5

 125  0

Paldies par plusiņiem, tiešām.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ignorejot-sapes-pakrute-21/764539

***
Izdzērusi karsto kafiju, es jūtos labāk, liekas, ka miegs uz pāris stundām ir pazudis, un es mierīgi varēšu pavadīt dienu staigājam pa Parīzes ieliņām. Tā vien gribas pēc iespējas ātrāk celties kājās un iet izstaigāt katru vietu, ko esmu pierakstījusi kladē, lasot par Parīzi, taču, paskatoties uz silto kruasānu man priekšā, vēders skaļi paziņo, ka grib ātrāk tikt apmierināts ar kaut kumosu kā ēdama, tādēļ atslīgstu krēslā un ķeros klāt kruasānam, pētot apkārtni un gaidot, kad pamanīšu arī pazīstamo cilvēka seju, ko šeit jau divdesmit minūtes sēžu gaidām.
Kad noriju pēdējo kumosu, krēslā man pretim iekrīt Kristiāne. Meitenes īsie, gaišie mati ir izspūruši, zem acīm ir melni, izplūduši tušas pleķi un meitene smagi elso. Skats ir diezgan smieklīgs, taču, doma, ka ar jauno draudzeni, iespējams, kaut kas ir noticis, liek smiekliem pazust tikpat ātri kā radās.

-Viss kārtībā?- piesardzīgi vaicāju, apsēžoties taisni. Draudzene seko manam piemēram un apsēžas taisni, izlaižot garu un dziļu nopūtu. Viņas acis cerīgi pievēršas tukšajai krūzītei uz galda, kurā iepriekš vēl bija karsta kafija, taču, pamanot, ka tā jau ir tukša, viņa gandrīz nemanāmi sagumst.

-Jā, viss ir vienkārši lieliski,- sarkasms līst pār Kristiānes lūpām, liekot man uz lūpām uzplaukt pavisam sīkam smaidam. Viņas sarkasms vienmēr ir vietā. -Brālis vakar atkal atveda uz mājām kādu meiteni, visu nakti pagulēt nevarēju,- viņa norūcas, saķerot galvu ar izspūrušajiem matiem.

-Vai tu šorīt spogulī paspēji ieskatīties pirms aizbēgi no dzīvokļa?- apspiežu spurdzienu, uzmanīgi vērojot Kristiāni. Draudzenes seja savelkas šausmu grimasē, un viņa dedzīgi papurina galvu.

-Aizej uz dāmistabu un sakopies, es tikmēr nopirkšu tev kafiju,- nosaku, jau ceļoties kājās, lai ietu pēc kafijas. Draudzenei moku pietiek mājās, viņa ir pelnījusi krūzi spēcīgas kafijas un vēl siltu kruasānu, lai beidzot kārtīgi pamostos. Nejau viņa ir vainīga, ka viņas brālis ir tāds, kāds viņš ir un traucē viņai miegu ar savām izklaidēm.

-Tu būsi mans kafijas Dievs, Krisī,- Kristiāne nosauc, un viņas stāvs pazūd aiz tualešu durvīm, kuras paslēpj skatu no iekšā notiekošā. Pārbraucu ar plaukstu pār sejai un aizeju nopirkt apsolīto. Kad ar krūzi un kruasānu rokās atgriežos pie galdiņa, Kristiāne tur jau mani gaida galvu uzlikusi uz galda un aizvērtām acīm. Ar vieglu smaidu uzplaukstam sev uz lūpām, es apsēžos savā vietā viņai pretim un nolieku kafiju un kruasānu sev priekšā.

-Kafija galdā!- viegli sapurinu draudzenes plecu, liekot viņas galvai pacelties un acīm atvērties. Kristiāne nožāvājas un paķer kafijas krūzi, kāri iedzerdama tās karsto saturu.

