Lai labi lasās! 
-2-
Es pamodos un jutu, ka neviena nav man blakus. Es atradu savas biksītes un no skapja paņēmu kādu Džareda kreklu, un uzvilku to. Es nogāju lejā un redzēju, ka viņš sēž pie baseina. Es pasmaidīju, un izskrēju ārā. Viņa kājas bija iemērktas baseinā, un viņš atradās ar muguru pret mani. Es klusītēm piegāju viņam klāt un uzliku savas plaukstas uz viņa acīm. ‘’Uzmini, kas es esmu?’’ Es iečukstēju viņa ausī. ‘’Nevar būt, ka tā pati sieviete, kas šorīt kaila gulēja man blakus.’’ ‘’Negribu sagraut tavas ilūzijas, bet diemžēl tā pati.’’ Es iesmējos un apsēdos viņam blakus. ‘’Kā gulēji?’’ Viņš ievaicājās. ‘’Lieliski. Nekad neesmu gulējusi tik labi.’’ ‘’Man prieks.’’ Viņš man uzsmaidīja un noskūpstīja mani. ‘’Kad tev jādodas atpakaļ tūrē?’’ Es viņam ievaicājos, jo zināju, ka viņš mājās ir tikai uz pāris dienām. ‘’Rīt.’’ Viņš smagi nopūtās. ‘’Nepūt. Mums vēl ir šodiena.’’ Es viņam uzsmaidīju. ‘’Es esmu izbadējusies. Ejam es mums pagatavošu vegānu pankūkas.’’ ‘’Tu laikam esi sapnis.’’ Viņš iesmējās, kad piecēlās kājas. Viņš apkampa mani ‘’Es tev šodien esmu teicis, ka es tevi mīlu?’’ ‘’Praktiski jā, bet tas tāpat skan labi, pat ja tu to teiku tūkstošiem reižu.’’ ‘’Es mīlu tevi.’’ ‘’Es tevi arī.’’ Mūsu lūpas savijās skūpstam un man pārskrēja tirpiņas par kauliem. ‘’Tev piestāv. Kā bērnībā.’’ Viņš iesmējās, bet es viņu paskatījos ar izbrīnītu skatienu. ‘’Nemaz neskaties tā. Tu bērnībā mēdzi man uz Šenonam atņemt kreklus un tad staigāt visur. Tev bija kādi 4 vai 5 gadi.’’ ‘’Nu ja, kā lai es to atceros, ja neatceros, ko es darīju pagājušajā nedēļā.’’ Es iesmējos. Dažreiz mani kaitināja, ka Džareds mani pazīst tik labi, bet tajā pašā laikā, tas bija labi, ka man nav viņam, jāstāsta viss par sevi. Lai gan mēs viens par otru zinājām visu, tāpat mēs atradām lietas par ko runāt. Es iegāju virtuvē un izzvejoju no ledusskapja sastāvdaļas pankūkām uz izliku tās uz letes. Džareds uzlika sildīties tējkannā ūdeni un apsēdās pretī man. ‘’Kā gan tu varēji iemīlēties tāda vīrietī kā es?’’ Viņš iejautājās. ‘’Tāpēc, ka es tevi ļoti labi pazīstu. Es zinu, ka tu neesi tāds riebeklis, par kādu tevi mālē un tu esi šausmīgi jūtīgs. Es zinu, ka tu to negribēji dzirdēt, bet tā tas ir.’’ Viņš izbāza mēli. ‘’Pirmo reizi, es jūtos pareizi esot kopā ar kādu.’’ Es viņam uzsmaidīju. Es sataisīju visu pankūkām un liku cepties, kamēr pankūkas cepās es sagriezu augļus. Džareds sekoja katrai manai kustībai. ‘’Kā jūs sievietes to spējat?’’ ‘’Ko tieši? Paciest tevi?’’ Es iesmējos. ‘’Hei, tas nebija smieklīgi. Tu sāpināji manas jūtas.’’ Viņš tēlotā aizvainojumā novērsās. ‘’Kā tu spēj cept pankūkas un arī griez augļus? Es būtu tās pankūkas jau sen piededzinājis.’’ ‘’Maģija.’’ Es iesmējos. Es noņēmu pēdējās pankūkas, kamēr Džareds sameklēja šķīvjus un uzlika tos uz letes. Es gan nebiju vegāne, bet man nekas cits neatlika un es jau biju pieradusies pie visādiem vegānu ēdieniem. Es ieliku šķīvi pankūkas un uzliku pa virsu augļus. ‘’Lai mana mamma piedod, bet tev pankūkas sanāk daudz garšīgākas.’’ ‘’Paldies.’’ Es gribēju likt mutē gabaliņu pankūkas, bet tas neveiksmīgi nokrita man uz krūtīm. ‘’Ups.’’ Džareds to pamanīja un, pieliecies pie manām krūtīm un ar mēli viegli, nolaizīja to nost. ‘’Šādi garšo daudz labāk.’’ Viņš man uzsmaidīja.
