Jaunā nodaļa. Pēc manām domām sanāca malziet garlaicīga, bet tomēr kaut kā jau stāsts ir jātrupina :)
Lai labi lasās 
-5-
‘’Labrīt.’’ Es dzirdēju balsi, kas ienāca telpā. ‘’Esi gatava doties uz rentgenu?’’ Jā, noteikti. Es tikko esmu piecēlusies un viss par ko es spēju domāt kopš piecelšanas ir par to, cik gan ļoti es vēlos rentgenu.
‘’Nē, bet man jau laikam nav izvēles.’’ Es drūmi iesmējos.
‘’Neuztraucies, jo ātrāk tiksim ar tevi galā, jo ātrāk tu varēsi tik mājas.’’ Dakteris Stretfords noteica un piestūma tuvāk ratiņkrēslu. Es prātīgi uzrausos sēdus un prātīgi mēģināju iesēsties krēslā. Kāja nežēlīgi sūrstēja, man liekās, ka es pat cari apsējam redzu, ka viņa visa ir zila. Dakteris mani izveda no palātas un veda mani uz liftu. ‘’Tev jājūtas pateicīgai, ka neesi komā. Tu esi ļoti laimīga meitene.’’ Viņš ierunājas, kad mēs iekāpām liftā. Kad lifta durvis atvērās, viņš mani aizstūma līdz rentgena telpai un pieklauvēja pie durvīm. Pēc pāris minūšu gaidīšanas tās atvēra padzīvojusi sieviete. Man nekad nav patikušas rentgena tantes, viņas parasti ir ar visu nepamierinātas. Dakteris kaut ko apsprieda ar viņu, bet es pacietīgi sēdēju un gaidīju, kad beidzot mani ievedīs telpā un man vairs nebūs te jānīkst.
It kā viņš būtu sadzirdējis manas domas, dakteris pienāca klāt un ieveda mani telpā, kas bija tik nemājīga un uzdzina man šermuļus. Mani apsēdināja uz krēsla, attina manu kājas apsēju un labo kāju palika zem milzīga aparāta. Es nemaz nevēlējos redzēt, kā izskatās mana kāja. Pēc pāris mirkļiem viss bija cauri un dakteris mani veda uz viņa kabinetu. Viņš mani ieveda kabinetā, un pats apsēdās pie datora.
‘’Tā...’’ viņš ieturēja pauzi. ‘’Nekas nav lauzts. Kā jau es teicu, tikai izmežģīts.’’ Viņš noteica, es jutu, kā manā kabatā vibrē telefons. Es izvilku ārā un ieraudzījusi, kā tā ir mamma uzreiz pacēlu. Nemaz nedomājot, ko par to teiks dakteris.
‘’Kur tu esi?’’
‘’Daktera Stretforda kabinetā. Kur tu esi?’’
‘’Esmu pie poliklīnikas. Es iešu pie tevis.’’
‘’Labi.’’ Es atvienoju un ieliku telefonu klēpī.
‘’Es tev apsaitēšu kāju un izrakstīšu smēri. Tev divreiz dienā jāmaina apsējs un kad maini apsēju, tad arī uzziedīsi smēri.’’ Viņš man teica, kamēr pats man uzsmērēja kaut kādu ziedi un apsaitēja kāju.
Pie durvīm atskanēja klusi klauvējieni un kad durvis pavērās es redzēju savas mammas melnos matus. Es atviegloti nopūtos. ‘’Labrīt.’’ Viņa uzsauca dakterim.
‘’Labrīt.’’ Viņš pasmaidīja manai mammai. ‘’Kamēr kāja vēl atgūstās no savainojama pāris dienas tev jāpavada guļot un nedarot neko aktīvu.’’ Es pamāju. Viņš pasniedza man lapiņu ar zāļu recepti. ‘’Ņem un es tev iedošu arī kruķus, lai tev pašlaik šajā stadijā ir vieglāk pārvietoties. Pēc tam kad jutīsi, ka kāja jau sāk atgūt spēkus vari staigāt patstāvīgi.’’
‘’Labi.’’
‘’Pēc divām nedēļām es tevi atkal gaidīšu šeit, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā.’’
‘’Paldies.’’ Es noteicu un arī mamma atkāroja pēc manis. Viņa paņēma recepti un manu kedu, lai es varētu pārvietoties. Es paņēmu kruķus no ārsta rokām un uzstutējos stāvus, lai varētu doties ārā no kabineta. ‘’Uzredzēšanos.’’
‘’Uzredzēšanos, Džuljeta.’’ Kāja nemaz tik ļoti nesāpēja, bet tomēr es nespēju to normāli iztaisnot.
‘’Ak, mans Dievs! Es esmu tik laimīga, ka te viss kārtībā. Es visu nakti neesmu gulējusi.’’ Mamma sāka man lasīt lekciju. Tad viņa mazliet nomierinājās un apskāva mani, kad bijām nonākušas pie mašīnas. ‘’Es priecājos, ka tev viss ir kārtība. Es zinu, ka tu esi stipra sieviete, bet skaties, ka tavs lepnums tev nesakāpj pārāk galvā.’’
‘’Es zinu. Viss ir kārtībā, lūdzu, neuztraucies.’’
‘’Es aizvedīšu tevi mājās un sazvanīšu banku, lai nobloķē kartes, un pēc tam es aizbraukšu pakaļ Princesei un Betmenam. Paņemšu arī pāris tavas mantas.’’
‘’Mammu, es pati esmu liela meitene. Es tikšu galā.’’
