2

 180  1

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ignorejot-sapes-pakrute-9/752953

10. nodaļa.

Skaļās motociklu un mašīnu radītās skaņas mani pilnībā nomierinina un liek justies vēl vairāk pašpārliecinātai. Smīns izplešas uz manas sejas, ejot pie Aksela. Ar pirkstiem izbraucu caur tumšajiem matiem, jūtot citu cilvēku acis uz sevis. Nav tā, ka jūtos neērti, bet tas, ka lielākoties visi skatās tieši uz manu degunu, mani tiešām aizkaitina.

Pamanu Akselu lielā cilvēku barā un nesteidzīgi virzos uz turieni. Visi kaut ko bļauj puisim virsū un met naudas banknotes, un Aksels mierīgs un ar smaidu tās savāc un iebāž kabatā. Nobolu acis. Jau ir sākuši derēt pirms viss ir sācies. Nejēgas.

-Aksel!- iebļaujos, cenšoties pārkliegt skaļos cilvēku saucienus, lai Aksels mani sadzirdētu. Tas man veiksmīgi izdodas, un Aksels paceļ galvu, lai paskatītos uz mani. Viņš man uzsmaida, kaut ko pasaka cilvēkiem viņam apkārt un nesteidzīgi atvelkas pie manis.

-Susuriņ,- viņš apliek ap mani rokas, ievelkot ciešā apskāvienā. -Sen neesam tikušies, bet es neiedziļināšos tajā, kas ar tevi ir noticis pa šo laiku, ko esi sastrādājusi un tā tālāk, bet man tiešām interesē, kas noticis ar tavu skaisto sejiņu,- Aksels domīgi saka un atlaiž mani. Tad pieliek pirkstu man pie zoda un, būdams daudz garāks par mani, paceļ manu galvu uz augšu, lai varētu kārtīgi manu seju nopētīt.

-Garš stāsts, Aksel,- atsaku, uzlieku plaukstu viņam uz rokas un viņa plaukstu nolaižu, tā novācot viņa pirkstu no mana zoda. Dievs vien zin, kur tas pirksts ir pabijis. -Vai tu mani pievienoji?- jautāju bez jebkādiem apklinkiem. Uzlieku abas rokas sev uz gurniem, lai būtu ērtāk stāvēt. Tāda ir viena no manām dīvainībām, ja tā ir dīvainība.

-Nē,- puisis atbild, bet viņa acis neskatās manās, un tas liek man viņam neticēt. Samiedzu acis, skatoties uz viņu, un pastiepjos pirkstgalos, lai neliktos tik īsa blakus tam milzim.

-Aksel,- brīdinoši saku. -Tu zini, ka man nepatīk meļi,- nosaku un sakniebju lūpas vienā taisnā līnijā. Aksela skatiens šaudās, taču ir redzams, cik nervozs viņš šobrīd ir.

-Nu, varbūt arī pievienoju,- puisis nočukst. Nostājos uz pilnām pēdām un viegli uzsmaidu Akselam. Vismaz cenšos, bet noteikti mans smaids iznāk tāds šķībs un neglīts, tāpēc pat nepūlos un papliķēju Akselam uz pleca.

-Labi,- nomurminu un aizeju, pametot Akselu vienu un noteikti pilnīgi apstulbušu. No melno bikšu kabatas izvelku atslēgas un sāku virpināt tās sev pirkstos, klusi dungodama pie sevis kādu sen nedzirdētu AC/DC dziesmu.

*** Fredijs

Atspiežos pret mašīnu un sakrustoju rokas virs krūtīm. Ar acīm pārskatu cilvēkus sev apkārt, pat pusi nemaz neatpazīstot, taču neko nebilstu. Viņu skaļās čalas liek galvai vēl vairāk sāpēt, bet arī par to es neko nesaku. Nenācu es tērēt laiku ar muļķiem, kas pat neko nesaprot no motocikliem, mašīnām, ātruma un adrenalīna. Cilvēki, kas šobrīd man stāv apkārt ir vieni muļķi, kas nemaz neprot izbaudīt dzīvi. Tāda ir dota tikai viena, bet, šķiet, to viņi pat neapjēdz, sēžot trases sākumā, gar tās malām vai beigās. Viņi pat nemēģina piedalīties, lai izjustu to, ko izjūtu es katru reizi, kad sēžu uz sava motocikla un traucos pa nelīdzenajiem ceļiem. Viņi nesaprot, kā tas ir, dzīvot ar ātrumu, ar visām izjūtām, ko tas sniedz. Viņi neko nezin. Pilnīgi muļķi, kas izliekas gudrāki nekā ir.

-Ei, Fredij,- mani iedunkā Dastins. Saraucu uzacis, pagriežot galvu pret viņu. -Tā nav tā tava sapņu meitene, kuras dēļ tu zaudēji?- puiša balsī var dzirdēt izsmieklu, un manas plaukstas savelkas dūrēs. Taču es atturos no vēlmes viņam ko pateikt vai iesist.

Pagriežu galvu uz pusi, kur norāda Dastina roka un ieraugu Kristenu. Meitene iet uz trases pusi, mati lēkā viņai pār pleciem, nesavākti un izlaisti. Viņas acis ir aizvērtas un lūpas gandrīz nemanāmi virinās, it kā viņa runātu ar kādu vai dziedātu. Neliels smīns uzrodas uz manas sejas, es atgrūžos no Dastina mašīnas un izspraucos cauri cilvēkiem, kas ir visapkārt.

Lēni, nesteidzoties es kustos uz Kristenas pusi. Rokas ielieku bikšu priekšējās kabatās un uzmanīgi vēroju meiteni. Viņa graciozi izslīd cauri cilvēku pūlim viņai apkārt, liekot cilvēkiem atskatīties, daudzu acis ir pievērstas viņai un to cilvēku acīs spīd kaut kas man pavisam nesaprotams. Kāpēc viņi tā skatās uz viņas seju?

Saraucu uzacis nesaprašanā. Neizskatās, ka cilvēkiem liktos, ka viņa ir skaista, kāda viņa patiešām ir. Es pasteidzos, lai viņu panāktu, taču man nesanāk tik labi izvairīties no cilvēkiem kā tas izdevās Kristenai. Ik pa laikam priekšā kāds pielec, aizšķērsojot man ceļu un padarot grūtāku iespēju man panākt Kristenu.

Jau kārtējo reizi man aizšķērso ceļu, šoreiz, divas meitenes, abas ietērptas īsos svārkos, kuri atklāj daudz par daudz, tāpat kā viņu krekliņi, ja tā tos var nosaukt. Sašķobu seju. Riebjas man šāda tipa meitenes, kas atkailinās, lai pievērstu sev uzmanību. Pār muguru noskrien skudriņas, un es aizeju pavisam uz citu pusi. Es tāpat viņu satikšu pie finiša līnijas. Kristena noteikti sacīkstes garām nepalaidīs.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ignorejot-sapes-pakrute-11/754494

Pievienotie video



Komentāri 2

0/2000
Šajā nodaļā viss ir galīgi garām, es zinu.
 1  0 atbildēt