Mēs paēdām brokastis un Džareds kaut kur pazuda, kamēr es nomazgāju traukus. Vakardiena man likās kā sapnis un nekas nešķita kā realitāte. Šīs pāris dienas mani puiši bija devuši man brīvas, kamēr paši cītīgi strādāja pie jaunā albuma. Es izstaigāju visu māju, bet nekur nevarēju atrast Džaredu, līdz es redzēju, ka viņš iznāk no studijas. ‘’Ko tu vēlies darīt?’’ Viņš iejautājās. ‘’Ko tu piedāvā?’’ ‘’Kā būtu ar garu pastaigu?’’ Es pamāju. Mēs abi dievinājām pastaigas. Lai gan es biju izcili slinka, pastaigas man patika. ‘’Bet vispirms es labprāt gribētu aizbraukt uz savu dzīvokli un tik kādās ērtākas drēbes. Lai gan tavā kreklā ir pavisam ērti.’’ Es viņam uzsmaidīju un apviju savas rokas viņam ap kaklu. ‘’Man arī patīk. Labāk aizej uzvelc kaut ko pieklājīgāku un es aizvedīšu tevi līdz tavam dzīvoklim.’’ Es noskūpstīju viņu uz vaiga un uzskrēju augšstāva saģērbties.
***
Es iegāju savā dzīvoklī un pretī man atskrēja mans suns un kaķis. Es biju liela dzīvnieku mīļotāja un kādu laiku atpakaļ biju šausmīgi vientuļa, līdz ar to draugi man uzdāvināja sunīti, un vēlāk pievienojās kaķene. ‘’Sveiks, Puika. Kā tev gāja?’’ Es notupos, lai būtu vienā līmenī ar savu labradora šķirnes suņuku. ‘’Es zinu, ka jūs abi esat aizvainoti, bet plāni mainījās.’’ Es sabužināju suņuka spalvu un no kumodes paņēmu kaķi. Džareds sabužināja mana suņa spalvu un sekoja man uz viesistabu. ‘’Man vēl joprojām šķiet traki, ka tu dzīvoklī turi suni.’’ ‘’Tas nav traki. Mans dzīvoklis ir pietiekam liels mums, visiem trim.’’ Es nolaidu kaķi uz dīvāna un tas iekārtojās blakus Džaredam. ‘’Es ātri.’’ Es ieskrēju savā istabā un no skapja izvilku džinsus un parastu pelēku topu, kuram pa virsu uzvilku rūtotu sarkanu kreklu. Cik ātri vien iespējams apģērbos, sasēju savus sarkanos matus astē un uzvilku savas mīļākās kedas. No atvilktnes izvilku savu kosmētikas maciņu un ātri pār lūpām pārlaidu gaišu lūpu spīdumu un apvilku ap acīm tumšu acu zīmuli. Es ieskatījos spogulī un nepazinu sevi. Manas acis bija savādas, tajās bija neparasts mirdzums, seju rotāja smaids, un es jutos pavisam savādāk. Es beidzot jutos atradusi savu vietu dzīvē. Es izgāju pa durvīm un tur mani sagaidīja Betmens. Viņš ar savām lielajām acīm uz mani paskatījās. ‘’Ejam.’’ Es uzsaucu Džaredam, bet Betmens sapriecājas un sāka riet, jo parasti es tā saku, kad eju ar viņu ārā. ‘’Ak, Puika.’’ Es nočukstēju, un es nespēju pretoties un paņēmu viņa siksniņu un pieāķēju viņu. ‘’Es tev to esmu parāda, Betmen.’’ Mēs visi trīs izgājām no mana dzīvokļa un devāmies parka virzienā. Es Betmenu uzticēju Džaredam, kamēr pati aizgāju uz tuvējo kiosku nopirkt ūdeni. ‘’Kāpēc tu savu suni nosauci par Betmenu?’’ ‘’Kāpēc gan nē? Izklausās forši. Vai ne puika?’’ Es noliecies pie viņa un nobučoju viņa pieri. ‘’Mēs vedam Betmenu atpakaļ uz dzīvokli vai ņemam viņu līdz?’’ Es iejautājos. ‘’Labāk nemocīsim viņu.’’ ‘’Jā, kā tad.’’ Es iesmējos. ‘’Vienīgais, kurš no mums būs nomocīts, būšu es.’’ Džareds uz mani paskatījās un pārgrieza acis. ‘’Labi, labi. Vedam viņu atpakaļ.’’ Es atlaidu Betmenu no siksniņas un viņš laimīgs aizskrēja uz zālāju un sāka vārtīties. ‘’Betmen.’’ Es iesmējos, viņš un mani paskatījās un atkal turpināja savu jau iesākot nodarbi. ‘’Viņš ir tik pat nepaklausīgs cik tu.’’ ‘’Ha-hā. Ļoti asprātīgi Leto.’’ Mēs gājām uz priekšu, es biju ieķērusies Džareda elkonī, man bija pilnīgi vienalga vai kāds to redzēja vai nē. Mani tas galīgi neinteresēja. Betmens ieraudzījis, ka mēs attālināmies, skrēja pie mums. Mēs nonācām atpakaļ pie mana dzīvokļa, un es uzvedu suni uz savu dzīvokli. Kad nonācu lejā, Džareds ar platu smaidu sagaidīja mani. ‘’Esi gatava garam, garam pārgājienam?’’ ‘’Nē... bet man jau nav izvēles.’’ Es iesmējos. ‘’Tas gan.’’ Viņš atsmēja pretī. Tā nu mēs gājām, un gājām un gājām. Es vairs nespēju un apsēdos uz zemes. ‘’Pauze.’’ ‘’Kas tad nu? Paliec veca?’’ Džareds iesmējās. ‘’Kurš nu būtu runājis?’’ Es izbāzu mēli. ‘’Ejam. Vairs nav tālu. Es tev apsolu.’’ ‘’Kaut nu tā būtu, ja nē. Tu esi līķis Leto.’’ Es piecēlos un novilku ar pirkstu pār savu rīkli, rādīdama mājienu, ka viņam beigas būs klāt.
Paldies Dievam, viņam bija taisnība un mēs nonācām galā. ‘’Es te tik sen neesmu bijusi.’’ Tā bija mūsu vieta. Es paskatījos riņķi un viss vēl bija, tāpat kā es atcerējos. No šejienes pavērās lielisks skats uz Losandželosu. Te apkārt nekur nebija nevienas mājas, neviena cilvēka. Mēs ar Džaredu vienmēr te nācām, kad mums bija jāpadomā, vai mēs vienkārši vēlējāmies netraucēti parunāt. ‘’Es arī.’’ Viņš pienāca man klāt un apvija savas rokas man ap vidukli. ‘’Iedomājies, cik gadi mums bija vajadzīgi, lai saprastu, ka mēs viens otram esam tie īstie.’’ Es ieturēju pauzi un nočukstēju ‘’Es ceru.’’ ‘’Nesaki tā. Dzīvo tagadnei, nedomā par nākotni.’’ ‘’Es zinu.’’ Es apgriezos un sameklēju viņa lūpas, un maigi noskūpstīju viņu. ‘’Es mīlu tevi.’’ ‘’Es tevi arī.’’ Viņš atbildēja un noskūpstīja manu degungalu. Mēs vairākas minūtes pavadījām klusējot, tikai skatoties viens otra acīs. Es nespēju noticēt, ka pašlaik šis vīrietis, man acu priekšā, ir mans.
‘’Tev ir jāstrādā?’’ Viņš ievaicājas. ‘’Jā. Puiši, bez manis galā netiks. Man jau tagad ir bail iedomāties, kas notiek studijā. Es ceru, ka viņi tur neko nav nosvilinājuši.’’ Es iesmējos. ‘’Vai tad ir tik traki?’’ ‘’Ir vēl trakāk.’’ ‘’Nāc. Mums jāiet. Drīz sāks rietēt saule un man pirms lidojuma jāizguļas.’’ Viņš saņēma manu roku, un mēs soļojām atpakaļ un civilizācijas pusi.
