local-stats-pixel

It's the moment of truth10

26 0

Ar laiku ir kā ir, bet kad ir tad kaut ko arī uzrakstu. Un tad beidzot ucepu arī jauno nodaļu emotion

-10-

Man jau bija bail iedomāties, kas mani sagaidīs šovakar. Pēc vakardienas mierīgās dienās. Šodiena bija kaut kas traks. Es patiešām sajutos, tā it kā jau šodien būtu mana dzimšanas diena. Ap pusē 6 Džareds man pazvanīja, ka pēc pusstundas atbrauks man pakaļ, un, lai es esmu gatava. Es no sava skapja izvilku melnu, īsu kleitiņu, kurai ap vidu bija sarkana, tieva, ādas siksna. Apakšā tai es uzvilku melnus legingus un kājas melnas, masīvas papēžkurpes. Savus sarkanos matus es biju iztaisnojusi, un ielikusi melnu banti matos.

Atskanēja mana dzīvokļa durvju zvans. Es no dīvāna paņēmu savu somiņu, pa ceļam iemetu acis, spogulī pārbaudīdama, vai izskatos labi, un devos ārā pa durvīm. Džareda mute mazliet pavērās, un es pasmaidīju.

‘’Tu patiešām izskaties skaisti. Pat ļoti skaisti.’’

‘’Paldies.’’ Es pasmaidīju un noskūpstīju viņu. Viņš atrāvās no manām lūpām un pasmaidīja.

‘’Ja tu šādi turpināsi, man liekas, mēs nekur neaizbrauksim.’’ Es iesmējos, un viņš sagrāba manu roku un mēs iekāpām liftā. Es visu laiku smaidīju kā idiote. Es nevarēju sagaidīt, ko viņi būs izdomājuši.

Pirms es iekāpu mašīnā, Džareds mani noskūpstīja un iečukstēja ausī ‘’Es tevi mīlu’’. Es jutos laimīga. Es jutos tik laimīga, ka varētu izkliegt visiem. Nebiju jutusi īstu laimi jau gadiem. Un domāju, ka nekad vairs to nejutīšu.

Džareds uz mani paskatījās, pasmaidīja un iedarbināja mašīnu.

‘’Man tik žēl, ka mums jau rīt ir jādodas prom. Es, man liekas, tagad visu šo gadu nodzīvošu ar sirdsapziņas pārmetumiem.’’ Džareds nebeidza man atvainoties.

‘’Beidz. Lūdzu, beidz. Man tas liek justies vainīgai, ka vispār piedzimu.’’ Tas izklausījās skarbi, bet vismaz viņš uz kādu brīdi apklusīs. Bet es kļūdījos, viņš izskatījās dusmīgs.

‘’Tu nemaz vairs nedomā runāt par kaut ko tādu. Saprati? Nekad.’’ Viņš pēdējā brīdī pamanīja, ka ir jāpastājas pie luksofora un strauji nobremzēja. Viņš paskatījās uz mani, un es zem viņa avīm redzēju izspiedušos asins vadus. Es sapratu, ka man nevajadzēja tā teikt.

‘’Labi. Piedod.’’ Es nopūtos un pagriezos pret ceļu. ‘’Brauc.’’ Es viņam skarbā tonī noteicu un sakrustoju rokas uz krūtīm. Un tā mēs visu ceļu braucām klusēdami, abi divi par kaut ko domādami. Viņš vairs ne reizi un mani nepaskatījās. Varbūt paskatījās, bet es savā lepnumā nemaz nebiju paskatījusies uz viņu.

Viņš apstājās pie savas mājas, un es ilgi nedomādama, izkāpu no mašīnas. Viņš arī uzreiz izkāpa no mašīnas, un tieši pirms mājas sliekšņa, viņš mani apstādināja. Viņš satvēra manu roku un pievilka mani tuvāk viņam. Viņš maigi mani apskāva un cieši skatījās man acīs.

