Hanna tikai truli lūkojas ārā pa logu, ar acīm vēlēdamās notvert kaut ko, pie kā pieķerties, bet viss šķiet pārāk ātri garām slīdošs un vienmuļš. Autobuss turpina traukties uz priekšu, viņai nezināmā virzienā.
Ksenija vēl aizvien klusē, sakniebusi lūpas sīkā līnijā. Arī viņa kaut kur sapņaini lūkojas tālumā, nemaz nepievērsdama meitenei uzmanību, kur nu vēl atbildot uz jautājumiem.
Hanna tikai nopūšas un atkrīt neērtajā sēdeklī. Patiesībā meitene bija cerējusi, ka brīvdienas varēs pavadīt Brendona sabiedrībā, bet nu tas atkal atkrīt. Viņi jau bija saplānojuši visu, ko darīs, bet tad Ksenija paziņoja, ka brīvdienās abas došoties ārpus pilsētas.
Lai gan meitene bija šokēta un visādā ziņā neapmierināta, viņa to neizrādīja, bet tā vietā veltīja sievietei pieklājīgu smaidu. Parasti gan Ksenijai neizdodas labi pārsteigumi. Hanna vēl aizvien nespēj aizmirst to vakaru, kad viņa piedzērusies un nevarīga gulēja dīvānā.
Tajā mirklī meitene atsauca atmiņā nepatīkamos gadījumus ar īstajiem vecākiem. Bieži vien mamma tā bija gulējusi un tad pārradās tēvs un sāka viņu sist. Tālāk Hanna neko vairs nezina, jo vienmēr saprata, kurš būtu vispiemērotākais brīdis, lai pamestu māju.
Tas bija tik sen, kad viņa pēdējo reizi atradās savā istabā, stāvēja lielā spoguļa priekšā un ķemmēja lellēm matus. Tie bija tikpat gari, kā viņai pašai. Viņai nekad īstās mājas nesaistīsies ar patīkamām atmiņām, tomēr meitene laiku pa laikam prāto, kur gan ir viņas vecāki un ko tie dara? Vai turpina gāzt sevī litriem alkohola, vai beidzot ir atjēgušies, ka tā dzīvot vairs nevar... Hannai gan šķiet muļķīgs otrs pieņēmums, tāpēc viņa paliek pie pirmā.
Taču lai vai kā būtu bijis, viņa ir priecīga, ka viss noritēja tieši šādi. Citādāk taču meitene nebūtu satikusi Moniku.
Hanna norij asaru kunkuli, kurš uzreiz sariešas kaklā. Viņa aizgriež seju un skatās ārā pa logu, no visa sprara mirkšķinot acis. Hannai šķiet, ka viņa nekad neaizmirsīs pēdējo mirkli, ko pavadīja ar sievieti. Viņa laikus paspēja mājās, lai saņemtu sievietes vēl siltās plaukstas.
Tāpat viņa allaž atcerēsies Monikas vārdus par to, ka viņas bija viena otrai vajadzīgas. Viņas izglāba viena otru. Meitenei gan nav skaidrs, kā tieši viņa izglābusi sirmgalvi, bet tic, ka ar laiku to sapratīs.
Vairākas reizes viņa ir vēlējusies Ksenijai kaut ko pajautāt par Moniku, jo viņa noteikti zina vecmāmiņas kapa vietu, bet tā arī nav uzdrošinājusies. Meitenei bail, ka aizbildnes acīs ieraudzīs tās greizsirdības dzirkstis, ko pirmajā reizē, kad bija pieminējusi Monikas vārdu.
Patiesībā Ksenija ir sarežģīts cilvēks, kuru Hanna vairs necenšas izprast. Viņa tikai apjauš, ka pienākuma pēc sievietei jāvelta vairāk laika, nekā gribētos. Meitene sakaunas par savām domām...
-Laiks izkāpt. - Ksenija saka, kad autobuss ir apstājies.
Viņas sirds satraukumā iepukstas straujāk. Šī būs pirmā reize, kad Hanna tiks vesta pie sievietes vecākiem. Mammu gan viņa pabrīdināja par ierašanos, bet par Hannu neko neteica. Viņa vēlas sagādāt pārsteigumu un no sirds cer, ka tas būs labs brīdis apmulsuma.
