Šeit jaunā nodaļa... pirms skolas laika, mazliet pozitīvisma.
-6-
Es pamodos, jo pie manas istabas durvīm kāds klauvēja. Es izlikos, ka to nedzirdēju. Pārvilku segu pāri galvai un gulēju tālāk. Tas kāds ienāca istabā, klusām aizvēra durvis un es jau gaidīju, ka sāks mani modināt, bet man par pārsteigumu kāds iesēdās manā gultā un novilka segu nost man no sejas. Es paslēpu seju spilvenā. Un tas es izdzirdēju pasaulē jaukākos smieklos. Tie bija tik skanīgi, ka es negribi pacēlu galvu un paskatījos uz viņu. Viņa zilās acīs lūkojās uz mani, un es ilgi nedomājot noskūpstīju viņu. Viņš atbildēja manam skūpstam un novilka manu kreklu atklājot viņa skatam manas krūtis. Es ievaidējos, kad viņš iekodās manā krūtsgaliņā. ‘’Man tevis tik ļoti pietrūka.’’ Viņš iečukstēja man ausī.
Un tad es patiešām pamodos. Apkārt valdīja tumsa. Es paskatījos riņķi un paņēmu savu telefonu. Pulkstenis bija 3 naktī. Jau piekto dienu es biju pie vecākiem. Blakus man gulēja Princese, bet kājgalī Betmens. Es jutu izsalkumu, tāpēc izvēlos no gultas un devos uz virtuvi. Pa ceļam es ieslēdzu visas iespējamās gaismas, jo man bija bail no tumsas. Es tuvojos virtuvei un redzēju, ka tur deg gaisma. Es iegāju virtuvē. Pie letes sēdēja tētis un ēda maizītes.
‘’Kāpēc tu neguli?’’ Tētis ievaicājas.
‘’Mani mocīja šausmīgs izsalkums.’’ Es piegāju pie ledusskapja un izvilku pienu un no plaukta paņēmu brokastu pārslas.
‘’Tev vairs nevajag kruķus?’’
‘’Nē. Es mierīgi varu paiet, protams es piekliboju, bet viss ir labi.’’ Es noteicu, kad ielēju bļodā pienu un noliku to atpakaļ ledusskapī.
‘’Tā tam vajadzēja būt.’’ Es apsēdos blakus tētim un ķēros klāt ēdienam. ‘’Es nezinu vai mamma to zina, bet es redzēju tās bildes. Ar tevi un Džaredu. Tu zini, ka man pret viņu nav iebildumu, bet es gribu, lai tu uzmanies. Mēs visi zinām Džareda slavu ar sievietēm. Man patiešām negribas, lai viņš tev salauž sirdi.’’
‘’Es zinu, tēt. Es zināju, kur es esmu iepinusies, kad atzinos viņam savās jūtās. Bet es nespēju kontrolēt savas jūtas, tās lauzās ārā no manis.’’ Tētis bija vienīgais cilvēks, kuram es patiesi uzticējos. Viņš zināja vairāk nekā mamma. Viņš vienmēr mācēja atrast īstos vārdus. Viņš nekrita histērijā pie katra sīkuma.
‘’Tu esi stipra. Es zinu, ka tu neļausi sev nodarīt pāri, bet esi uzmanīga.’’ Viņš notiesāja pēdējos maizītes kumosus, ielika šķīvi izlietnē un pienāca pie manis. Viņš noskūpstīja manus matus. ‘’Arlabunkati, Princese.’’
‘’Arlabunakti, tēt.’’ Viņš noteica un devās uz guļamistabu. Mani šokēja, ka tētis to zināja. Protams, es viņam to būtu pateikusi, tāpat arī mammai. Tas ir viens no lielākajām mīnusiem manā dzīvē, pat mani vistuvākie cilvēki par mani uzzina no baumu portāliem. Es apēdu brokastu pārslas un ātrā tempā devos uz savu istabu, pa ceļam izslēdzot visas gaismas.
Es iekāpu gultā un pārbaudīju savu telefonu. Tur bija īsziņa no Džareda.
‘’Es varu derēt, ka tu guli, bet es gribu, lai tu zini, ka man tevis ļoti, ļoti pietrūkst. Es nevaru sagaidīt, kad atkal tevi satikšu. Dž.’’
Es pasmaidīju un iegrimu spilvenos. Manas attiecības pašlaik bija nožēlojamas. Mēs atradāmies katrs savā pasaules malā, bet gan pēc kāda laika mēs varēsim laiku pavadīt kopā.
***
Es attapos brīdī, kad es biju lidojumā, taisni ārā no savas gultas. Es kliedzu kā traka un es dzirdēju kā kāds skrien. Manas istabas durvis atsprāga vaļā un pa tām ieskrēja mana mamma.
