Abi zēni atgriezās pie vecāsmammas pēc salīdzinoši neilga laika. Artūrs joprojām bija vieglā šoka stāvoklī. Atlikušas dienas pie Olgas tika aizvadītas darot darbiņus dārzā un mājā, palīdzot smaidīgajai vecmāmuļai visur, kur vien iespējams. Ja Jēkabam braucot mājās visas emocijas par mežā redzēto bija puslīdz norimušas un apsmadzeņotas tad Artūru, tās joprojām mocīja gan miegā, gan nomodā. Pat mājupceļu jaunais puisis pavadīja domājot par tumšo tēlu, pentagrammu un nozieķēto telti.
Pēc pāris dienām Artūrs atkal saņēma zvanu no Lienes: “Sveiks, vari lūdzu atnākt ciemos uz neilgu brīdi?” Artūrs, kā labs draugs piekrita. Lienes balss arī atšķirībā no pagājušās reizes izklausījās priecīga, līdz ar to diez vai viņu sagaida nepatīkamas izjūtas. Ceļš līdz Lienei šoreiz neprasīja ilgu laiku. Minūtes 20 un viņš jau zvanīja pie paziņas mājas durvīm. Liene mazliet kavējās ar nonākšanu un to atvēršanu, taču beigu beigās durvis atvērās un pretī viņam vērās, smaidīga meitene, kura aicināja nākt tik iekšā.
Artūrs devās līdzi Lienei un iegājis viņas dzīvoklī redzeja uzklātu nelielu galdiņu, vīna pudeli un šo to ēdamu. Artūŗs neizpratnē palūkojās uz Lieni, taču viņa pielika pirkstu pie lūpām, norādot, lai puisis klusē. “man, Jēkabs pastāstīja par jūsu piedzīvojumiem mežā. Mēs nekad neesam bijuši ļoti tuvi draugi, taču pēc tā, kā uzreiz atbrauci, kad noraudājusies tev zvanīju, mazas vakariņas ,zinot par taviem pārdzīvojumiem ir mazākais, ko varu izdarīt.” “Liene, mazas vakariņas ir super, paldies tev par to, bet vai tiešām vajag vīnu? Vīna pudele un tas, ka lēnām jau saule dodās uz rietu šīm parastajām vakariņam piešķir randiņam līdzīgu noskaņu, “ Artūrs nedroši pateica, kāpēc bija šokā. Liene uz to raiti atbildēja, itkā būtu bijusi gatava šādam pavērsienam: “ Vīns pie makaroniem un karbonādes labi ies. Un, ja nevēlies nevajag pat vērt vaļā. Es tikai iedomājos, ka varbūt vēlies izrunāties, un mazumiņš alkohola varētu palīdzēt atvērties ja gadījumā vārdi negrib plūst pāri lūpām.” Artūrs paņēma pudeli un palūdza Lienei korķu viļķi. Atvēris to un ielējis abiem glāzē sarkano dziru gausi novilka: Tev taisnība- 1 vai 2 glāzes par ļaunu nenāks.”
Vīns patiešām par ļaunu nenāca. Pēc pirmās glāzes sekoja otrā, pēc otrās treša, tālak jau pēc pirmās pudeles Liene no pieliekamā atnesa arī otro. Abi paziņas bija manāmi iereibuši, jo īpaši Artūrs, kurš alkoholu lietoja diezgan reti un vēl retāk vairāk par pāris pudelēm alus vai vienu divām glāzēm šampanieša. Tagad, kad viņa asinīs plūda gandrīz pudele sarkanvīna, turklāt, ne tā sliktākā puisis bija manāmi atvēries. Viņš bez bailēm pats pastāstīja par redzēto mežā, par izjūtām, kādas viņam rodās no pēdējās nedēļās piedzīvotā. Liene visu šo laiku pavadīja uzmanīgi klausoties. Arī viņai alkohols asinīs bija radījis papildus drosmi un pārliecību. Viņa pēkšņi Artūrā ievēroja to, ko droši vien no meitenēm līdz šim bija pamanījusi tikai Maruta – spēcīgu, drošu, uzticamu, neskatoties uz gadiem prātā pieaugušu un nobriedušu vīrieti. Turklāt, arī Artūru sāka pārņemt līdzīgas pārdomas. Brīdī, kad Liene piecēlās, lai noliktu jau otro tukšo pudeli, neskatoties uz to, ka viņa mazlietiņ sagrīļojās un gandrīz nokrita uz grīdas, Artūrs sāka domāt, ka nekad nebija ievērojis ne Lienes formīgo augumu, ne to cik ļoti viņai piestāv vienkārša griezuma vienkrāsainas kleitas, kas izceļ viņas augumu, neskatoties uz to ,ka viņa tādas vilka bieži. Liene atnāca ar 3 pudeli. Artūŗs purinaja galvu sakot, ka viņam būs gana- jātiek, taču vēl līdz mājām un viņš jau tagad jūtās krietni par daudz izdzēris. Liene nomierināja un pateica, lai puisis paliek pie viņas pa nakti viesistabā uz dīvāna. Artūrs mirkli apdomājās un piekrita, jo viņam jau tagad bija šaubas vai spēs tikt līdz mājām. Piezvanījis vecakiem un brīdinājis, ka paliks pa nakti pie paziņas viņš piesēdās atpakaļ pie galda, kur viņu gaidīja pilna glāze un galda pretējā pusē sēdoša, smaidīga Liene...
