Viņš ir sekojis. Visu garo ceļu, ko Hanna veica no Artūra mājas līdz Ksenijas dzīvoklim. Meitenes krūtīs briest liels panikas kunkulis, kas ar katru sekundi izplešas aizvien vairāk, liedzot elpot. Hanna smok, bet nespēj šo nepatīkamo sajūtu aizgaiņāt.
Ar īsu klikšķi Artūrs aizslēdz durvis un iebāž atslēgu savā bikšu kabatā. Viņš tikai nosmīn un atspiežas pret durvīm ar plecu. Hannai nāsīs iecērtas pretīgi salkanā smaka, kas atgādina lētāko odekolonu, kāds vien atrodams šajā pasaulē.
-Nu, meitenīt, vairs neesi tik runīga, ko? - Viņš vaicā, pārlaizdams acis pāri Hannas ķermenim, kas apslēpts zem maisveidīgās kleitas. Meitene ir sev pateicīga par šādu apģērba izvēli.
-Man tev nav, ko teikt. - Viņa izmoka, vēlēdamās, kaut balss skanētu pārliecinošāk un drosmīgāk.
-Ak, tad nav. Kur tad tava asā mēlīte nozudusi? - Viņš atkal uzdod jautājumu, bet Hanna novēršas. Viņa skatās uz grīdu, ko tikai pirms pāris dienām bija rūpīgi izmazgājusi. Tiklīdz tas preteklis būs ārā pa durvīm, Hanna no jauna berzīs visu koridoru vēl un vēl līdz nekur nebūs jūtama viņa smaka.
-Atbildi, sīkā kverple, kad es tev uzdodu jautājumu! - Artūrs metas pie Hannas rīkles un nogāž meiteni uz zemes. Viņa nepagūst attapties, kad Artūra seja ir bīstami tuvu viņējai.
Viņš draudīgi skatās meitenes acīs, vēlēdamies tās iznīcināt. Vēlēdamies iznīcināt visu Hannas būtību.
-Tagad es saprotu, kur esmu tevi iepriekš redzējis. Pie Klāva tai ūķī! - Viņš saka pieklusinātā balsī, kas skan vēl ļaunāk nekā tad, ja Artūrs kliegtu.
Hanna jūt, ka viņam prātā nav labi nodomi un augums nodreb. Viņai gribas raudāt, bet meitene sev to aizliedz. Hanna cenšas izdomāt veidu, kā atbrīvoties no Artūra. Telefons vēl aizvien atrodas viņas somiņā, bet tagad nav īstais brīdis, lai to vilktu ārā un zvanītu policijai.
Meitene prāto, ka policisti tāpat nepalīdzēs. Viņi atbrauks, paraustīs durvis un Artūrs liks Hannai ciest klusu, apgalvodams, ka viss ir vislabākajā kārtībā, un tas ir tikai bijis viltus zvans. Viņš izdomās jebko, lai meiteni atstātu muļķes lomā.
Vienīgais cilvēks, kas patiešām varētu visu vērst par labu, ir Brendons. Lai gan ko pusaugu puika spētu izdarīt pieaugušam vīrietim no kriminālām aprindām? Pilnīgi bezjēdzīgi.
Hannai no jauna iedrebas apakšlūpa un viņa jūt panikas lēkmi strauji tuvojamies. Prātā tiek iztirzāti dažādi scenāriji, kas ar viņu varētu notikt: tikt nogalināta un atstāta guļam pašas asinīs, sasieta un aizvesta uz meža biezokni, no kura nevar rast izeju, tikt izvarotai. Pēdējais variants ir visbiedējošākais un Hanna zina, ka to apsver arī Artūrs. Kārās acis meklē kādu vietiņu, kur piesiet acis.
-Tu esi to narkomānu skuķis. - Artūrs ierunājas, izbiedēdams Hannu, - Vai zini, kur ir tavi sencīši? - Viņš vaicā.
Hanna tikai papurina galvu, jo nav spējīga bilst kaut vārdu.
-Pie tēviem aizgājuši, sasodītie izdzimteņi! - Viņš saka un tad gārdzoši iesmejas. Hanna neatceras, kad pēdējo reizi domājusi par vecākiem. Viņa allaž centusies abus izslēgt no sava redzesloka. Tagad, kad Artūrs saka, ka abu vairs nav, meitene samirkšķina acis. Vai tiešām viņa būtu gatava izliet kaut asaru vecāku dēļ?