Vēlāk viņiem pievienosies arī Beta ar meitu, kas Kseniju dara tikai priecīgāku, jo beidzot Hannai būs meitene, ar ko spēlēties.
Dažkārt viņa ir vēlējusies pateikt, lai Hanna pievērš uzmanību arī meitenēm un kļūst daudz atvērtāka jaunām draudzībām, tomēr nav saņēmusies. Meitenei ir sarežģīts raksturs un to izprast viņai nav lemts. Ksenija cer, ka abas vienaudzes atradīs kopīgu valodu.
Izkāpjot no autobusa, viņu sejās iepūš stiprs vējš, liekot matiem dejot uz visām pusēm. Līdz Ksenijas lauku mājām ir aptuveni 10 minūšu gājiens pa grants ceļu.
Viņām līdzi ir neliels koferītis, kurā saliktas pašas nepieciešamākās drēbes un higiēnas preces divu dienu atpūtai pie dabas krūts, lai gan vēl ir tikai agrs pavasaris. Par to liecina šur tur manāmās sniega paliekas.
-Es tev atklāšu, kur mēs dodamies. - Ksenija cenšas ieintriģēt savu līdzbraucēju, kas, šķiet, iegrimusi dziļi savā pasaulē.
Tikai pēc brīža, it kā attapdamās, Hanna paceļ savas brūnās acis un ziņkāri gaida atbildi.
-Šodien tu satiksi savus vecvecākus – omi un opi. - Viņa paziņo, cerēdama izdabūt no meitenes kaut nedaudz smaida.
Tas parādās uz viņas lūpām, bet tikai nedaudz, tad ātri nozūd un Ksenijai nav skaidrs, vai vārā smaida uzliesmojums nav bijis tikai iztēles auglis.
Turpmāko ceļa daļu abas pievar klusējot. Hannai nav ne jausmas, kas viņu sagaida, turpretī Ksenija negrib meitenei uzbāzties ar saviem "pārsteigumiem".
Skatienam beidzot paveras neliela lauku mājele, kas ieskauta starp milzīgiem ozoliem. Tai ir koši sarkans jumts, ko var pamanīt jau pa gabalu. Apkārt teritorijai uzcelts zaļš žogs, kas vietām jau zaudējis krāsu, atklājot neglīti brūnus koka dēļus.
-Šeit es uzaugu. - Ksenija svinīgi pavēsta.
-Gluži kā es pie Monikas. Vai te arī tuvumā ir jūra? - Meitene vaicā, taču Ksenijai šķiet, ka tā ir apzināta provocēšana.
-Nav vis. Toties te ir mežs un pļavas. Rītdien visu izrādīšu. - Viņa saka, ignorēdama meitenes īgno garastāvokli.
Pagalmā atbraucējas sagaida kāda paapaļa sieviete, kas perfekti atgādina vecmāmiņas no stāstu grāmatām. Viņai ir brilles, koši sārti vaigi un brilles. Sieviete noslauka rokas priekšautā, bet tad tās paver, ļaujot Ksenijai ieskriet apskāvienā.
Tā viņas stāv, cieši apķērušās un raudošas. Hannai tas nav saprotams, jo, kāpēc būtu tādā priecīgā brīdī jālej asaras?!
-Tā ir Hanna. - Pēc mirkļa, slaucīdama degunu salvetē, pavēsta Ksenija. Meitene izslej plecus staltāk un velta vissiltāko smaidu, - Mana...meita.
Ksenijas mamma izskatās apmulsusi.
-Es viņu adoptēju dažus mēnešus atpakaļ. - Viņa paskaidro, bet samulsums vecās sievietes vaibstos nemazinās.
-Ak, tā... Prieks iepazīties. Es esmu Lana. - Viņa sniedz savu silto roku un Hanna to satver.
-Tu taču esi nosalusi, nāc iekšā! - Viņa velk mazo meiteni uz mājas pusi.
Hanna vēlas pavaicāt, kādēļ Ksenija neko nav teikusi Lanai par Hannas eksistenci, taču tam nav īstais brīdis.
Istabā viņu sagaida vēl vairāki pārsteigumi. Un viena no tām ir viņas vecuma meitene.
