Inferno (5)6

Pirmo reizi pēc nāves, es patiešām nobijos. Cilvēku sejās bija lasāma panika, šoks un bailes, taču, paldies veiksmei, puisis gandrīz izklepoja visas plaušas un atvēra savas nodzertās acis. Viņa draugi saplucējās viņam apkārt un puisi iztaujāja par to, kā viņš jūtas, kas, kā šķiet, viņu tieši iepriecināja.

-Šķiet pie visa vainīgi ķirši,- viņš aizsmakušā balsī teica un nošņaukājās. Atmetu ar roku vēlmei viņu izcepināt turpat uz vietas un paskatījos uz Emīliju, kura bija izbrīnīta un noskumusi. Tikko uzmanība bija prom no viņas, meitene steigšus pienāca pie sava riteņa, un uzmeta man bailīgu skatienu. Viņas sirds sitās man ausīs tā, kā parādē vesels bars bundzinieku sit bungas. Es nezināju, kā nomierināt cilvēkus. Man nebija ne jausmas.

Meitene atāķēja smagnējo riteņa atslēgu no rata un statīva un ielika to sarkanajā mugursomā. Viņas sirds aizvien sitās negudra. Meitene neskatījās uz mani, taču pamanīju viņas neizlēmību sejā.- Tu varēji to nedarīt. Viņš tikai ākstās.- viņa kā māte aizrādīja. Tas mani nepatīkami šokēja. Un kur tad “paldies”?

-Visi joki ir smieklīgi, līdz kāds tiek sāpināts,- es sacīju un sakrustoju rokas uz krūtīm,- Paldies?

-Neteikšu paldies,- meitene iespītējās.- Pirmkārt, tāpēc, ka es tevi nepazīstu. Otrkārt, tu laikam esi kaut kāda halucinācija, treškārt, tu esi slepkava.

-Viņš taču nenomira,- es atgādināju. Nu viss labais iespaids pazuda kā nebijis. Mazā, nepateicīgā draņķe! Viņai būtu jāpriecājas, ka es viņu aizstāvēju,- Tāpēc neesmu slepkava.

-Tu gandrīz to izdarīji,- viņa apsūdzēja. Tas man sāka krist uz nerviem.

-Gandrīz neskaitās.- es aizrādīju,- Labi..- es dziļi ievilku elpu, lai nomierinātos,- Tu katru nakti Dievam lūdzi sargeņģeli, vai es sapratu pareizi? Nu, Dievam ir tūkstošiem nelasītu e-pastu no jums, civilajiem, un pagāja laiks, kamēr nonāca līdz tavējai. Es esmu tavs sargeņģelis.

Beidzot Emīlija pacēla acis uz mani un sarauca pieri,- Es tiešām esmu nojūgusies, vai ne?

-Cik zināms, nē. Nenormālajiem sūta citādākus sargeņģeļus,- es domīgi nošņaukājos,- Manos pienākumos ietilpst tevi pasargāt no tāda veida pazemojumiem. No visa ļaunā pasaulē.- es noteicu un noskurinājos, kad sapratu, ka izklausos pēc Kristiāna ar saviem atgremotajiem filozofiskajiem tekstiem.

Meitene domīgi uzlika roku uz riteņa rāmja un paskatījās uz mani,- Tā ir taisnība?-

-Nē, es to tikko izdomāju,- sarkastiski noteicu,- Protams, ka ir. vai tev šķiet, ka ir normāli, ka tu mani redzi, bet citi nē? Un ka es ar skatienu varu nožņaugt skolas lielāko jākli? Un nolasīt tavas domas?- es uzskaitīju. Izbraucu ar pirkstiem cauri biezajiem matiem un centos atgūt mieru. Naiva, dumja un pārāk mīloša. Tieši pretēji man. Kristiāns labi izvēlējās man uzdevumu..

-Viņa pat sarunājas ar gaisu!- tas pats idiots uzsauca un mēs reizē pret viņu pagriezāmies. Puisis dedzīgi pamāja, it kā nekas nebūtu noticis,- Ei, nenormālā, nāc parunā ar mums!

Emīlija grasījās kaut ko bilst, kad aizklāju ar plaukstu viņai muti. Pieliku lūpas viņai pie auss, lai iečukstētu ausī,- Neko nedari un nesaki. Ja es vēlreiz sajutīšu to, ko juti tu, viņš sadegs dzīvs. Ja saprati, pagriezies atpakaļ, un izliecies, ka neko neesi dzirdējusi,- varbūt mans tonis bija pārāk indīgs, taču tas bija efektīvs.  Emīlija, rokām drebot, uzkāpa uz velosipēda un sāka braukt prom no laukuma. Viņa brauca pārāk ātri, tāpēc ieskatījos viņas domās, un noskaidroju, kur viņa dodas. Kad viņa jau bija gabalā, atsaucu prātā mājas tēlu un sekundes laikā jau biju tur. Šīs spējas es drīkstēju izmantot reti, taču tās bija vienas no parocīgākajām.

