local-stats-pixel

It’s the moment of truth2

22 2

Da-dāāāmm. Esmu atpakaļ, es zinu, ka ir pagājis ilgs laiks, bet skola mani jau pirmājas nedēļas ir piebeigusi :D.
Maza nodaļiņa, bet es apsolu, ka nākām nodaļa būs...khmm emotion

Lai labi lasās emotion

-7-

Es biju pārēdusies un es nespēju vairs pakustēties. Es aizgāju uz savu istabu un atkritu savā gultā.

‘’Es vairs nekad tā neēdīšu.’’ Es skaļi nodomāju un Džareds iesmējās, un iesēdās man blakus gultā.

‘’Es deru, ka pēc 2 stundām tu atkal izdomāsi, ka esi izsalkusi.’’

‘’Protams. Tā taču ir vienmēr.’’ Es iekārtojos tā, ka es sēdēju uz Džareda kājām ar seju pret viņu. Es ilgi nedomāju un pieliecos pie viņa lūpām. Velns, kā man viņa pietrūka. Es vēlējos viņu noskūpstīt kopš brīža, kad ieraudzīju viņu virtuvē, bet es savas mammas klātbūtnē jutos diezgan neērti. Mūsu skūpsts bija kaislīgs, un man neko vairāk nevajadzēja.

‘’Man tevis ļoti, ļoti pietrūka. Šī bija viena mokoša nedēļa.’’ Viņš nočukstēja, kad mēs pārtraucām skūpstu.

‘’Man arī. Un pats šausmīgākais, ka tevis nebija blakus.’’

‘’Ko tu šodien vēlies darīt?’’

‘’Nezinu. Man neko vairāk nevajag, ja blakus esi tu.’’ Es noteicu un atkal viņu noskūpstīju.

‘’Ko tu teiktu, ja tu ieietu dušā un mēs varētu mūsu mazo ballīti pārcelt pie manis?’’

‘’Es nezinu.’’ Es novilku, jo es ārpasaulē nebiju rādījusies ļoti ilgi.

‘’Man ir šokolāde.’’ Viņš pasmaidīja. Es stulbi atsmaidīju pretī.

‘’Tu zini ko sieviete vēlās.’’ Es iesmējos un Džareds tāpat.

‘’Tad nu skrien un nodušojies. Es gaidīšu tevi tepat.’’ Es uzspiedu vieglu skūpstu viņam uz lūpām, izkāpu no gultas un paņēmu dvieli no krēsla atzveltnes. Es iegāju vannas istabā un pēc iespējas ātrāk gribēju tikt ārā no dušas. Šo dienu es gribu pavadīt pēc iespējas vairāk kopā ar viņu, jo es nezinu, kad atkal viņu satikšu.

Silta duša bija tieši tas kas man vajadzīgs. Es mazliet atbrīvojos. Es izkāpu ārā no dušas un aptinu sev riņķi dvieli, bet matus nosusināju citā dvielī. Pa ceļam es netīrās drēbes es iemetu veļas kastē. Kad es iegāju istabā, mani nepārsteidza skats ko es ieraudzīju. Kā jau vienmēr Džareds bija iegrimis savā BlackBerry. Es iesmējos, un viņš pacēla acis.

‘’Varbūt appreci savu telefonu.’’ Es atkal iesmējos. Džareds smagi nopūtās

‘’Ja vien tas būtu iespējams...’’ Viņš sataisīja skumju sejas izteiksmi un atkal pievērsās savam telefonam. Laikam šis komplekts nekad nebūs izšķirams. Es atkal iesmējos. Es mēģināju apģērbties, bet jutu kā Džareda skatiens duras manā mugurā.

‘’Es jūtu tavu skatienu. Savaldies, Leto!’’

‘’Ja man būtu teikšana uz pasaules, tad es tev šādā paskatā liktu palikt mūžīgi.’’ Es paskatījos uz sevi spogulī. Šis vīrietis laikam nekad nebūs atturams no tādām domām. Viņš izkāpa ārā no gultās un pienāca pie manis. Viņa lūpas pieskārās manam kaklam, tad plecam un tad viņš pieliecās pie manas auss. ‘’Es mīlu tevi.’’ Viņš iečukstēja tajā.

‘’Es tev arī.’’ Un tad viņš mani noskūpstīja. Es atrāvos no Džareda lūpām, kad izdzirdēju klauvējienus pie durvīm. Tā bija mana mamma.

‘’Es tikai gribēju pateikt, ka mēs ar tēti braucam uz veikalu.’’ Viņa paskatījās uz mani un tad uz Džaredu. Ak, Dievs! Es jau iedomājos, kas notiek viņas galvā. ‘’Uzvedieties labi, jaunieši.’’ Mamma pasmaidīja, un es paliku ar vaļā muti. Es viņas priekšā stāvēju tikai apakšveļā un blakus stāvēja Džareds. Protams, mamma visu zina, bet tomēr. Tā ir mana dzīve, un, kamēr es pati neko nesaprotu, es nevēlos tur iepīt mammu.