‘’Kas noticis? Kāpēc tu esi uz zemes?’’ Es nespēju izdarīt neko citu kā tikai sākt histēriski smieties.
‘’Viss... ir... kartībā.’’ Es caur smiekliem nočukstēju.
‘’Nebiedē mani tā vairs. Man likās, ka tev atkal kaut kas ar kāju.’’ Es piecēlos kājas un iekāpu atpakaļ gultā. ‘’Tev būtu jāceļas ir jau 10.’’
‘’Es negribu. Man tāpat nav ko darīt.’’
‘’Tici man, šodien būs. Ieej dušā un apģērbies.’’ Viņa noteica un izgāja ārā no istabas. Es pārvilku segu pāri galvai un atslīgu atpakaļ spilvenos. Es vēl nejūtos izgulējusies. Mammas vārdiem vajadzēja mani ieintriģēt, bet es nejutos tāda.
Es laikam atkal aizmigu, jo dzirdēju pie savas istabas kādu klauvējam. Es pavilku nost segu no galvas un paskatījos uz durvīm. Mana mamma veltīja man dusmīgu skatu.
‘’Es tev teicu nākt lejā pie mums, nevis turpināt gulēt.’’ Es tikai paraustīju plecus un izrausos no gultas.
‘’Lejā ir ēdamais?’’ Es ievaicājos, kad gāju ārā no istabas.
‘’Jā. Tu nepārģērbsies?’’
‘’Nē. Es tāpat jūtos ērti.’’ Mamma neko neteica tikai nopūtās. Es nokliboju lejā pa kāpnēm un iegāju virtuvē. Es paliku durvju rāmī, es nevarēju pakustēties, kad manas acis sastapās ar viņa zilajām acīm. Man pazuda pamats zem kājām un es iepīkstējos.
‘’Labi, labi. Es tagad eju atpakaļ uz savu istabu un atgriezīšos tikai tad, kad es neizskatīšos kā... nu īstenībā. Ai, es vienkārši eju prom.’’ Es pagriezos, lai ietu prom, bet mamma mani apstādināja.
‘’Nekā nebija, paliksi tepat. Savādāk neviens no mums vairs nespēj paciest Džareda uzvedību.’’
‘’Nu kāpēc viņš vienkārši nevarēja atnākt mani pamodināt.’’
‘’Nekā nebija, ej un apsēdies.’’ Es izbāzu mēli un iegāju atpakaļ virtuvē, ar visiem sasveicinājos un apskāvu Šenonu.
‘’Nākamreiz lūdzu netēlo beigtu. Mans brālis ir galīgi neciešams, ja viņam ir jāgaida.’’ Es iesmējos un apkampu Džaredu.
‘’Nu nav jau pirmā reize, kad tevi redzu tādā paskatā.’’ Džareds man iečukstēja ausī. ‘’Turklāt tu izskaties sasodīti seksīga.’’ Es ieķiķinājos.
‘’Ko tu gribēsi ēst?’’ Mamma ievaicājās.
‘’Dod visu, kas labi izskatās.’’ Es iesmējos un apsēdos blakus Džaredam. ‘’Kur jūsu mamma?’’
‘’Viņa solīja vēlāk atbraukt. Viņai kaut kas bija steidzami jāizdara.’’ Es pamāju.
‘’Kāpēc jūs esat šeit?’’
‘’Džareds uzzinājis, ka tu cieti avārijā nelikās mierā. Viņš kļuva neciešams. Man likās, ka es viņu nositīšu vienā brīdi.’’
‘’Av... tu par mani tik ļoti uztraucies. Cik mīļi!’’ Es uzsmaidīju Džaredam un noskūpstīju viņa vaigu. Šenons pārbolīja acis.
‘’Kas tad man bija jādara? Protams, ka es uztraucos.’’
‘’Un tu nē?’’ Es pievērsu skatienu Šenonam.
‘’Protams, es arī, bet es nebojāju dzīvi citiem.’’ Šenons paskatījās uz Džaredu.
‘’Kā tu jūties?’’ Džareds ievaicājas, kad Šenons nolaida skatienu no brāļa.
‘’Daudz labāk. Paldies, Dievam esmu tikusi vaļā no kruķiem, bet es tāpat es kliboju.’’
‘’Tad labi.’’ Mēs visu laiku pļāpājām un smējāmies. Kā vienmēr. Mēs bijām nešķirama komanda, nekas nespēja mūs sašķelt. Es un Šenons vienmēr apcēlām Džaredu. Viņš parasti bija par to aizvainots, bet mums bija jautri. Mums nekad nebija garlaicīgi un mūsu mammas spēja mūs par to vien aprībot. Mēs visi bijām kā viena liela ģimene. Tikai es nezināju, ko nākotne nesīs man un Džaredam. Iespējams, es nemaz to nevēlos uzzināt.