 Māja, kurā Emīlija dzīvoja, vienkārši izstaroja viņas būtību. Tā bija maza, vienstāvu mājiņa dzeltenā krāsā, kā izrauta bilde no pasaku grāmatas. Mirkli stāvēju apmulsusi tās priekšā, un kārtīgi izpētīju katru niansi dizainā. Jumtu klāja maigi pelēki bitumena šindeļi, kas atgādināja mīkstu paklāju. Pati mājiņa bija no koka. Tai bija lielas divviru durvis, ko no abām pusēm ieskāva neproporcionāli lieli, taču simetriski izveidoti logi ar baltiem rāmjiem, aiz kuriem bija uzkārti maigi dzelteni aizkari. Izejot laukā pa durvīm, bija brīvs laukumiņš, kurā varēja ierīkot dīvānus un krēslus, gluži kā mazā terasītē, kas lieliski iederējās ar mājiņas dizainu. Gar sienām vijās zaļi vīnogulāji, kuri tinās pat ap ķieģeļu sienu, kas ieskāva mirdzoša akmens trepes ar platiem pakāpieniem. Mājas priekšā bija iestādīti divas baltas kolkvīcijas, kuras ar saviem zariem paslēpa skatu uz mazajām dobītēm, ko droši vien Emīlija bija izveidojusi pati. Tajās jau sāka ziedēt mazas, oranžas rozītes un tulpju pumpuriņi. Dobītes bija nevainojami sakoptas, un tās tikai paspilgtināja mājiņas skaistumu.

-Atkal tu,- man aiz muguras nokauca riteņa bremzes. Garlaikoti pagriezos pret Emīliju, kura bija piesarkusi no piepūles,- Ko tev vajag šeit?

-Es nedrīkstu no tevis atkāpties,- es tikpat indīgi sacīju, kad viņa nokāpa no riteņa,- Izrādi man cieņu, lūdzu. Pretējā gadījumā, es nevēlos, lai..

-Tu nevēlies tikai to, kas nav izdevīgs tev,- viņa atcirta un atbalstīja riteni pret kāpnēm,- Tad labāk iztieku bez sargeņģeļa.- viņas acīs sariesās asaras un viņas acīm es redzēju to, kā tas puisis saļima. Viņa sēroja par to, nevis par manu attieksmi.

-Man ir žēl, ka es neesmu eņģeļa cienīga,- es tikai pateicu un sakrustoju rokas. es sen nebiju jutusies nedroša, taču spilgtie pārmetumi domās iedarbojās kā lodes man uz ādas. Tās kaisa un sāpēja pie katras kustības. Pie kā vainojama, noteikti, bija saikne, kas starp mums veidojās. Tā noteikti kļuva stiprāka pēc tam, kad es gandrīz nosmacēju to balamuti. Tagad tā būs visu laiku, kamēr Emīlija nenomirs, vai es kaut ko nesačakarēšu. Otrais variants šķita ticamāks, jo viņa bija pārāk jūtelīga. Pārāk.. cilvēciska.

Viņa neteica neko. Tikai klusēdama devās uz mājām un man nācās viņai sekot. Meitene nedroši uzlika roku uz kliņķa, un atgrūda vaļā durvis. ieejot iekšā, sejā iesitās cigarešu, ātro uzkodu un alus smaka, kas galīgi nesaderējās ar jauko namiņa fasādi. Bet tā bija tikai fasāde, kā izrādās. Iekšā viss bija pilnīgā pretstatā.

Mēs iegājām viesistabā, kur smirdēja vistrakāk. Emīlija pakāra somu uz improvizētā pakaramā, ko veidoja neslīpēts tumšs dēlis un naglas, un novilka apavus. Viņas sirds sitās divtik ātri, un piegāja pie resnā vīrieša, kurš skaļi krāca, rokās turot alus pudeli. Viņam blakus uz galda bija burciņas vāks, no kura cēlās izsmēķu dūmi no nenodzēstajiem cigarešu izsmēķiem. Vīrieša taukainie pirksti bija satvēruši tumšo pudeli rokās, un pāri viņa šaurajām lūpām ritēja alus lāse. Nāsīs iecirtās nepatīkama smaka. Viņš smirdēja. Emīlija viegli papurināja vīrieti, kas tikai kaut ko nobubināja un nepamodās.

