Kad Ksenija atver acis ir gaišs. Spilgtie saules stari spīd tieši sejā, ko sieviete cenšas aizklāt ar abām plaukstām. Cauri galvai uzreiz izskrien tik asas sāpes, kas liek sievietei bezspēcībā nostenēties. Blakus guļ Hanna, cieši pieglaudusies viņas sānam.
Ksenija nesaprot, kas par lietu līdz ielūkojas pulkstenī, kas rāda jau 10 no rīta. Viņa strauji pieceļas gultā sēdus un uzreiz nožēlo veikto darbību. Vēders sagriežas un viņa knapi tiek līdz tualetei, lai podā izlaistu atlikušo kuņģa saturu.
Pēc tam sieviete atslīgst pret vēso sienu un lēni aizver acis. Kā gan viņa varēja būt tāda muļķe un dzert darba dienā?! Sākotnēji viņa bija noteikusi sev limitu – tikai viena glāze labākam miegam, bet jau pēc stundas pudele bija iztukšota un viņa juta vieglu, bet patīkamu reiboni.
Tajā mirklī roka stiepās pēc telefona, lai uzrakstītu Hannai ziņu, ka gaida meiteni mājās, tomēr adresātu tā nekad nesasniedza, jo pusceļā uz ziņas sūtīšanu, Ksenija aizmiga, neatceroties, kā nonākusi saklātā gultā ar Hannu blakus.
Viņa aši noskalo seju, izjūtot patiesi lielu kaunu. Ko tagad bērns padomās? Ka viņa ir tāda pati alkoholiķe, kā Hannas bioloģiskie vecāki. Ksenijai gribas raudāt, bet viņa ir tik apjukusi, ka pat to nespēj.
Viņa prāto, ka vēl var paspēt nokļūt līdz darba vietai, lai gan prātīgāk būtu pateikt, ka ir saķerts kaut kāds vīruss. Priekšniece uzreiz sapratīs, kas vainas un vēl atlaidīs Kseniju.
Ieejot virtuvē, viņu sagaida kārtējais nepatīkamais pārsteigums. Gaisā virmo nepatīkama un pat kodīga vēmekļu smaka, kuras dēļ nākas aizspiest degunu. Sieviete pamana, ka atkritumu tvertnē iemesti tualetes papīra gabali, kas nozīmē, ka viņa vakar vēmusi un Hanna visu satīrijusi.
Ksenija atspiežas pret izlietnes malu un dziļi ieelpo. Vēl ļaunāk vairs nevar būt! Kā viņa varēja to nodarīt nabaga Hannai? Kāpēc vispār viņai bija jādzer...stulbu iedomu dēļ, kurām pat nav pamatojuma. Domās Ksenija sevi nolamā par egoistisku maitu un pat iepļaukā.
Kā redzams, Hanna viņas dēļ kavē skolu. Sieviete sev skaļi apsola, ka šī ir pēdējā reize, kad viņa ķērās klāt kaut kam grādīgam. Tad viņa dodas pie gultas un sāk tīrīt nepatīkamo traipu, kas atstāts uz gaišā paklāja.
*
Brendons Hannu norunātajā vietā gaidīja teju stundu. Puisis bija staigājis no viena parka gala līdz otram, cerībā, ka draudzene sajaukusi tikšanās vietu, kaut gan parasti tā tas nenotika. Viņš meitenei bija vairākas reizes zvanījis, bet automātiskais atbildētājs tikai ziņoja, ka abonoments nav sasniedzams.
Dusmās Brendons telefonu bija aizlidinājis krūmos, bet, attopoties, ko izdarījis, steidzās to glābt. Par nelaimi pāri displejam tagad stiepjas nepatīkama švīka, ko nedrīkstēs rādīt vecākiem.
10 minūtes pirms stundas sākuma viņš saprata, ka Hannas šodien nebūs skolā un nolēma, ka arī pats uz to nedosies. Tā vietā viņš vēl kādu mirkli uzkavējās parkā, izdomājot pats savu spēli – puisis vairākas stundas cīnījās pret kokiem un krūmiem, iedomājoties, ka tie ir ļaunie ienaidnieki, kas jāpievar, lai visi cilvēki atkal būtu laimīgi.
Patiesībā puisis apzināti nedevās uz skolu, jo bez Hannas viņam tur nav, ko darīt. Visus sešus gadus viņš skolā juties kā cietumā – pazemots un apsmiets. Vecāki vienmēr domājuši, ka dēlam ir pārāk krāšņa fantāzija un viņš vienkārši pārspīlē, savukārt skolotāja vienmēr saka vienu un to pašu: tie ir tikai bērni, viņi grib rotaļāties un blablabla...
Puisim nav skaidrs, kā viņš varējis tik daudzus gadus paciest pilnīgā vienatnē un atstumtībā. Iespējams, tādēļ arī nebija motivācijas mācīties un būt vienam no labākajiem. Viņš vēlējās, kaut ātrāk tiktu prom no mācību iestādes uz visiem laikiem. Brendons ticēja, ka, ja sekmes būs pietiekami zemas, tad viņu izmetīs ārā un viņš visu dienu varēs gulšņāt mājās.
