Vakars klāt un jauna inficēto daļa peld pie jums! 
______
- Kāpēc tām aprocēm ir tik liela nozīme? - izbrīnīti noprasīju. Domāt, ka aiz tām slēpjas, kas vairāk pat negribējās. Vēders aiz uztraukuma un ziņķāres mētāja kūleņus, aptvēru, ka atbildi no viņas negribēju zināt, jo man sāka mesties nelabi no visiem jaunumiem. Apsēdos uz plānā matrača un apķēru savus ceļus šūpojoties uz priekšu un atpakaļ. Sieviete it kā nezinādama kā, lai pasaka vairakas reizes pavēra muti, lai iesāktu runāt, bet aši aizvēra to ciet.
- Nu? Saki taču kaut ko? Man ir jāzin! - izmisīgi uzkliedzu un nespēdama nosēdēt mierā atkal piecēlos. Likās, ka viņa nemaz nevēlas man teikt. Piegaju pie loga un skatījos debesīs, tajās pamazām iekrāsojās violetās, rozā krēslas krāsas.
Kad grasījos pateikt ko nejauku, sieviete beidzot ierunājās. - Infekcija. - Tiklīdz viņa izrunāja šo vārdu es apcrtos rinķī un jautājoši skatījos uz viņu.
- Infekcija? - pasperot dažus soļus tuvāk viņai pārvaicāju. Sieviete, mīņājās no vienas kājas uz otru, gluži kā bērns, kam radusies vajadzība pēc labierīcībām. -Kāda infekcija? - Nu jau drošāk vaicāju.
- Ma-man jāskrien pie, ē, Ninas, viņai droši vien nepieciešama mana palīdzība ar zālēm. - viņa ātri, pat pārak ātri nobēra un devās uz durvju pusi, bet, kad viņa tās jau pavēra es pireksrēju pie durvīm un ar roku viņas aizcirtu ciet nostajoties tām priekšā. Sieviete strauji atkāpās.
- Tu nekur neiesi, kamēr nepastāstīsi man vairāk par šo "infekciju"! - Draudīgi nošņācos un atspiedusies pret durvīm sakrustoju rokas uz krūtīm gaidot, kad viņa sāks runāt. Sieviete izbijusies skatījās uz mani. Zināju, ka viņa domā, ka esmu garīgi slima. To varēja pateikt pēc viņas acīm.
- Tu nesaproti, Ninai mani vajag! - viņa papurinājusi galvu uzbļāva liekot man nedaudz noraustīties. Dažas blondās matu šķipsnas bija izbēgušas no astes un karājās pāri viņas pierei, bet viņa laikam to nemanīja.
- Tad es tev ieteiktu sākt runāt. - norūcu un indīgi paskatījos uz viņu. Sieviete atkāpās līdz pat otrai mājas pusei. Es nevarēju viņu apžēlot, jo man bija jāzin, kas šeit notiek un kapēc šeit esmu. Tie būtu divi jautājumu mezgli atrisināti no lielā mezgla.
Viņa aizvēra acis un dziļi ievilka elpu. - Viņi katrā no mums ir ielaiduši infekciju, kura lēnām mūsu orgānus un mūs pašus pārvērš par necilvēkiem. Katra rokassprādze nozīmē infekcijas veidu, kādu viņi katrā cilvēkā ir ielaiduši. - Sieviete atvēra acis un cerīgi mani uzlūkoja. - Vai tagad varu iet? - Pamanījusi matus uz sejas, viņa tos aizlika aiz auss, bet es tikai spēju viņā neticīgi lūkoties.
- Tu joko. Tu noteikti joko. - izdvesu nespēdama sagremot informāciju, ko tikko biju ieguvusi. Paskatījos uz sievieti cerot redzēt viņas sejā smīnu, bet tur nebija ne vēsts no tā. Viņa tikai uzmeta man dusmīgu, reizē aizvainotu skatienu. To pamanījusi pakāpos malā no druvīm.
Viņa steidzās uz durvīm, bet ceļā apstājās man blakus. - Pat ja es gribētu, man nebūtu jēgas tev melot, jo agrāk vai vēlāk, tu tāpat to visu uzzinātu. - uzmetusi man pēdējo skumjo skatienu viņa izgāja no nelielās mājas. Es spēju tikai smagi elpot. Galvā atbalsojās viņas teiktais. Necilvēki. Atmiņā pavīdēja muskuļotie vīrieši, kuru sejas pilnībā aizsedza melna maska bez caurumiem. Viņi bija necilvēki. Sieviete nemeloja. Viss ko viņa teica ir patiesība.
Sev par pārsteigumu sabruku uz zemes un saritinājos kamoliņā. Es gribēju būt stipra, jo ienīdu raudāt, bet doma, ka nākotnē būšu kaut kāds mutants mani salauza un es jutu acīs sakāpjam asaras. Visa dzīve pēkšņi likās tik vērtīga. Es nebiju to vēlējusies, ne daļiņo no šī visa. Mana dzīve spēlējās ar manām emocijām. To nedrīkst pieļaut.
Lamājot sevi par raudāšanu sajutos tik vientuļi, cik vien iespējams. Bija apbrīnojami atklāt, cik vientuļi mēs patiesībā esam. Ja šīs ir manas pēdējās dienas, es nedrīkstu tās pavadīt vārtoties pa zemi un raudot kā zīdainis. Es skaitīšu līdz trīs un turpināšu cīnīties par sevi. Ievilku dziļi elpu. Viens. Piecēlos kājās atļaudama pēdējai asarai noritēt pār vaigu. Divi. Noslaucīju acis un piegāju pie loga. Trīs. Es turpināšu dzīvot.
+++