Inferno (8)1

Emīlija atkal bija noskumusi. Es centos neņemt vērā viņas sirdapziņas pārmetumus, kas klaudzēja man galvā kā tiesneša āmuriņš pret koka virsmu. To skaļums bija gandrīz neizturams, un viņas dabiskais ieradums sevi šaustīt par visu, lika man vēlēties, kaut mēs nebūtu tik vienotas kā bijām.

Tims vairs mani neatcerēsies. Nez, ko viņš darīs ar manu istabu? Vai viss kas notiek, maz ir reāli?

Un tā visu laiku. Mēs gājām klusējot. Viņas domas bija tik skaļas kā kliedziens tukšā telpā ar labu akustiku. Viņa to neapzinājās, es sev atgādināju, pirms zaudēt kontroli pār veselo saprātu. Es viņas gadījumā priecātos, būtu starā, ka tas briesmonis ir prom no manas dzīves, un Dievs man ir devis iespēju sākt jaunu dzīvi, būt laimīgai, un normālai, bet nē, viņai vajadzēja sevi šaustīt par nenovēršamo.

Man sāka zust pacietība. Pirkstu kauliņi kļuva pāli balti no tā, cik stipri tos žņaudzu dūrē un strauji pagriezos pret Emīliju. Es centos sev un viņai nošķirt sienu, lai es vairs nejustu tās emocijas, kas vienas dienas laikā jau bija gandrīz laupījušas man veselo saprātu. Es dziļi ieelpoju un uzliku rokas meitenei uz pleciem, stingri raugoties viņai acīs.

-Paklau.. Viņš tevi spīdzināja, drāza, ko tikai vēl nē.. Un tu par viņu sēro? Tev viss ok?-

-Kā tu zini, ka es..- meitene nesaprata manu pēkšņo garastāvokļa maiņu un izbijusies novērsa skatienu no manis kā sīks, nokaunējies skuķis,- Viņš tomēr bija mana ģimene, pat par spīti tam, ko viņš izdarīja. Viņš bija..

-Draņķīgs slims kroplis, kam ar tevi nav nekāda ģenētiskā satura,- es pacēlu Emīlijas galvu uz augšu, lai viņa skatītos uz mani. Dusmas ņēma virsroku un valdīt pār to, ko grasījos teikt, bija gandrīz neiespējami

,- Tev ir jāaug normālā vidē. Tev ir jābūt mīlētai. Tavi vecāki to vēlētos,- es izspļāvu un tad, ieraugot pārmaiņas viņas sejā, vēlējos, kaut spētu ņemt savus vārdus atpakaļ. Vecāki bija Emīlijas vājais punkts. Tas lika viņai un man sajust tukšumu sirdī. Tām pārklājās sērpilnas ilgas, kas lika man sakāpt žultij kaklā. Tik salkanas, patiesas emocijas biju jutusi reti. Un tās bija tik.. kaitinošas.

Emīlija krampjaini tvēra gaisu un salika rokas melno džinsu kabatās. Viņa izskatījās briesmīgāk nekā tad, kad redzēja to, kā es Timam pieliku plaukstu pie galvas, atņemot viņam jebkādas domas saistībā ar Emīliju. Viņas apaļās acis bija apsārtušas un mazliet pietūkušas. To tumšajās varavīksnēs zaigojās atspīdums no asarām. Tas padarīja viņu tādu, kā vēlētos meiteni aizstāvēt. Gaišie mati bija savīti bizē pāri plecam un adītais, zilais džemperis, kas meitenes augumam bija daudz par lielu, lika viņai izskatīties nožēlojamai.

-Tev nevajadzēja teikt par maniem vecākiem,- Emīlija klusi izdvesa. Arī manā sirdī iedūrās sāpes un gara acīm es redzēju viņas mātes un tēla sejas, taču tās bija miglainas un svešas.- Tu zināji, un to to izmantoji pret mani,- viņa aizrādīja un centās izklausīties stiprāka. Gluži kā ruksis par aitu ganu.

-Taču tas bija efektīvi,- es uzstāju un sakrustoju rokas. Viņas uzbrukums man nepatika. Tas atgādināja, ka viņa ir galvenā, nevis es, un tas mani vai darīja traku. Paralēli viņas sērām, manis pašas emocijas kūļājās kā tornado virpulis.

Dusmas, dusmas, vilšanās, dusmas, vēlme visu pamest un padoties, jo es kļuvu arvien vājāka. Cilvēcība lika man justies vājākai,- Vienkārši.. ejam,- es saņēmu deguna stumbru starp rādītājpirkstu un īkšķi, un pagriezos, lai dotos tālāk. Man reāli sāka sāpēt galva no viņas juceklīgajām domām un emocijām, kas bija spēcīgāks moku rīks, nekā daži labi ieroči.