Viss mainījās, kad klases kolektīvam pievienojās Hanna. Neticami, cik īsā mirklī viņi kļuvuši par labākajiem draugiem. Brendons bija iztēlojies, ka reiz klasē patiešām būs kāds jauniņais (kā filmās rāda), kas izmainīs viņa dzīvi. Viņi kopā spēlēs kariņus un datorspēles, viņi ignorēs apkārtējos un zēnams nebūs jācieš pazemojums. Viņš bija iztēlojies, ka iegūs labāko draugu, nevis draudzeni – meiteni.
Parasti puisim lielākoties visas meitenes krita uz nerviem, it īpaši klasesbiedrenes, taču Hanna ir citādāka. Viņa drīzāk pēc uzvedības atgādina puisi, kas Brendonam tīri labi patīk. Viņam nav ne jausmas, ko būtu iesācis, ja meitene regulāri gribētu, lai viņš viņai krāso nagus vai veido matus...
Tā nu zēns lielākoties pavadījis parkā un klaiņojis pa pilsētas ielām, izvairoties no došanās mājās pārāk agri, jo tad mamma uzreiz visu saprastu.
Ielūkojies pulkstenī, viņš nolemj, ka beidzot ir laiks doties. Arī vēders iekurkstas, jo visu dienu nekas nav ēsts. Puisis nebeidz prātot par Hannu... kas gan ar viņu būtu noticis? Varbūt saslimusi? Bet kāpēc gan draudzene neieslēdza telefonu. Kāpēc nebrīdināja...Bez tam, vēl vakar Hanna izskatījās vesela...
Pārnākot mājās, viņš automātiski ieslēdz televizoru un dodas uz virtuvi, lai kaut ko uzēstu. Brendons ir priecīgs līdz mirklim kamēr nesadzird steidzīgus soļus uz virtuves pusi. Viņš pat nepagūst atvērt ledusskapja durvis, kad mamma jau cēli iesoļo ēdamtelpā, iespiedusi rokas gurnos.
-Čau! Man šausmīgi gribas ēst! - Puika paziņo, izvilkdams piena paku.
-Vai tad skolā nepaēdi? - Anete vaicā, vērodama dēla reakciju.
-Paēdu. - Viņš steidzīgi atbild, - Bet gribas vēl!
Anete ļauj Brendonam ieliet bļodā pienu un iebērt pāris saujas sauso pārslu. Viņš steidzīgi sāk tiesāt savu maltīti, nepievērsdams mammai nekādu uzmanību.
-Kur tad Hanna? - Viņa pati painteresējas. Meitene jau kļuvusi gandrīz vai par ģimenes neatņemamu sastāvdaļu, tādēļ ir tik nepierasti redzēt Brendonu pārnākam vienu.
-Ammm...mājās. Viņai bija jākrāmē....skapis. - Viņš atbild, nezinādams, ko teikt. Vajadzēja iepriekš sagatavoties šim jautājumam.
-Labi, runāsim atklātu valodu. Skolotāja man zvanīja un teica, ka tu neesi bijis skolā. - Mātes balss liek puikam sarauties. Apetīte uzreiz zūd un viņš lēnām noliek ēdamrīku, tad uzmet ašu skatienu mammai, saprotot, ka nu būs ziepes.
*
-Es apsolu, ka nekad tā vairs nedarīšu. - Ksenija saka Hannai, ejot cauri parkam.
Tikai tagad, pašā vakarā, Hanna atceras, ka no rīta bija Brendonam apsolījusi te tikties, lai kopā dotos uz skolu.
-Velna būšana! - Meitene pēkšņi iesaucas, liekot Ksenijai izbrīnā pavērt muti. Kopš kuriem laikiem meitene iemācījusies savā leksikā iekļaut tādus vārdus?!
-Es apsolīju Brendonam, ka mēs te tiksimies. - Viņa nomurmina uz izvelk telefonu. Pēc mirkļa tā displejs spoži uzmirgo krēslainajā gaismā.
Hannu sagaida vairāki neatbildēti zvani un viņa sev uzsit pa pieri. Kā viņa varēja aizmirst par draugu?!
Meitene uzraksta steidzīgu ziņu, ka mājās bija problēmas, tāpēc nevarēja šodien doties uz skolu. Vēl viņa pavaicā, kā draugam gāja un vai klasesbiedri neņirgājās.
-Jūs ar Brendonu esat tuvi. - Ksenja secina ar nelielu rūgtumu balsī. Lai gan viņa bija apsolījusies, ka neizrādīs greizsirdību uz to nabaga bērnu, tā vienalga laužas uz āru pa visām varītēm.
Hanna nopūšas. Viņai nav skaidrs, kāpēc Ksenija tā izturas pret draugu, ja pat ne reizi nav redzējusi viņu dzīvē.
-Es te tā padomāju... Varbūt man vajadzētu iepazīties ar viņa vecākiem? - Sieviete vaicā.
Hanna pasmaida. Viņai nav ne jausmas, vai to gribētu arī Brendona ģimene, bet tas izklausās jauki. Kad Ksenija satiks draugu, viņas domas noteikti mainīsies!
