Ignorējot sāpes pakrūtē. #73

Kādai teicu, ka ir 60% iespēja, ka šodien ielikšu šo drausmīgo nodaļu, kas ir tapusi jau sen. Es pat tā arī nepārlaboju viņu slinkuma dēļ, tāpēc pat nezinu, ko tur esmu samurgojusi.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ignorejot-sapes-pakrute-6/753572

7. Nodaļa

Milzīgās galvas sāpes liek man sākt dīdīties gultā. Lēnām atveru acis, izstaipos un ar šausmām saprotu, ka blakus man guļ svešs ķermenis. Acis nedaudz ieplešas, un es pabīdos no svešinieka nedaudz tālāk. Gandrīz izkrītu no gultas, bet paspēju pieķerties pie malas pirms tas notiek. Paceļu plāno segu, lai pārliecinātos, vai man vispār ir kāds apģērba gabals mugurā. Man joprojām ir uzvilkta melnā kleita. Tas uz brītiņu mani nošokē, taču tik un tā es nepaskatos uz cilvēku, kas vēl saldi dus gultā.

Noņemu segu no sevis un klusi izlienu no gultas, cenšoties neiepīkstēties mokošo sāpju dēļ. Gulta, par laimi, nerada nekādu skaņu. Pie tās, kārtīgi noliktas, atrodu savas kurpes. Paņemu tās rokās un aiztipinu līdz durvīm, cenzdamies nepamodināt dusošo skaistuli, lai arī kas tas būtu par cilvēku. Apstājos pie durvīm, sirds dauzās krūtīs kā negudra, bet, ignorējot to, es pagriežu galvu pret gultu.

Kas, pie visiem velniem un nevelniem, vakar notika?

Pāris reizes samirkšķinu acis. Tad pielieku brīvās rokas pirkstus pie otras rokas vēnām un spēcīgi sev tur iekniebju. Nē, tas nav sapnis. Tā ir realitāte. Man blakus gulēja Fredijs. Fredijs Greisens.

-Man būs jāieiet vienā ilgā vannā un sevi jāberž līdz asinīm,- nomurminu pie sevis un ātri izeju no istabas, klusi aizverot aiz sevis durvis. Noskurinos un nopētu visu sev apkārt, līdz ieraugu kāpnes. Taču, pirms noeju pa tām lejā, es pārbaudu, vai krūšturī joprojām ir vakardienas nauda, motocikla atslēgas un mans telefons. Klusi nopūšos, saprazdama, ka viss joprojām ir pie manis. Izvelku telefonu, pārbaudu laiku, nemaz nebūdama šokā, uzzinot, ka jau ir divi dienā, un pārbaudu arī īsziņas. Tādas ir pienākušas tikai trīs. Viena ir no nezināma numura, kurā ir informācija par nākamo ballīti, ko rīko kāds puisis no skolas. Otra īsziņa ir no Emīlijas, tajā ir tikai tas, ka pie manis esot bijis iegriezies tēva kolēģis Eduards. Trešā ir no paša tēva. Acīs saskrien asaras, izlasot īsziņu. Šodien ir bēres. Mātes bēres. Tēvs raksta, ka man obligāti tur jābūt un jāpasaka pāris vārdi par māti.

Viņam bija jāsaprot, ka es neieradīšos uz tām bērēm. Visi to saprot un ir jau pieņēmuši, tikai ne viņš. Viņam ir problēmas ar to, kā vienmēr.

Ātri notipinu lejā pa kāpnēm un tad pa taisno dodos uz ārdurvīm. Atveru durvis un strauji apstājos, lai neieskrietos kādā meitenē. Nopētu viņu, atpazīstot meiteni no kluba. Tikai šoreiz viņas mati nekrīt kārtīgi, taisni pār pleciem, un lūpukrāsa tagad ir izsmērējusies, tāpat kā viņas tuša.

Kad beidzot saprotu, ka blenžu, es paeju malā, palaižot viņu garām. Tad steidzos tikt prom, bet svešās meitenes balss mani aptur.

-Zini, es tevi atpazīstu,- viņa nosaka. Pagriežos pret viņu, gaidot turpinājumu. Viņa nekaunīgi mani nopēta. –Tu biji tajā klubā, kur biju arī es un mans brālis. Fredijs. Šķiet, ka viņu tu jau pazīsti,- viņas acīs pavīd naids, bet tas pazūd, kad viņa aizgriežas un sāk iet augšā pa kāpnēm. –Labāk tinies, meitēn,- dzirdu Fredija māsu vēl nosakam, un tad iestājas klusums. Paklausu meiteni un pazūdu no viņas mājas.

Sirds sitas straujāk kā vajadzētu. Galva pulsē. Ir tāda sajūta, ka tūlīt nokritīšu, bet es turos kājās. Arī vēders nepatīkami griežas. Bet to visu es ignorēju, ātrāk gribēdama nokļūt mājās.

Acis priekā gandrīz sāk asarot, ieraugot savu mazulīti tieši blakus Fredija motociklam. Uzvelku kājās savas augstpapēžu kurpes un pieeju pie sava motocikla. Es neuztraucos šobrīd par to, ka man atkal būs jābrauc ar papēžu kurpēm vai to, ka joprojām sāp galva un man gribas vemt, man vienalga, es gribu tikt mājās. Pirmo reizi es tik ļoti gribu tikt atpakaļ uz to milzīgo māju, kurā dzīvoju un kurā dažreiz jūtos kā cietumā.

