local-stats-pixel

Island Of Unwanted People |1|3

18 0

Island Of Unwanted People |1|

Iegriežot savā šķērsielā manas acis uzdūrās uz spilgti sarkanās, dārgās mašīnas kura rotā vienu un to pašu vietu ikdienu. Dārga, vienmēr spīdīga un nopulēta. Grūti tādu nepamanīt. Pēc pirmā skata biju spējīga pateikt, ka šo šiko mašīnu vada sieviete ar dārgu gaumi un biezu maku. Sākumā domāju, ka kaimiņos dzīvo biezi, bet ātri vien sapratu, ka mūsu kvartālā tādiem cilvēkiem nav ko darīt, bet tomēr radās jautājums: Ko šī sieviete šeit dara?

Pagāja dienas, nedēļas un tad mēneši līdz es sastapu seju kas vadīja šo dārgo automobīli. Gara, slaida sieviete savos trīsdesmit gados, vienmēr skaisti tērpta un papēžos. Apbrīnoju katru reizi kad viņu redzēju braucot viņai garām. Gribēju būt kā viņa, gribēju lai mums ir vismazs kaut kas dzīvē kopīgs, lai es justos, ka esmu kaut kā vērta.

Un vienu dienu mans sapnis piepildījās, mums bija kaut kas kopīgs.

Mēs abas gulējām ar manu vīru.

/Pirms pieciem mēnešiem/

Nometu savu rokas somu uz zemes un ātri nospēru kurpes no kājām. Mans garastāvoklis bija vienkārši pasakains, jo mani beidzot tika algas pieliums! Viņš nebija baigi dižais, bet tas bija kaut kas par ko es lūdzos nu jau vairāk kā gadu. Tagad varbūt es būšu spējiga ielikt nākošo iemaksu, lai nomaksātu Daniela parādus kuros viņš iebrauca pēc tā kad izlēma nopirkt sev motociklu.

"Daniel! Man ir pasakaini jaunumi", Es iesaucos skrienot uz virtuvi pakaļ kaut kam dzeramam, lai mēs varētu kopā nosvinēt. "Ko tu gribi vakariņās, varbūt pasūtam picu? Vai arī ķīniešu ēdiens sen mums nav bijis?" es turpināju, bet nu man jau likās, ka es runāju ar pliku sienu.

Izejot no virtuves, es palūkojos viesistabā. Televīzors ieslēgts, bet viss tukšs. Izgāju atpakaļ koridorī un ieraudzīju viņa kurpes uz grīdas, līdz ar to sapratu, ka viņš ir mājās. Uz sekundi apklusu, lai ieklausītos vai vannas istabā duša netek, bet dušas vietā sadzirdēju elsus... sieviešu elsus.

Es sastingu, neziņā ko darīt, es vienkārši truli stāvēju. Šoks neļāva manām kājām kustēties, bet adrenalīns lika sirdij sisties manā rīklē.

Pēkšņi no transa mani izsita skaļi smiekli un tad eņģes no čīkstošajām, vecajām guļamistabas durvīm. Lēni es pacēlu acis un redzēju kā manā priekšā stāv skaista brunete, satinusies manā halāta ar indīgu smīnu uz savām sarkanajām lūpām. Viņa atspiedās pret durvju stenderi un aiz viņas uzpeldēja Daniels, kura smaids ātri vien novīta ieraugot mani.

Sakodusi savu apakšlūpu es uz viņu skatījos, gaidīdama atbildi.

"Erm... Ella, es tev varu paskaidrot.", viņš nomurmināja.

/Šodien/

Tā viņš arī mani turpina krāpt. Katru otro dienu, dažreiz katru dienu es redzu vienu un to pašu sarkano mašīnu stāvam netālu no mājām. Es zinu par viņu, viņa zin to, ka es jau par visu zinu. Tik pat labi var likt mašīnu mūsu piebrauktuvē, kāpēc viņi to turpina 'slēpt'?

Smagi nopūšoties es noparkojos un izslēdzu motoru. Tieši kā zinādama, Viktorija man vīra mīļākā iznāca no manas mājas. Es pat neuzdrīkstējos uz viņu paskatīties, bet jutu kā viņas acis duras manā pierē kad viņa gāja man garām. Daniels viņu pavadīja līdz paskastītei un...paspieda viņas roku?

Apjukumā es saraucu uzacis un palūkojos uz viņiem un viņi nelaiskojās kā to darija parasti. Viktorija pasmaidīja un saķēra viņa roku ar abām rokām un mazliet pieliecās, manierē kura izteica cieņu un pateicību. Tad viņa palūkojās uz manis un pamāja pirms sāka doties virzienā kurā atstāja savu auto.