‘’Piedod, es negribēju tevi nobiedēt.’’ Viņš mierīgā tonī noteica un aizlika manu matu šķipsnu man aiz auss, ‘’Vienkārši, tas ir pārāk smagi būt tik tālu prom no tevis un redzēt tevi. Un tad, kad tu pateici, to ko tu pateici... tas nebija jauki.’’ Viņš pasmaidīja, un es nespēju nepasmaidīt līdz ar viņu. Viņš mani noskūpstīja uz lūpām, un atlaida no apskāviena. ‘’Tagad aizmirsti visu. Pasmaidi un esi gatava savam pārsteigumam.’’

Mēs iegājām mājā, un Džareds lika man aizvērt acis, lai pārliecinātos, ka es patiešām esmu aizvērusi acis, viņš pielika savu roku priekšā manām acīm. Viņš satvēra manu roku un veda mani uz priekšu. Es dzirdēju kā viņš atver durvis, un es jutu, ka mēs atkal esam ārā. Džareds atlaida manu roku un iečukstēja man ausī: ‘’Atver acis.’’

Es paklausīju viņam un manā priekšā stāvēja ne pārāk liels bariņš ar cilvēkiem. Un viņi visi kā viens bļāva ‘’Daudz laimes dzimšanas dienā, Džuljeta.’’

Es nezināju ko darīt un es tikai smaidīju. Es redzēju kā visi ar laimīgām sejas izteiksmēm skatījās uz mani un droši vien man aiz muguras stāvošo Džaredu. Es paskatījos uz viņiem visiem ar mīļu sejas izteiksmi un nočukstēju ‘’Paldies.’’

Un tad arī sākas apskāvienu un buču jūra. Visciešākais un vismīļākais apskāviens man tika no Šenona, bet to zinājām mēs visi, ka vislabākie apskāvieni ir tieši no Šenona.

Mēs visi mierīgi atpūtāmies, dejojām, jokojāmies, dzērām un ēdām Tomo sacepto ābolkūku man. Un protams es neiztiku bez slavenā ‘’ābolkūkas joka’’. Un šādi nositot laiku, pienāca laiks atvērt dāvanas. Es biju cilvēks, kas nezināja kā reaģēt, kad saņem dāvanas. Man vienmēr likās, ka tas viss ir par daudz un man to visu nevajag. Kamēr es atvēru vienu dāvanu pēc otras, es redzēju kā Šenons un Džareds nozūd mājā. Es nebeidzu teikt, ka tas viss ir par daudz un man neko nevajadzēja, un man pietika, ka viņi visi šeit ir.

Es redzēju kā atkal pie mums atnāk Džareds un Šenons, bet šoreiz Šenonam rokās bija paliela kaste. Es jau paspēju pārbolīt acis un nopūsties. Viņi nekad nevarēja iztikt bez lieliem izlēcieniem.

‘’Mūsu dāvana ilgi negaidīs, tāpēc būtu vēlams, ka tu vēlāk priecātos par jau saņemtajām un vēl neatvērtajām dāvanām.’’ Šenons noteica un gatavojās pasniegt kasti, ‘’Pirms tam apsēdies, un nedomā kasti kratīt.’’ Viņš pateica man instrukcijas, un es viņam paklausīju. Viņš ielika kasti man klēpī, un es jau nojautu, kas varētu būt tur iekšā. Es atvēru kasti un ieraudzīju mazu pūkainu kaķēnu. Viņš bija galīgi pārbijies un trīcēja. Es izņēmu viņu no kastes, un Džareds izņēma kasti man no klēpja. Viņš klusti pīkstēja, un es viņu samīļoju.

‘’Viņš ir tik jauks.’’ Es uzsmaidīju abiem puišiem.

‘’Mēs ar Šenonu viņu nodēvējam par Džokeru, jo tev jau ir Betmens, un Betmenam ir vajadzīgs pret ko cīnītos.’’ Visi iesmējās un es arī.

‘’Es ceru, ka viņi nekausies.’’ Es noglāstīju kaķēna galvu.

‘’Džokers ir Sibīrijas kaķis, un viņš ir pusotru mēnesi vecs.’’ Šenons mani informēja.

‘’Es zinu, ka tev jau ir viens kaķis, bet es vēlējos, lai tev vienmēr ir kāds blakus, kas atgādinās par mani un Šenonu, kamēr mēs esam prom.’’ Es piecēlos, un piegāju klāt Šenonam un noskūpstīju viņa vaigu.