‘’Netiksi viss. Tu šo laiku padzīvosi pie mums.’’ Es nopūtos, jo zināju, ka ar viņu strīdēties ir bezjēdzīgi. Viņa man palīdzēja iekārtoties mašīnā, un es atslīgu beņķi. Mamma visu ceļu man stāstīja, kāda bijusi viņas nakts. Dažu brīdi es vienkārši neklausījos. Centos dzirdēt, kas skan pa radio. Mamma piebrauca pie mājas, un es atviegloti nopūtos. Lai gan jau 10 gadus dzīvoju atsevišķi no vecākiem, šīs vienmēr paliks manas īstās mājas. Mamma izkāpa ārā no mašīnas un izņēma no aizmugurējā beņķa kruķus. Es atvēru durvis un gaidīju, kad mamma atnāks, un iedos kruķus. Es uzstutējos uz tiem, un sekoju viņai uz durvju pusi. Viņa atvēra man durvis, un es devos uz virtuves virzienu. Es šausmīgi gribēju ēst. Es iegāju virtuvē un piegāju pie ledusskapja.
‘’Ej apsēdies, es tev sagatavošu kaut ko.’’ Mamma uzsauca, kad ienāca virtuvē. Es viņai paklausīju un apsēdos pie letes. Es izvilku no kabatas savu telefonu un iegāju ‘’twitter’’. Tas bija pilns ar novēlējumiem ātrāk tik uz kājām un atveseļoties. Es nemaz nebrīnījos par to, es zināju, ar ko es maksāju, ja esmu slavenība.
‘’ ’Julieta Hamond: Paldies visiem par novēlējumiem atveseļoties. Viss ir kārtībā. Esmu mājas dzīva un vesela :)’’
‘’Tētis darbā?’’ Es ievaicājos.
‘’Jā. Viņš tikai vakarā būs mājas.’’ Viņa turpināja kult olas, bet es sameklēju Eda numuru un piezvanīju viņam. Viņš bija ļoti uztraucies, bet zināja, ka mani varētu iztraucēt, nezvanīja. Es jutos par to viņam pateicīga. Kamēr es ar Edu pļāpāju, mamma man priekšā nolika šķīvi ar olu kulteni un dārzeņus.
‘’Ko man darīt ar jums?’’ Es nopūtos.
‘’Es nezinu. Bez tevis mēs nedrīkstam neko iesākt. Tu esi mūsu grupas lielākais balsts. Tieši tu mūs visus saturi kopā. Gan priekos,’’ Eds nopūtās un ieturēja pauzi, ‘’Gan bēdās.’’ Šis bija mūsu grupas sāpīgākais posms. ‘’Cik ilgi tev jāpaliek mājas?’’
‘’Pāris dienas, kamēr atgūšu spēkus. Pēc tam man ir pārbaudes un tad redzēs, kas notiks tālāk.’’
‘’Tādā gadījumā nedēļa mums ir brīva.’’ Es dzirdēju kā fonā aplaudē Kris un Niks. Es iesmējos.
‘’Jums tas nav jādara.’’
‘’Tu laikam nedzirdēji to divu emocijas. Viņi būs tikai priecīgi par brīvdienām.’’
‘’Nu labi. Un tagad gan ļaujiet man paēst, es drīz ar siekalām aizrīšos skatoties un ēdienu.’’ Mēs abi reizē iesmējāmies.
‘’Turies, Mazā.’’
‘’Vienmēr.’’ Es noteicu un atvienoju sarunu. Beidzot es ķēros klāt brokastīm. Mamma ienāca virtuvē, lai pateiktu, ka aizbrauks uz manu dzīvokli un veikaliem. Manu mierīgo brokastošanu iztraucēja telefona zvans.
‘’Es kādreiz arī varēšu paēst!’’ Es skaļi nobļāvos un savienoju sarunu.
‘’Hallo.’’ Es mazliet aizkaitinātā balsī noteicu.
‘’Es tevi iztraucēju?’’ Džareds vainīgi iejautājās.
‘’Protams. Es tieši pašlaik ēdu un es patiešām vēlos paēst.’’ Un tad Džareds iesmējās.
‘’Ak, tu un tava nevaldāma vēlme visu laiku ēst.’’
‘’Ha-ha.’’ Es sarkastiski nosmējos. ‘’Tavi joki paliek tik pati veci, cik tu pats.’’
‘’Tas nebija joks, bet gan fakts.’’
‘’Vienalga.’’
‘’Ko ārsts pateica?’’
‘’Neko jaunu. Nedēļu sēdēšu mājās un neko nedarīšu. Es ceru, ka nenomiršu.’’
‘’Gan jau. Es vēlētos kaut varētu būt tev blakus.’’
‘’Es arī. Man vismaz nebūtu vienai jānīkst šajās 4 sienās.’’ Mēs nopļāpājam stundu. Džareds man visu laiku centās ieskaidrot, ka tagad es buru pārāk lielu drāmu. Man vakar tas esot bijis jādara. Es tiku pamatīgi izaudzināta un pāraudzināta. Man sāk likties, ka viņš ir nevis man draugs, bet gan tēvs.
Man viņš sāka apnikt, tāpēc es viņam novēlēju labu nakti un atvienoju sarunu. Es aizkliboju uz dzīvojamo istabu un iekārtojos dīvānā. Pārslēdzu kanālus vienu pēc otra un beigās paliku pie kāda kanāla, kas radīja kaut kādu raudamo gabalu.