Daniels skrēja uz manu pusi un atvēra manas mašīnas durvis manā vietā. Apjukusi es atsprādzēju savu drošības jostu un Daniels mani izrāva no mašīnas un sāka mani bučot.

Es atrāvos no viņa skavām un mazleit viņu pagrūdu, liekot viņam saķerties savās kājās.

"Kas pie velna, te tagad notiek?"

"Neuzdod jautājums, vienkārši nāc man līdzi!", viņš iesaucās un rāva man sev pakļa aiz rokas.

Aizcērtot mašīnas durvis es klupu viņam līdzi iekšā pa mājas durvīm. Daniels ievilka mani mūsu viesistabā un apsēdināja uz dīvana. Pirms es spēju kaut ko iebilst, vai pat pajautāt kas notiek, viņš ielīda mūsu sekcijā un izvilka lielu aploksni.

"Šajā aploksnē ir dāvana no manis tev... tā ir kā mana atvainošanās par visu to, ko esmu nodarījis tev pēdejo mēnešu laikā. Es ļoti ceru, ka tu spēsi to pieņemt un mēs varēsim sākt no jauna." Daniels teica un pasniedza aploksni man.

Negribīgi es pieņēmu aploksni un lēnām atplēsu to vaļā. Iekšā bija...

"Biļetes? Uz kurieni mēs braucam?", es jautāju.

Daniels apsēdās man blakus un uzlika roku man uz ciskas: "Mēs nekur, tu brauc atvaļinājumā uz nedēļu uz siltajām zemēm, viena pati. Tas ir kūrorts ar spa, restorāniem un atpūtām! Viss ir apmaksāts, biļetes, palikšana... ko vien tu vari iedomāties viss ir iekļauts!" Viņš pārsteigā teica, bet kaut kas nelikās riktīgs.

"N-no kuries tev tāda nauda? Tu zini, ka es nevaru atļauties brīvdienas darbā! Kāpēc tu mani vispār sūti vienu? Es nekad savā dzīvē neesmu ceļojusi viena un tu to zini. Kas notiek?"

Viņs uzlika savu roku man uz mutes, lai mani apklusinātu.

"Es zinu, ka tas ir ļoti dīvaini. Bet visu šo laiku, es tevi krāpu, lai spētu nopelnīt naudu. Vitorijai ir savs bizness, viņa apsolīja man darbu, bet ar laiku viņa man sāka pieprasīt vairāk un vairāk... Bet naudu ko viņa solija, tā bija pārsteidzoša, Ella!" Viņš priekā man kliedza virsū, "Tagad es gribu tevi lutināt, man beidzot ir darbs. Es apsolu, kamēr tu būsi prom, es beidzot uzsākšu remontu par kuru tu prasīji, es nomaksāšu pats savus parādus, mēs beidzot varēsim uzsākt procedūru, lai tu varētu palikt stāvoklī!"

Pēdējais teikums, lika manai sirsniņai sisties straujāk - bērniņš. Kaut kas ko esmu vēlējusies nu jau pāris gadus, bet nekad nebīju spējiga dēļ neauglības. Man piedāvāja procedūras, bet tās maksā bargu naudu, bet to mēs atļauties to nespējām.

Nezinot ko teikt, es viņu apķēru un vienkārši sāku raudāt. Prieki pārņēma manu sirdi un es beidzot sapratu to, ka šīs sāpes un mocības ir bija tā vērtas. Mums beidzot būs iespēja uzsākt ģimeni.

"Tu to nopietni?", es šņukstēju slaukot asaras.

Daniels smaidīja un piekrītoši māja ar galvu: "Brauc atpūties un kad būsi atpakaļ mēs iesim uz vizīti pie ārsta, Viktorija teica, ka viņa zin speciālistus mūsu apkārtnē."

"Un kā ar Viktoriju? Kas būs ar jums tagad?"

"Viss, nekā! Viņa man dabūja darbu sava tēva firmā un apsolīja man maksāt. Viņai ir parādījies kāds cits un viņa ļoti atvainojās par visu ko bija nodarījusi mums... Bet mums beidzot būs ģimene, Ella! Tu dzirdi? Ģimene!"

Es priekā iespiedzos un vēlreiz apķerdama savu vīru.

"Pagaidi, bet kad es izlidoju?", ātri viņam pārjautāju.

Viņš pasmaidīja un vēsi atbildēja: "Rīt no rīta."

Titulbilde galīgi nepieder tēmai, bet nekas cits man pagaidām nebija. Izbaudiet bildi kuru uzņēmu Londonā pāris mēnešus atpakaļ 😄

18 0 3
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

Būs arī turpinājums, jeb tas viss? Man prieks, ka te uzrodas vairāk rakstītāju 😉 Teikumi gan vietām bija tādi, ka man rokas sāka trīcēt no vēlmes pārlabot 😁

0 0 atbildēt