‘’Paldies, viņš ir burvīgs.’’ Un tad es piegāju klāt Džaredam un noskūpstīju viņu. Un es mums apkārt atskanēja ‘’avv’’. ‘’Paldies arī tev. Princesei, tagad būs kāds par ko rūpēties.’’

Kaķēns manās rokās sāka skrāpēties, un es to iedevu Tomo. Mūsu trakajam kaķu onkulim.

‘’Bet kas tās būtu par dzimšanas dienas svinībām bez Leto ģimenes tradīcijas.’’ Džareds iesaucās, un es nopūtos.

‘’Ak nē!’’ Un viņi visi kā viens sāka dziedāt, kamēr es kādu brīdi stāvēju kā idiote, bet tad sāku kaut kā dejot. Pēc brīža viņi pārstāja, un manas rokas no aizmugures kāds sagrāba, tā kā vienīgais ko es neredzēju bija Šenons, es instinktīvi iekliedzos un sāku spirināties, bet tad viņam palīgā nāca Džareds un Roberts, kuri turēja manas kājas un nesa klāt peldbaseinam.

‘’Ko es esmu jums nodarījusi?’’ Bet viņi visi tikai pasmējās un skatīja līdz 3, un es ielidoju baseinā. Kāpēc viņi nevar izdomāt neko jaunu? Kāpēc vienmēr visas manas dzimšanas dienas beidzas baseinā? Es izniru baseina augšā, un piepeldēju pie baseina malas, kuras gari smējās visi 3 vainīgie. ‘’Jums nav sirds.’’

‘’Pagaidi,’’ uzsauca viens no viņiem, un visi ielēca baseinā un es atkal biju zem ūdens. Bet vismaz es nebiju vienīgā kura bija slapja. Šenona galva virs ūdens parādījās pirmā, un es uzreiz piepeldēju viņam klāt un ar visu svaru spiedos viņam uz pleciem, lai viņš atkal ienirtu ūdenī.

‘’Kurš tagad smejas?’’ Es ļauni pavīpsnāju, kad atlaidu viņu. Es sāku peldēt uz baseina malu un gribēju izkāpt ārā no baseina, bet mani satvēra ciešas rokas un pagrieza uz otru pusi. Džareda acis urbās manās un viņš maigi mani noskūpstīja.

‘’Piedod, bet atzīsti, ka tas ir jautri.’’ Viņš pasmaidīja.

‘’Tas nav jautri.’’

‘’Prieka maitātajā.’’ Šenons peldot garām, mums iesaucās. Es beidzot tiku sausumā un Emma man pasniedza dvieli.

Pēc kāda brīža visi sāka izklīst, daži par daudz iereibuši, daži jau galīgi iereibuši, un daži galīgi skaidrā. Un tie daži galīgi iereibušie nebija neviens cits, kā mani jaukie grupas biedri. Viņi bija traki un nenormāli, un pilnīgi idioti, bet es viņus tāpat mīlēju. Es palīdzēju Džaredam visu novākt un sakārot.

‘’Žēl, ka jau šodien nav mana dzimšanas diena.’’ Es nopūtos, kad mēs iegājām mājā un iekārtojāmies uz dīvāna, blakus manai mazajai dzimšanas dienas dāvanai – Džokeram.

‘’Kuram bija ideja viņu nosaukt par Džokeru?’’ Es iesmējos

‘’Man. Bet es zināju, ka tev nebūs iebildumu.’’ Džareds iesmējās. ‘’Esi gatava otrajai dzimšanas dienas daļai?’’ Džareds noskūpstīja manu kaklu, tad auss ļipiņu. Es pagriezu galvu pret viņu un mūsu lūpas savijās. Labāka dzimšanas diena līdz šim.

26 0 10 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv
Reklāma

Komentāri 10

0/2000

Neko daudz neteikšu, tikai to, ka smaids bij' pa visu seju. šī bija viena riktīgi mīļa dzimšanas diena Leto stilā emotion

1 0 atbildēt

Lūdzu nepārstāj rakstīt emotion

Tavs stāstiņš ir nereāli superīgs, es lasu wnk ar smaidu līdz ausīm emotion

0 0 atbildēt

un jā, kad būs nākamā daļa? :)

0 0 atbildēt