Centos pievērsties videi, vienlaikus nošķirdamās, kaut mazliet, no viņas ķermeņa un domām. Stulbā, stulbā saikne. Man sāka kļūt bail, ka drīz es būšu kā tie pasistie eņģeļi, kuri dievina savus apsargājamos, kā tādi sadzērušies fanātiķi. Ka es dzīvošu Emīlijas domās, sapņos un emocijās vēl gandrīz pusgadsimtu. Noskurinājos un ļoti centos ticēt tam, ka mans darbs nebūs tik ilgs.

Mēs pagājām garām vietējam parkam, kad es pamanīju tuvumā bankomātu. Veicīgi nopētīju apkārtni, lai izanalizētu situāciju. Cilvēku nebija daudz. Bija visai tumšs, kas garantēja aizsegu.

-Ko tu grasies darīt?- Emīlijas balsī ieskanējās trauksmes signāls. Viņa ar savu runāšanu pārtrauca manu domu gājienu. Gandrīz rupji nolamājos. Viņa izsekoja manam skatienam, un, šķiet, attāli nojauta, ko es grasījos darīt. Pirms ieklausījos viņas domās, meitene ierunājās pirmā,- Vai tu grasies kādu apzagt?- nu re, te parādījās arī bailes un izmisums. Parasti es sāktu plēst matus no saknēm un lēkāt uz vietas ar sarkanu seju kā pikts animācijas filmu varonis, taču paliku pilnīgi mierīga.

Viņai atbildi nesniedzot, stingri devos bankomāta virzienā. Man vajadzēs vismaz trīsdesmit sekundes. Tas ir maksimums. Emīlijas soļi man sekoja un viņas sirdspuksti atbalsojās man galvā.

-Ei, tu,- viņa uzsauca, taču es nepagriezos,- Nedari to!

-Vai tev izklausās vai izskatās, ka man ir miljoni kabatā?- es noņurdēju un piegāju pie sudrabainā aparāta, kura ekrānā dega bankas emblēma un reklāmas sauklis baltos un sarkanos toņos,- Klusē un izliecies, ka pārbaudi somu,- es pamācīju un, aizvērusi acis, uzliku plaukstas uz aparāta vēsās virsmas. Gar acīm slīdēja ciparu kombinācijas, kuras pārbīdīju ar domu spēku un jau nākamajā brīdī atskanēja pīkstieni. Dzirdēju, kā atveras mazais seifiņš ar naudu, un patikā gandrīz iespurdzos.

-Kā tu..- Emīlija šokēti izdvesa, kad atvēru acis. Atvilktnītē rēgojās zaļa banknošu čupiņa. Jau atkal gribēju viņai kaut ko atcirst, kad meitene sāka rīkoties. Viņa veicīgi paņēma naudu, ko salika somas sānu kabatā, paralēli skatīdamās, vai kāds nav mūs pamanījis. Viņas sirds ritms aizvien bija paātrināts,- Tas nav pareizi,- viņa uzstāja, taču viņa īsti neizteica patiesību, kā jutās. Gan meitenes, gan manās asinīs, dragāja adrenalīns,- Mums tā nauda ir jānopelna legāli.

-Klusē,- es pavēlēju un saķēru viņu aiz rokas, kas pret manējo bija ļoti aukstas. It kā meitene būtu turējusi sniegu plaukstā,- Ejam prom. Mums vēl ir jāatrod motelis.- es sacīju, velkot viņu sev līdzi. Meiteni plosīja divejādas sajūtas, no vienas puses, protams, viņa bija noskaitusies, no otras, viņa jutās kā varone asa sižeta filmā, un par to priecājās. Mēs žiglā solī apmetām riņķi ap tuvējo ķieģeļu dzīvojamo ēku un Emīlija bija sagurusi. To es jutu uz sevis. Viņai, tāpat kā man, šodien bija bijis par daudz. Meitene nometa somu uz zemes un saņēma galvu rokās. Viņas domas skraidīja kā piktas bites pēc feromona iedarbības, kas atbalsojās manī. Man sāka sāpēt galva un es atslīgu pret ēkas vēso fasādi, cerībā gūt mierinājumu. Emīlija ieliecās ceļos, elsodama kā pēc smaga un grūta skrējiena un ielūkojās cieši man acīs.

-Tu man esi šādus tādus paskaidrojumus parādā,- meitene strikti sacīja,- Tagad.

Es jutos nogurusi, un viņa vēl atļāvās man krist uz nerviem.- Ko tu gribi zināt?

