Inferno (37)2

Kad attapos, apkārt zūmēja tik daudz balsu, ka šķita, esmu iebāzis galvu bišu pūznī. Instinkti lika palikt guļus pozā un neradīt aizdomas, ka esmu pamodies. Žigli prātā pārskrēju pāri iespējamajām variācijām. Vai nu es biju miris un debesis lēma par manu likteni. Vai arī es aizvien biju izdzīvojis un cilvēki bija mani atraduši. Domas slīdēja prātā kā slaidi pār monitoru un apstājās pie vienas mīļas, siltas un pazīstamas domas. Viņas smaids, asaras acīs. Viņas duncis man mugurā.

Emīlija.

Kur viņa ir? Vai viņai nekas nekaiš?

-Viņiem te nebija jābūt,- kāda balss nikni šņāca.

-Tehniski, puisis pašnāvību neizdarīja,-

-Toties meitene abus nogalināja un pati sevi līdzi,-

Emīlija? Vai viņa.. Nē. Kāpēc? Es iespējams izskatījos pārāk stings gulošajam, bet es nespēju vairs atslābt. Emīlija. Emīlija bija te ar mani. Viņa sev atņēma dzīvību manis dēļ.

-Tagad esam atspēlējuši viņus no Lucifera,- kāda meitenes pīkstoša balss izdvesa,- Tagad viņi abi pieder Džošua. Un Džošua vienmēr rod visam risinājumu, vai ne?

-Ne šoreiz, Eilervij,- rupja vīrieša balss atteica,- Viņa, jā. Viņa ir tīra, šķīsta maza dvēselīte tāpat kā Marta. Bet ar puisi ir grūtāk. Viņā ir Lucifera asinis. Viņš nevar te palikt, tāpat kā viņa tēvs.

-Un ko tad tu ierosini?- par Eilerviju nosauktā protestēja, izklausoties pēc kaitinoša oda vasaras dienā,- Izsūtīt viņus? Tas puisis nav tīrs ļaunums. Viņš ir tāds pats kā Katrīna. Viņš arī ir labs.

-Piecdesmit pret piecdesmit,- kāds piebalsoja,- Viņš, tāpat kā vēl daži mūsējie, neiederas nekur.

-Tad kāds ir verdikts?- Eiverlija runāja jau skaļāk,- Ko lai mēs darām?

-Lai spriež Džošua, nevis mēs,- kāds atteica un citi satraukti sačukstējās,- Ko tu teici, Berk?

-To, ka tu esi tronis. Tev būtu jādomā līdzīgi kā Džošua,- Berks atcirta,- Vai tad nē?

Jau atkal visur sāka zūmēt balsis. Muskuļi kaklā un rokās sāka protestēt pret stingumu un izjūtas teju vai kliedza, lai izstaipu vismaz rokas. Bet es negribēju izrādīt to, ka es klausos. Es nespēju to nedzirdēt. Viņi lēma par manu dzīvību. Nācās iekost mēlē un elpot, cik klusi vien iespējams.

-Pazūdiet visi, izņemot Toriju, Džīnu un Eislevu,- kāds cits ierunājās. Vēlreiz man gar ausīm aizplūda jūras viļņu šalkām līdzīgais tonis, kad to aizvietoja soļu dipoņa tālumā. Nebija forši apzināties, ka es te biju, kā tāds muzeja eksponāts vai cirka zvēriņš. Mātei taisnība, debesis nebija tas, kas mums, cilvēkiem, par to bija stāstīts. Tā nemaz nebija tik šķīsta vieta. Īpaši tagad, kad bija sākusies šķelšanās.

-Elesar,- medaini salda sievietes balss pavedinoši sacīja,- Vai esi atradis ko jaunu?

-Torij,- vīrietis smagi nopūtās, izrunājot sievietes vārdu,- Ne tagad.

-Man patīk, ka tu mani uzrunā elles vārdā,- Torija koķetēja.

Kāds nīgri nopūtās,- Jēzus, noīrijiet istabu!-

-Par to tagad nav jārunā,- cita sieviete nopietni sacīja.- Es domāju, ka mums visiem četriem ir vairāk nekā skaidrs, ka šie jaunieši ir jāsūta atpakaļ. Es beidzot esmu atradusi Samantu un Danielu, viņi par abiem parūpēsies,-

-Vismaz viens jēdzīgs cilvēks,- Elesars iespurdzās un atskanēja skaļš plīkšķis,- Torij!

-Tas, ka esmu mirusi, nenozīmē, ka neesmu greizsirdīga!- Torija paziņoja un visi iesmējās.

-No jokiem pie nopietnības. Pirms viņi ir pamodušies, ir jāved viņi prom,-

-Eislev, kā tev veicas ar starppasaules izzināšanu?- Elesars nopietni vaicāja.- Vai esi atradis veidu.. kā tur iekļūt, un kas tā ir par vietu?

-Starp citu, esmu,- Eislevs atteica.- Ceturtā pasaule ir pasaule, kas nav nedz Dieva, nedz Velna pārziņā. Tā ir vieta, kur tiek sūtīti izraidītie uz tik ilgu laiku, kamēr to dvēseles tiek pietiekami izšķīdinātas, lai otreiz dotos cauri šķīstītavai.

-Vai tu gribi teikt, ka tā ir pasaule, ko nekontrolē ne Lucifers, ne Dievs?-

-Runā klusāk,- Eislevs iešņācās,- Jā, ir. Tiesa, abi to var izmantot pēc savas patikas, bet, tie nevar to kontrolēt. Ikvienam ir zināms, ka Debesis pieder Dievam, Elle Luciferam un Dzīvo pasaule, abiem diviem proporcionāli vienādi,-

-Tā kā tāds mākleris,- Torija iespraucās,- Bla, bla, bla.

Eislevs viņu ignorēja,- Abi ir radījuši ceturto pasauli. Tur, kur nonāk izdzītās dvēseles. Baumo, ka tur klaiņo arī Ādams ar Ievu, bet tas nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka Katrīnai ir jātiek no turienes prom, cik vien ātri iespējams. Un mums ir jāsūta kāds viņai pakaļ.

-Kurš gan? Džošua zina mūs visus,- kāds iešņācās un iestājās klusums. Sirds man draudēja izlauzt krūškurvī caurumu dūres lielumā. Rokas nepatīkami svīda un es gribēju atvērt acis un redzēt tos, kuri zināja tik daudz. Bet es nebiju drošs, vai to drīkstu.

Emīlijas roka satvēra manējo un es salēcos. Meitenes pirksti noglāstīja man delmu, it kā mierinot. Viņa arī klausījās un bija ar mani. Saspiedu viņas roku par atbildi un saspicēju ausis, lai dzirdētu, ko tie teiks.

-Kristiāns,- viņi vienbalsīgi noteica. Manas acis pašas no sevis atvērās un pamanīju četrus ieinteresētus acu pārus, kuri vērās uz mani ar apbrīnu,- Vai arī... Aksels.-

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Inferno-38/788239