**

Rokās sažņaudzu divas baltas rozes. Es dzirdu tēva balsi. Tā atkārto, cik žēl, ka Dievs ir atņēmis Doroteju, ka joprojām mīlēja un mīl viņu, ka gribētu pagriezt laiku atpakaļ un apstādināt visus strīdus, kas starp viņiem bija. Nobolu acis, zinādama, ka viņš melo, jo pats teica mātei acīs, ka vairs nemīl viņu un nemīl jau ļoti ilgi.

Apsēžos uz atpūtas krēsla un rokā paņemu pulti, gatava ieslēgt kādu filmu. Lielā bļoda ar popkornu stāv blakus krēslā, gatava tikt notiesāta, un es pasmaidu, zinādama, ka līdz filmas vidum bļoda jau būs tukša.

Notēmēju pulti pret lielo televizoru, kas plešas pa visu sienu pretī, gatava to ieslēgt un sākt meklēt normālu filmu, kad aiz manis izskan klusi, nikni čuksti. Pie sevis klusi nopūšos. Mamma un tētis atkal strīdas.

Nolieku pulti blakus krēslā pie popkorna, un noslīdu no mīkstā krēsla. Sēžu uz zemes un aizveru acis, klausoties, kā vecāku balsis kļūst arvien skaļākas un niknākas.

-Es zinu, ka mums jāšķīras,- mammas balss saka. Viņas vārdi man iedzeļ sirdī. Protams, tā nav pirmā reize, kad to dzirdu, bet tas tāpat sāp katru reizi, kad tas tiek pasacīts -Bet mēs to nevaram darīt, kamēr Kristena nav pilngadīga. Kad viņai paliks astoņpadsmit, tad varēsim to darīt, jo tad viņa sāks dzīvot pati savu dzīvi. Vai tev tas ir skaidrs?- mamma saka. Viņas balsī var sadzirdēt arī skumjas, bet tās nevarētu sadzirdēt neviens, kas viņu nepazīst tik labi kā es.

-Es to saprotu, bet vai nebūtu vieglāk vienkārši pateikt viņai, ka mēs vairs nevaram kopā dzīvot? Ka mums jāšķiras?- tēta balss aizkitināti atsaka. Es palūru pār krēsla malu un pamanu arī mammas diezgan skumjo sejas izteiksmi. Viņa tēti mīl. Viņa viņu mīl, kaut zina, ka tētis pārguļ ar katru otro sievieti uz ielas.

-Tas būs pārāk smagi viņai,- mamma nočukst. Tas būs daudz grūtāk viņai nekā man, bet es saprotu, ka viņa tikai negrib šķirties. Viņa vienmēr ar mani runāja, ka viņai patīk tā sajūta, kas viņā rodas, kad esam kopā, ka vienmēr ir sapņojusi par īstu ģimeni un ka tagad viņai tāda ir. Viņas mūža sapnis bija piepildījies. Un nu viņi apspriež tā visa sagraušanu.

-Viņa to pārdzīvos, neuztraucies. Viņa ir mana meita,- tētis stingri atbild. Viņa seja jau ir gandrīz sarkana. Viņš tiešām grib šķirties. Citādāk jau tā neuztrauktos par to. -Mēs šķirsimies. Gribi tu to vai nē, man vienalga. Mēs to darīsim,- tētis saka.

-Tu to nevari darīt,- pēkšņi iespiedzas mana mamma, un es paceļu uzacis, ieinteresēta. -Es esmu tev piedevusi par katru sievieti, ar kuru tu esi pārgulējis. Es tev esmu taisījusi brokastis, pusdienas un vakariņas katru dienu jau septiņpadsmit gadus. Esmu pacietusi tavu stulbo attieksmi katru rītu, kad pārrodies mājās no kārtējās mauķeles mājas. Es to visu esmu darījusi un vēl vairāk, bet tu nevari man piedot vienu reizi, kad es nokļūdījos?- mamma bļauj. Nu jau arī viņa palēnām kļūst sarkana. Mammas rokas lidinās gaisā, taču tūlīt tas pats būs ar tēti.

-Es negulēju ar tavu māsu,- tētis norūc. -Tu palaidi pa kreisi ar manu brāli, Doroteja, es neko nebūtu teicis, ja tas būtu bijis kāds cits, es turpinātu tēlot, ka esam ideāls pāris mūsu meitas priekšā, bet tas jau bija par traku,- viņš iebļaujas un cieši ielūkojas mammas acīs. -Es tevi ienīstu, nemīlu jau ļoti ilgi, vienkārši neciešu,- viņš atkal norūc un pamet mammu stāvam vienu.

Mammas acīs saskrien asaras. Viņa pāris reizes dziļi, mierīgi ieelpo un izelpo, tad nosalauka asaras un iziet no kino zāles.

Es palieku savā vietā, uz zemes, pie krēsla un cenšos visu saprast. Tētis krāpj mammu ar katru sivieti, kas viņam kaut uzsmaida. Un mamma ir to darījusi ar tēta brāli...

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ignorejot-sapes-pakrute-8/754466