Vecāku, kuri viņu nemīlēja un necienīja. Kuri nebaidoties izrādīja nicinājumu un absolūtu vēlmi no meitenes atbrīvoties. Un tomēr. Hanna nav tik salta.
-Tev jau vienalga, tu dzīvo savā ideālajā pasaulītē. Beidzot esi sakopusies. Atceros tevi mazu un pārāk noplukušu. Tu biji niecība, ko neviens neievēroja. Tagad tu vēlies valdīt pār Ksenijas dzīvi. - Viņš saka, pirkstiem ciešāk sažņaudzot meitenes kaklu.
-Laid... - Hanna ar mokām izstoma.
-Aizveries! Dzēlīgā maita! Domā es nezinu, ka tu gribi man izjaukt visu ar Kseniju?! Es neesmu akls. Tomēr es atgādinu, ka tev nekas nesanāks, lai kā tu censtos un zini, kāpēc? Jo tu vēl aizvien esi niecība un nekas vairāk. - Viņš saka ar otras rokas īkšķi pārbraukdams pār Hannas zoda līniju.
Meitene vēlas izrauties no tvēriena un sarauties čokurā, bet viņa nespēj pakustēties, tāpēc samierinās vien ar acu aizžmiegšanu.
Skaidrs, ka Artūrs neies prom. Hannai ir bail iedomāties, kas ar viņu notiks.
-No rītdienas tu pārvāksies dzīvot pie manis uz mājām. Ja neklausīsi, es šeit nākšu katru dienu, jo man ir rezerves atslēga. - Artūrs saka, -Saprati?! - Viņš uzkliedz un Hanna pamāj.
Tik pārbijusies viņa nebija sen. Varbūt kaut kad agrā bērnībā, kad citu mazdārziņā zaga dārzeņus un tika pieķerta.
Artūrs sāk gramstīties gar meitenes apģērbu un viņa jau zina, kas sekos. Spalvainās rokas pieskaras Hannas potītēm. Kakls aizvien smeldz no ciešā tvēriena.
Tad Hanna atceras, ka somiņā ir arī piparu gāze.
-O, jā, mazā. Tu esi paaugusies, es to redzu. - Rokas slīd uz augšu, pieskaroties viņas ciskām. Vēl nedaudz un Artūrs viņu atbrīvos no legingiem.
Lai gan meitenes rokas dreb, viņa rīkojas pārliecinoši. Jau pēc sekundes viņa ir pavērsusi baloniņu pret Artūra seju un iepūš tajā kodīgo gāzi.
Viņš uzreiz saķer galvu un kaut ko nolamājas.
Atslēgas aizvien ir Artūra kabatā.
Hanna metas uz virtuvi un paķer pirmo nazi, kas pagadās.
Tad viņa metas atpakaļ pie tā kretīna, kurš jau atrodas vannas istabā pie izlietnes, cenšoties izmazgāt gāzi no acīm.
Hanna aizver acis un uz labu laimi triec nazi kaut kur Artūra miesā. Vīrietis no jauna iegārdzās un saķer kāju. Caur biksēm Hanna samana asins pleķīti.
Tad viņa dur galvas rajonā vēl un vēl, dzirdot, kā plīstošas miesas skaņa sajaucas ar sāpjpilniem kliedzieniem.
-Es tevi ienīstu! - Hanna kliedz nu jau caur asarām.
Visbeidzot viņa pasniedzas pēc dzīvokļa atslēgām un neskatoties uz Artūru, metas prom.
Durvis viņa atstāj vaļā, cerībā, ka viņa tur vairs nebūs, kad meitene atgriezīsies.
Bet ja nu Artūrs ir miris... Hanna nevēlas doties atpakaļ, lai pārbaudītu situāciju. Artūrs vairākkārtīgi bija centies atņemt meitnei ieroci, bet viņa tikai izvairījās un dūra.
Meitene sevi sāk šaustīt ar domu, ka viņa ir tikpat nežēlīga, cik meitenes vecāki.
Hanna apstājas tukšas ielas vidū un kādu mirkli truli blenž uz luksaforiem, kas ik pa mirklim maina krāsu.
Kurp lai viņa dodas?
Pie Brendona nē. Hanna negrib neko paskaidrot. Viss ir pārlieku sarežģīti.
Kāpēc viņas dzīvei bija tā jāsamudžinās.
Meitene kādu brīdi vēl stāv nekustīgi, bet tad uzsāk soļot.
Hanna aptver, ka viņai vairs nav māju.
Kur gan viņi liks dārzeņus? 