http://spoki.tvnet.lv/literatura/Infekcija-3/739982">Pagājušā daļa .
''Bļāviens ... '' aizcirtu datoru , un paslēpusi seju plaukstās sāku histēriski
šņaukāties . Es pasaucu mammu un parādīju viņai vēstuli . Mamma sāka raudāt
kopā ar mani un apsēdās blakus .
'' Viss būs labi . Trīs nedēļas ir daudz .'' Mamma paslēpa seju manos matos un
nočukstēja . Pamāju ar galvu , kaut arī zināju , ka tas nav daudz . Un šoreiz nebūs
ne vairāk , ne mazāk , jo analīžu noteicēji bija uzlaboti līdz tādam līmenim , ka nebija
iespējams kļūdīties . Diemžēl . Kad mamma aizgāja , tad es uzrakstīju tētim e -
pastu . Es zināju , ka nav jēgas , taču es mēģināju . Tētis bija pazudis jau kad es
piedzimu . Es nekad nebiju viņu redzējusi , taču mamma man par viņu stāstīja . Es
biju centusies sasniegt viņu , atrast viņu . Nekā . Kā pret sienu mesta bumbiņa ,
tikai vienīgā atšķirība bija tāda , ka tā neatleca . Es piecēlos un piegāju pie spoguļa
. Mani tumši brūnie mati brīvi krita pāri kaulainajiem pleciem , gaiši zilās acis bija
izbālējušas , vaigi bija iekrituši . Mans ķermenis bija infekcijas izvārdzināts . Es
nebiju skaista . Drīzāk , izskatījos pēc ciplanētieša ar kājas protēzēm . Es nolēmu ,
ka kaut kas jāmaina . Jebkas . Es atkal izgāju no mājas , taču šoreiz es gāju uz
frizētavu . Man bija apnikuši mani garie mati , kas bija sausi kā salmi un bija
zaudējuši savu veselīgo nokrāsu . Kad iegāju frizētavā , tad visi paskatījās uz mani ,
precīzāk , uz manām ''kājām'' . Es jau biju pieradusi .
''Man varētu ar matiem uztaisīt kaut ko jaunu ?'' Jautāju frizierei kad biju apsēdusies
krēslā .
''Nu mēs varam tev viņus izbalināt . '' friziere ieminējās , taču es uzreiz noliedzoši
pavicināju galvu , un nopūtos .
''Blondīnes parasti ir iedomīgas . Es domāju kaut ko par griešanu , un krāsas
paspilgtināšanu .'' noteicu . Es visu zināju par frizēšanu . Man senāk bija sapnis
strādāt par frizieri , taču tas nobālēja , kad saslimu .
''Nu labi . skatīsimies .''
Pēc stundas man pretī spogulī vērās pavisam cits cilvēks . Mati bija noīsonāti līdz
pleciem , un iekrāsoti maigā kastaņa krāsā . Es izskatījos veselīgāka . Skaistāka .
Es sev patiku . Samksāju un gāju mājās . Mammas reakcija bija savādāka nekā
es gaidīju . Viņa bija priecīga , ka es kaut kur izgāju viena pati . Taču viņa nebija īsti
priecīga par to , ka es nogriezu savus garos matus . Es mammai atburbulēju pretī ,
ka es tā pat drīz miršu , un apsēdos pie galda lai sāktu ēst vakariņas . Suši bija
garšīgi , taču man kā jau vienmēr nebija apetītes . Tas bija infekcijas blakusefekts .
Mamma visu vakaru bija skumja , un sēdēja dīvānā skatoties taisni uz priekšu .
Man viņas bija žēl . Tiešām . Es pat nevarēju iedomāties cik briesmīgi tas ir , ka
tavs bērns mirst . Man nekad nebūs bērnu . Vai normālas dzīves . Savu sešpadsmit
gadu vecumā vienīgais ko es biju sasniegusi bija otro vietu bioloģijas olimpiādē .
Un viss . Vairāk jau nemaz nekas nevar notikt . Pat ja es kaut ko sāktu , es
nepabeigtu . Es nepaspētu pa trīs nedēļām . Lai vai kā censtos .
Pie durvīm atskanēja klauvējieni , un istabā ienāca mamma .
''Klau ... tu taču zini , ka es tevi mīlu ?'' mamma nedroši pavaicāja .
''Protams . Es tevi arī ļoti mīlu .'' pasmaidīju . ''Vai kaut kas noticis ?''
''Ko ? Ak , nē . Viss labi .'' mamma noteica , un izgājusi ārā aizvēra durvis .
Es biju apjukusi taču tas man netraucēja ātri aizmigt .
No rīta pamodusies iegāju mammas istabā lai viņu pamodinātu , bet bija viens
sīkums - mammas istabā nebija .
-------------------
Man turpināt ? 
