Aukstiem sviedriem pārklāts Artūrs pamodās no sava murga. Viņš bija turpat, vecāsmammas mājas istabā, gulēja gultā nosvīdis un pārbijies. Aizmirstās lietas par Marutu sāka atgriezties galvā. Viņš saprata, ka visi šie sapņi bija apspiestās atmiņas. Atmiņas, kuras bija kā izdzēstas no viņa smadzenēm kopš pirmās nakts ar Lieni. Bet kā tas bija iespējams? Un kāpēc tās atgriezās, tieši tagad, esot pie vecāsmammas?
Galva arī vairs nesāpēja. Artūrs nogāja lejā pie vecāsmammas pajautāt vai nevajag ko palīdzēt. Olga nopriecājās, ka mazdēls jau augša, jo bija ievērojusi, ka viņam, kas nav kārtībā un vārdi par nogurumu noteikti bija tikai, lai nesatrauktu viņu. Olga atteica, ka būtu jauki, ja Artūrs aiztipinātu līdz šķūnim un saskaldītu, kādu malkas pagali, lai vēlāk var iekurt pirtiņu. Artūrs, pasmaidīja, ielika austiņas telefonā un ieslēdzis lēnu mūziku aizskrēja skaldīt.
Skaldot malku puisis, prātā pārcilājā pēdējo nedēļu notikumus. Daudz kas joprojām bija miglā tīts, taču lēnām viss sāka likties kopā. Pats Artūrs sāka saprast, ka kopš nakts, kurā palika iedzert pie Lienes, viss ir mainījies. Viņš ir bijis kā apmāts – ignorējis Jēkabu un vecākus, aizmirsis par mistiskajiem notikumiem, bet pats galvenais – Artūrs bija aizmirsis par Marutu. Viss bija tikai Liene. Turklāt, tas izpaudās slimīgos apmēros. Viņs pie sevis pateica paldies vecākiem par to, ka viņi šeit viņu aizsūtīja, izvēdināt galvu. Iezvanījās telefons. Zvanīja Liene: “Mīļais, ko dari?” “Skaldu malku, piedod, nevarēšu tagad atbildēt. Teelfonam baterija mirst, bet man vēl diezgan daudz skaldāmā, es tev vakarā uzrakstīšu, kad būsu sadarījis visus darbus” Liene pateica, ka gaidīs un nolika klausuli. Viņas balsī bija dzirdams sarūgtinājums, taču tas viņu nesatrauca, turklāt Artūrs arī bija samelojis. Viņa baterija nebūt nemira, viņš tikai vēlējās pabūt viens ar savām domām un saprast, kas ar viņu notiek.
Vakarā Artūrs iegāja pirtī. Karstais gaiss palīdzēja atslābt, atslēgties no liekajām domām. Sakurinātā krāsns visu bija sasildījusi tik karstu, ka puisim likās, ka ilgi viņs nenosēdēs. Vecmamma bija iegajusi pasutināties pirms Artūra, jo viņa negribēja cepināties tik ļoti karsti, kā Artūram sanāca. Artūrs cepinājās vienatnē ar savām domām. Brīdī, kad viņš apsēdās uz lāvas, Artūrs ievēroja rētas uz rokas. Tā bija pirmā reize, kad Artūrs tās pamanīja ar puslīdz skaidru prātu, brīvu no apmātības, kas to bija apmiglojusi. Rētas bija nelielas, taču lielas zilgansarkanas līnijas, līdzīgas asinsvadiem, taču noteikti ne asinsvadi vilkās krietni tālāk par rētām. Artūrs apjuka un nolēma pajautāt Lienei, ko viņa var par to paskaidrot.
Pēc pirts uzrakstījis Lienei, ka jūtās saguris, taču īsi brīdi pačatot pirms miega varētu. Liene sapūtās, jo gribēja parunāt, taču piekrita. Vēl vairak viņa sapūtās, kad Artūŗa pirmais jautājums bija nevis par Lieni, bet par rētām. Artūrs jautaja vai viņa nezin kā tās radās. Liene rakstīja, ka droši vien mīlējoties būs par stipru ieķērusies viņa stiprajās rokās, taču Artūru šī atbilde nepārliecināja. To gan viņš draudzenei neatklāja, izlikdamies, ka tic visam, ko viņa saka. Beidzis sarunu ar Lieni Artūrs iemiga dziļā miegā.