‘’Tas bija... diezgan apkaunojoši.’’ Es nopūtos un pagriezos pret Džaredu. Viņš apvija savas rokas ap manu vidukli un pievilka mani tuvāk sev.

‘’Nenoliedzami.’’ Viņš pasmaidīja. ‘’Ja jau mēs esam divi vien... varbūt mums nemaz nevajag pārvākties?’’ Viņš viltīgi smaidīja.

‘’Es gribu iziet ārā. Es nezinu kā tur izskatās.’’ Es norādīju uz logu.

‘’Nu tad ģērbies, Princese.’’ Džareds apsēdās uz gultas, bet es no somas izvilku melnus, džinsa šortus un melnu t-kreklu. Es ātri apģērbos, un devos uz vannas istabu izfēnot matus. Es ar Džaredu tik bieži biju gājusi pastaigās, iepirkties un uz visādiem klubiem, bet tieši šoreiz manī valdīja mazs uztraukums. Redz, ko nodara mīlestība. Mani mati bija nevaldāmi, tieši tāpēc es savus matus nogriezu diezgan īsus. Nevienam tas nepatika, bet tā bija mana izvēle. Izžāvējusi matus, es ātri uzliktu mazliet kosmētikas uz sejas un devos atpakaļ uz savu istabu, pasaukt Džaredu.

‘’Saulīt, ejam.’’ Viņš piecēlās un sekoja man. Es ātri uzvilku savas kedas un pagriezos pret viņu.

‘’Tu esi skaista.’’

‘’Es zinu.’’ Es klusi iesmējos, un viņš mani noskūpstīja. Mēs izgājām ārā no mājas un siltais Losandželosas gaiss apskāva mūs. Es tik sen nebiju bijusi ārā, ka biju aizmirsusi, cik ļoti man nepatīk šis laiks, bet nu man bija vienalga.

‘’Kur tu vēlies doties?’’

‘’Es gribu saldējumu.’’ Džareds iesmējās.

‘’Es taču teicu, ka pat 2 stundas nepaies un tu jau atkal kaut ko ēdīsi.’’ Es tikai izbāzu mēli, un iekāpu mašīna. Džareds mani aizveda uz manu mīļāko saldējuma kafejnīcu. Man likās, ka es tagad izskatos pēc maza bērna, jo es biju pārāk sajūsmināta. Nemaz negaidot Džaredu es iegāju iekšā. ‘’Kur tavas manieres, sieviete? Vecāki cilvēki jāpagaida.’’

‘’Mhm. Bet... bet... RUNA IR PAR SALDĒJUMU.’’ Es skaļi iebļāvos un paskatījos uz viņu ar kucēna acīm. Cilvēki, kas bija kafejnīcā mazliet pacēla acis un paskatījās uz mani, bet tad atkal novērsās.

‘’Labi, labi. Izvēlies kaut ko.’’ Es izvēlējos pistāciju saldējumu. Es tik sen nebiju ēdusi šo saldējumu, ka likās es esmu debesīs, bet sekss tādu baudu nespēj sniegt. Par to es skaļi iesmējos. ‘’Kas?’’ Džareds paskatījās uz mani un pasmaidīja.

‘’Es tikai iedomājos, ka šis saldējums spēj sniegt lielāku baudu par seksu.’’ Džareds skatījās uz mani un smīnēja.

‘’Gribi saderēt?’’ Es viltīgi uz viņu paskatījos.

‘’Varbūt...’’ Es novilku.

‘’Nu tad ēd ātrāk to saldējumu, lai varu tev paradīt, ka tu kļūdies.’’ Viņš iečukstēja man ausī. Es biju aizgājusi par tālu. Bet tomēr, tas bija tieši tas kas vajadzīgs.

Es ātri apēdu saldējumu un mēs devāmies pie Džareda. Visu ceļu viņš man stāstīja, kāda bija viņa nedēļa, kā ‘’ešeloni’’ bija uztvēruši ziņu par to, ka viņš ir kopā ar mani, lai gan es pati to jau zināju.

Viņš piebrauca pie savas mājās un izkāpa ārā. Es zināju, ka man vēl ir laiks bēgt, bet es izkāpu no mašīnas un viņš man pasniedza roku, un mēs kopā iegājām viņa māja.

22 2 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv
Reklāma

Komentāri 2

0/2000

Ja tu dzirdētu, kā es smējos pie "Savaldies, Leto!", tev turpmākais komentārs nemaz nebūtu vajadzīgs. nē, nē, bij lāb emotion

Kad J prasīja, ko vēlas šodien darīt, es jau domāju, ka šis aizvedīs pastaigāties pa LA kalniem, bet Leto māja arī ir labs variants emotion  gaidīšu ar nepacietību nākamo nodaļu (ohh, I dirty birdie)

1 0 atbildēt

Hey, baigi labi. Man patika. :))

0 0 atbildēt