja teikšu, ka es to sapratu, tad melošu
Bet viņa redzēja mani
Redzēja manu sirdi degošu
CIK BIEŽI
Cik bieži Tu ieskaties sevī
Tagad redzu savu atspulgu Tevī
Acis miglojas, kā pārklātas ar plēvi
Kāpēc aizgāji, tas bija gļēvi
Gribās pateikt paldies, bet nav par ko
Gribās satikties ar tuvajiem, bet nav pat to
Dzīvē pauze
Un laime aizlido, kā lapa no vēja
Un atkal asaras asinīs
Bet tā sāpe jau nekur nezudīs
sirds var atnest tuvāk debesis pie zemes
bet dvēseli, vienspārnains eņģelis aiznes
runā klusām, dievs tevi dzird
nevienam jau nav bail mirt
daudzus jau tā dzīve baida
jo zina, kas viņus ceļa galā gaida
arī nauda ir svarīga, lai gan laimi nenes
dzīve daudzus saspiež, kā zem preses
jā, laiks nežēlo, dzīve liek ciest
kā lai bez balss iemācās kliegt
piedodiet, ka nemācēju mīlēt
piedodiet ,ka liku tik daudz asarām ritēt
