Pēc laika žurkas pārtrauca knibināt viņa sānus un atkal pazuda. Artūrs pie sevis nodomāja, ka laikam atstāja vēlākam. Artūrs vēlējās kaut viņš pamostos un šis viss būtu bijis ļauns murgs. Viņš nezināja cik ilgi jau šeit atrodās. Viņš nezināja vai Olga viņu meklē, viņš nezināja vai viņa vecāki satraukumā jau nav izziņojuši viņa pazušanu policijai. Viņš nezināja neko.
Artūra pārdomas pārtrauca durvju atvēršanās. Pa durvīm ienāca Alberts. Alberts pilnīgi nepievērsot uzmanību Artūram piegāja pie plauktiņa un paņēma mazu pudelīti. Ejot atpakaļ no plaukta Alberts aizķērās aiz kādas no Artūru turošajām ķēdēm. Dusmās viņš iespēra Artūram pa ribām. Pēc spēriena Alberts aizgāja. Artūram ķermenis atsāka sāpēt, radās vēlme pateikt, lai vienkārši piebeidz viņu, taču tajā pat laikā negribējās sniegt prieku šiem diviem monstriem par to, ka Artūrs ir padevies.
Durvis atvērās vēlreiz. Caur tām šoreiz neienāca ne Liene, ne Alberts. Caur durvīm lēni un klusi, gluži kā ēna ieslīdēja Maruta. Maruta piegāja pie Artūra. Šķita, ka atšķirībā no viņu iepriekšejās tikšanās Maruta ir kļuvusi dzīvīgāka, taču tik un tā auksta un bezjūtīga – kā Liene aprakstīja – bez prāta un dvēseles tukša, klīstoša čaula. Marutas rēgs nostājās pretī Artūram atkal veroties viņā ar caururbjošu skatienu. Šajā skatienā bija, kas īpašs, šķita, ka tas kaut ko norāda. Artūrs pagrieza galvu uz plauktiņu pusi un saprata kaut ko par ko nebija iedomājies. Varbūt tajos ir kāda viela, kas var palīdzēt Marutai. Tikai tad viņam kaut kā ir jātiek vaļa no viņu nebrīvē turošajām ķēdēm.
Lai arī Maruta bija kā bezdvēselisks rēgs viņas ķermenis nebija substance, viņas ķermenis bija ar miesu un asinīm. Un acīmredzot arī saprātu, lai arī ta nebija domājusi Liene un Alberts, nosaucot viņu par bezdvēselsku un bezprātīgu tukšu čaulu. Maruta no savas skrandainās, baltās kleitas kabatiņas izņēma atslēdziņu ar kuru atvēra Artūru gūstā turošās ķēdes.. Viņš bija brīvs rīkoties. Brīvs glābt sevi un Marutu. Un viņš to izdarīs, lai kāda neizrādītos tā cena.