-Paldies,- viņa nočukst, turpinādama dzert kafiju un ēst kruasānu. Tikmēr izvelku no kabatas telefonu, lai pārbaudītu, vai tēvs nav atkal centies ar mani sazināties un vai Alesandra arī ir likusies mierā. Uz ekrāna izlec trīs balss pasta ziņas, divas no tēva un viena no Alesandras. Neatverot nevienu no tām, es tās aši izdzēšu. Šķiet, ka tagad viņi beidzot liksies mierā, taču tāpat man šķita arī vakar un aizvakar, bet viņi turpina censties. Grasos telefonu iebāzt atpakaļ bikšu kabatā, kad uz ekrāna izlec jauna ziņa no sveša numura. Saraucu uzacis un to atveru. Pašai ziņai vien ar acīm pārbraucot pāri, es piekaļu skatienu cilvēka vārdam, kas ir ziņas apakšā. Tomass. Mans vecais šoferītis. Mans vienīgais draugs, kaut gados jau vecs, bet tomēr mans draugs. Nenolaižot acis no viņa vārda telefona ekrānā, man sirdī iedzeļas vainas sajūta, ka neesmu par viņu pat visu šo laiku iedomājusies. Un tagad, skatoties uz vīrieša vārda, es saprotu, ka man viņš pietrūkst. Pietrūkst viņa mierinošo apskāvienu un vārdu.

-Kas noticis?- Kristiānes balss izsauc mani no domām par šoferīti, un es paceļu galvu, lai uzlūkotu draudzeni. Viņas uzacis ir sarautas kopā, liecinot par to, ka viņai tiešām rūp un ka viņa uztraucas. Viegli pasmaidu un papurinu galvu.

-Nekas tāds, vienkārši, sapratu, ka man pietrūkst kāda veca drauga,- atsaku un atkal pievēršos telefona ekrānam, lai tiešām izlasītu ziņu, kurā vien teikts, ka tēvs ir uztraucies par mani, tāpat kā pats Tomass un ka visiem mājās manis pietrūkstot. Kā tad! Lielai daļai cilvēku, kas strādāja pie tēva mājās, no manis izvairījās, baidījās, necieta mani. Tā vietā, lai atbildētu vecajam vīram, es izslēdzu telefonu, ielieku to sāna somā un pievēršos draudzenei.

-Kas mums šodien padomā?- Kristiāne jautā, pie reizes cenšoties sagremot kruasānu. Apvaldu smieklus un viegli paratu galvu. Smieklīgi, ka dažreiz liekas, ka esam pazīstamas jau vairākus gadus, kaut iepazināmies tikai pirms nedēļas un tikai kopš tā mirkļa esam nešķiramas.

-Tu ar mani pavadīsi dienu visās vietās, kas ir pierakstītas manā burtnīcā,- atbildu, ar roku no somas jau ķeksējot laukā plāno burtnīcu, lai padotu to Kristiānei. Viņa izrauj to man no rokām un ar acīm pārbrauc sarakstam pāri, klusībā mājam ar galvu. Tad viņa nomet burtnīcu uz galdiņa un atkal paceļ savu krūzi pie lūpām, lai izdzertu atlikušo kafiju.

-Kāda daļa no vietām ir ļoti garlaicīgas, bet labi. Un man tev ir pārsteigums, par kuru tikai uzzināsi dienas beigās,- draudzene plati pasmaida, atrādot savu balto zobu rindiņu. -Un pusnaktī,- meitene piemetina, un es, nespējot neko piebilst, mēmi pamāju ar galvu, atkal jau nezinot, kas viņai ir padomā. Mēs pieceļamies kājās, es, izlasot un iegaumējot pirmās apskates vietas, ielieku savu burtnīcu atpakaļ sīkajā somiņā. Diena solās būt interesanta, lielākoties tādēļ, ka to pavadīšu ar Kristiāni.

Draudzene saķer mani aiz rokas un, pēdējā doma, kas ieskrien prātā pirms viņa sāk mani vilkt, ir par to, cik ļoti viss manī ir mainījies.

Komentāri 5

0/2000
Beidzot!
 0  0 atbildēt
Un perfekto!
 0  0 atbildēt

vienīgi es tā mazliet nevaru saprast kā šī daļa iet kopā ar iepriekšējo?

 0  0 atbildēt