-Kā tevi sauc, piemēram,- meitene uzskaitīja,- Kā tu kļuvi par to, kas esi...

-Keita,- es vienkārši atteicu,- Nu, bezdarbniekos bija tāda vakance, tāpēc..

-Un ja nopietni?- viņas neatlaidība man grieza ausīs,- Kā tu.. nomiri..?- meitene saminstinājās pie vārda «mirt», un viņas skatiens atmaiga ziņkārē,- Kā tu..

-Kā tu, kā tu,- es nomēdījos un stingri paraudzījos uz viņu,- Nomiru un viss.

-Bet, kā?- viņa nerimās,- Es biju godīga pret tevi. Tagad, esi godīga pret mani.

Bet es nebiju,- Mani nošāva pirmajā pasaules karā. Gana laba atbilde?-

-Es tev neticu,- meitene uzstāja un sparīgi sakrustoja rokas uz krūtīm. Viņa bija nevien naiva, bet arī uzstājīga un spītīga,- Es nekur neiešu, kamēr tu man nepaskaidrosi patiesos iemeslus.- paspilgtinot sacīto, meitene apsēdās uz somas un cieši skatījās man virsū,- Pastāsti man,- viņa palūdza. Apsēdos viņai blakus un jutu, ka viņa man uzticas. Viņa vienkārši centās mani izprast.

-Kā jau teicu...- es atkārtoju, nevēlēdamās atkāpties no iesāktā,- Es tiku nošauta. Viss.- es norūcu un piecēlos kājās. Man radās žēlums pret meiteni un es vēlējos to iznīdēt līdz ar saknēm,- Es neesmu te, lai tu man pārmestu kaut ko, un lasītu sprediķus. Pietiek jau ar Dievu.

-Tad vismaz pastāsti, kā bija, kad tu biji cilvēks,- viņa tincināja. Ziņkārīgā, nekaunīgā..

-Nekā nebija. Es priecājos, ka neesmu jūsējais.- es caur zobiem izgrūdu. Beidzot visas manas vājās emocijas aizvietoja nenormālas dusmas un aizkaitinājums, kas bija spēcīgāks par viņas jūtelīgumu,- Jūs esat vispretīgākās radības pasaulē. Jūs nesaprotat vērtības, kamēr tās nepazaudējat. Jūs iemīlaties nepareizajos, jo jums patīk spīdīgas lietiņas un fasāde, nevis iekšpuse. Apsēsti ar seksu, naudu un narkotikām.. Jums nav morāles. Jums arī smadzenes ir tikai aksesuārs..

-Vai tu runā par sevi?- Emīlija klusi vaicāja un tas atņēma man vārdus,- Vai tevi kāds pievīla?

-Nē,- es aizstāvoties sacīju,- Es sev lodi pierē ielaidu pati. Tikai.. Nepieļauj manu kļūdu.

-Kāpēc kļūdu?- viņa interesējās. Es dziļi ieelpoju, izelpoju, pirms atradu īstos vārdus.

-Vienkārši, neuzdod man jautājumus. Okei?- es ierosināju un piecēlos kājās,- Tagad gan, ejam. Es vēlos tikt siltā motelī.

-Vēl tikai dažus jautājumus,- Emīlija tincināja, un pat pasmaidīja tā, ka viņas acu kaktiņos parādījās mazas krunciņas. Viņas prieks saviļņoja mani tik stipri, ka visas manas dusmas pazuda kā pēc advil tabletes migrēnas gadījumā,- Lūdzu?

-Tikai dažus. Tad gan, ja tu man kritīsi uz nerviem, es tev atņemšu runasspēju, bet.. pirms tam,- es mierīgi sacīju un noliecos pie meitenes,- Es nevēlos vairs dzirdēt tavas žēlabas,- noteicu un pieliku plaukstu viņai pie pieres, lai izdzēstu visas viņas atmiņas ar patēvu. Meitenes acis aizvērās un viņas piere atdūrās pret manu plaukstu,- Piedod man,- es sacīju un atrāvu roku. Meitenes galva atgūla pret manu plecu un es pavēros uz mēnesi debesīs, sākdama šaubīties, vai maz spēšu šo cilvēku nosargāt. Man vienkārši gribējās padoties. Pat tad, ja tas nozīmēja manas eksistences beigas. Es tam biju par vāju. Cilvēkbērns man uz pleca klusi snauda, pirms smadzenes adaptējās jaunajai informācijai. Viņas klusās elpas un izelpas melodijā, es nenovērsu skatienu no pilnmēness skaidrajā, zvaigžņotajā naktī, pirms pieņemt galējo lēmumu.

-Keita..-  

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Inferno-9/784687