-Tēti, mosties,- Emīlija mīļi sacīja un atņēma viņam pudeli. Pat vīrieša melnajā bārdā bija manāmas čipsu paliekas. Viņa galvu klāja biezi, gari mati, liekot viņam izskatīties pēc mežsarga no grāmatas “Harijs Poters”. – Es esmu mājās, tēti..- Emīlija mēģināja vēlreiz. Vīrieša acis atvērās un tās bija dusmu un naida pilnas. Kā Emīlija, tā es sastingām un gaidījām, kas notiks tālāk.

-Kāpēc tu man atņēmi alu?- vīrietis nikni vaicāja un pagrūda meiteni sāņus, gandrīz vardarbīgi,- Kur tu vispār tik ilgi biji? Ir jau pagājusi pusstunda, kad tev bija jābūt mājās!

-Es.. es..- Emīlija stostījās. Viņas bailes es jutu uz sevis. Bailēm bija metāliska piegarša, ko pavadīja trīsas un sirds aritmija. Mute kļuva sausa un muskuļi sastinga kā sasaluši. Tikai nesit. Tikai nesit. Tikai ne sargeņģeļa klātbūtnē. Es negribu, ka tētim notiek kaut kas slikts. Lūdzu..

-Es, es..- vecis mēdījās un šoreiz pagrūda viņu stiprāk tā, ka Emīlijas mugura atsitās pret galdu. Sajutu sāpes tur, kur viņa bija sasitusies, un pieliku tur plaukstu,- Kad tu reiz izdarīsi visu kā nākas, ko?

-Es tā negribēju,- meitenes balss kļuva lūdzoša. Viņa aizgrieza galvu un nākamajā brīdī vīrieša resnā dūre trāpīja viņai pa seju, liekot meitenei zaudēt līdzsvaru,- TĒT, NEDARI TO, TE IR SARGEŅĢELIS,- viņa iekliedzās un apgriezās četrrāpus kā zirneklītī,- Es negribu, lai tev kaut ko nodara.

-Tu vēl man te kaut kādus pekstiņus stāstīsi, maita?- viņa balss kļuva gandrīz mežonīga. Es gribēju viņu apturēt, taču Emīlijas vēlme, lai neiesaistos, padarīja mani bezspēcīgu. Viņa bija mana saimniece. Nevis es viņas. Vīrietis izvilka jostu no biksēm, kas draudīgi nožvadzēja gaisā un saņēma to cilpā.- Es tevi pārmācīšu..- vīrietis sacīja, un, atvēzējies, trieca jostu pret viņas seju, kaklu, rokām, kas aiz sevis atstāja sarkanu pleķi. Ikvienu viņas sāpi es jutu uz sevis, taču nevarēju neko darīt. Emīlija sakostiem zobiem pacieta sitienus, līdz vīrietis nometa jostu un sāka vērt vaļā bikšu priekšu. Emīlija ar asarām acīs gaidīja notiekošo.

-TU KROPLI, LAID VIŅU VAĻĀ!- es kliedzu, cik spēju, taču biju paralizēta uz vietas. Vīrietis pievilka Emīliju sev klāt un es sajutu viņa pieskārienus, pirms kāds satvēra manu roku, un es attapos debesīs. Neviena apkārt nebija un, kad pagriezos, man pretī raudzījās Kristiāna skumjais skatiens.

-Kas notika? Man vajag atpakaļ!-

-Nē, tev nevajag.-

-Kāpēc nē? Viņai mani vajag!-

-Viņa no tevis atteicās. Bet..- Kristiāns sacīja,- Ir divi varianti. Vai nu viņa tevi paņem atpakaļ, un tu turpini darbu kā viņas sargeņģelis, ja vien atkal nesadomāsi atkal pārmācīt kādu pastulbu pusaudzi..-

-Vai?- Man bija grūti, jo prāts tikšķēja kā bumba ar laika degli. Es nezināju, kas šobrīd notiek ar Emīliju, vai viņa maz vēl ir dzīva. Katra sekunde bija dārga, un tagad tās tika izniekotas..

-Tu pārņem viņas ķermeni, kad viņa būs mirusi un dzīvosi viņas dzīvi pati. Aizmirstot par atmiņām, kas vienoja mani ar tevi, un liks tev mainīties kā cilvēkam. Tas ir tas, ko tu nevēlies, bet tas ir lēmums. Vismaz viens no tā variantiem. Vecajie redzēja tavu izgājienu ar to izlēcēju, un man izdevās ar viņiem vienoties par maigāku sodu.- Kristiāna rokas pirksti maigi pacēla manu zodu. Viņa divkrāsainais skatiens savažoja manējo, neļaujot novērsties.- Kāda ir tava izvēle, Katrīna?

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Inferno-6/784370