Kad pārvedu kastes uz savu jauno mājvietu un pirmo reizi ieraudzīju dzīvokli dienas gaismā un tikai ar pāris mēbelēm, sapratu, ka tas ir lielāks, nekā biju to atminējies un daudz plašāks par iepriekšējo mitekli. Tajā mirklī pār mani nāca apskaidrība, ka līdz šim esmu vienmēr apmeties onkuļa dzīvokļos, pie kuru iekārtošanas bija piestrādājis dizaineris. Ievācos un man bez maz vai bija jau saklāta gulta ar perfektā krāsu gammā saskaņotiem frotē dvieļiem vannas istabā un ziepju trauciņu… apmēram tādā stilā! Tagad manā priekšā bija gandrīz tukšas telpas. No kaut kā bija jāsāk un visloģiskāk man likās sākt ar dīvānu, jo bez dīvāna nav pat kur piedāvāt apsēsties ciemos uzaicinātiem draugiem. Nepateikšu precīzi, cik laika pavadīju dizaina mēbeļu interneta veikalā meklējot dīvānu, kas te perfekti iederētos un būtu arī ērts, bet tas bija ilgstošs un ne tik vienkāršs process, jo dzīvoklis bija gandrīz pilnīgi tukšs un tas nozīmē, ka pārējās mēbeles un interjers būs jāpieskaņo dīvānam. Tātad – svarīga izvēle un man tas beidzot arī izdevās! Piegādi sarunāju tās pašas dienas vakarā. Kad dīvāns bija nolikts tam paredzētājā vietā, atzīšu, ka dzīvoklis aizvien izskatījās tukšs, toties mani pārņēma tāda patīkama patstāvības izjūta. Un man sagribējās to atzīmēt. Uzzvanīju Dacei un piedāvāju “iesvētīt” manu jauno pirkumu un pie viena arī parādīt skaisto skatu aiz loga. Viss tā forši sakrita, ka Dacei vakars bija brīvs un neko daudz nebija jāgaida, līdz viņa bija klāt. Šampanieti dzērām no kakliņa, jo glāžu man, protams, arī nebija. Dace bija sajūsmā par skatu aiz loga (par to es nemaz nešaubījos). Adrenalīns par veiksmīgo pārvākšanos, savas pavisam neatkarīgas dzīves uzsākšanu, mijās ar šampanieša reibumu, un Daces figūra, kas izcēlās uz pilsētas gaismām izgaismotā loga fona, sāka mani neatvairāmi pievilkt. Piegāju viņai klāt, pārliku matu šķipsnu uz viena pleca un noskūpstīju viņas kaklu. Viņai uzmetās zosāda šī vārda patīkamajā nozīmē, kas man norādīja, ka viņa tagad ir pilnībā manā varā… nocēlu no pleciem kleitas lences un skūpstīju arī tos. Tad glāstīju viņas seksīgo dupsīti un vienlaicīgi ar muti meklēju viņas karstās krūtis. Daces elpa, kas palika straujāka, mani ļoti uzbudināja. Mūsu mutes sakļāvās kaislīgā skūpstā, kamēr aiznesu viņu līdz dīvānam. Nometām drēbes un mūsu sakarsušie ķermeņi cieši sakļāvās. Apvaldīti, tad ātri un aizvien ātrāk – apetīte rodas ēdot. Tas arī ir par Daci gultā! Sākumā viņa ir maiga un glāsmaina kā kaķis, tad kļūst aizvien mežonīgāka un nevaldāmāka, kā izsalkusi pantera, kas apvij savas slaidās kājas ap manu ķermeni un paņem visu, ko var. Atkritām uz dīvāna, nosvīduši un aizelsušies.
Kad Dace atguva mērenu elpu, paziņoja, ka nu viņai esot jādodas. Ko?! Biju domājis, ka pasūtīsim ko ēdamu, varbūt vēlreiz “iesvētīsim” dīvānu… Daces sejas izteiksme bija tāda, ka es negribēju viņu īpaši izprašņāt un izskatīties pēc greizsirdīga boyfrenda. Sēdēju uz dīvāna un vēroju kā Dace, it kā atguvusi realitātes izjūtu, steidzīgi uzlasa savas izmētātās mantas, noskūpsta mani un ātri dodas ārā pa dzīvokļa durvīm. Šī epizode man atgādināja kaut ko nepatīkamu, jau iepriekš piedzīvotu. Bet nekas šodien nedrīkstēja bojāt manu pacilāto noskaņojumu, tāpēc aizgaiņāju šīs domas prom. Nopirku sev jaunu Alan Deko galdu par 1300 eur un mans mērķis bija nākošajās dienās šo naudu atpelnīt. Tā nu piesēdos pie sava jaunā galva jaunajā dzīvoklī, uz brīdi izbaudīju šī fakta novitāti un ķēros pie darba.
