Sēžu savā Plazas torņa augšējā stāvā, skatos uz pilsētu un domāju, kur viņi visi skrien? Tik daudz mašīnu un cilvēku, visi kaut kur dodas, visiem kaut kādas darīšanas, a es te sēžu savā tornī, dzeru kafiju un filozofēju par dzīvi… kaut kā negodīgi savā ziņā. Bet kurš gan teica, ka dzīve ir godīga?
Arī dabā nekas nav sadalījies vienlīdzīgi un godīgi. Piemēram koka sēklas, viena var nokrist saulainā pleķītī, un vietā izaugs jauns stalts koks, kamēr cita aizkritīs grāvī un labākajā gadījumā izdīgs kāds stumbriņš, kurš tikpat ātri novītīs. Nav godīgi, bet kā teica mans vectēvs - pat sūdi vagās nesadalās vienlīdzīgi.
Protams, es neesmu dzimis ar sudraba karoti mutē, un to, kas man ir šodien, esmu sasniedzis paša spēkiem, neviens man neko nedāvināja, bet kaut kāda melanholija bija mani pārņēmusi, un es sāku pārdomāt savu dzīvi. Tikko sniegs jau bija nokusis, bet nu atkal pamatīgi putināja, viss mainās tik ātri… varbūt arī man ir laiks mainīties? Ko es īsti daru ar savu dzīvi? Savu naudas pelnīšanas stratēģiju esmu izkopis tik tālu, ka tas man nodrošina stabilitāti un finansiālu drošību, bet vai ar to dzīvē pietiek? Vai es izbaudu pietiekami savu dzīvi un vai mans “darbs” man sniedz gandarījumu? Es nepārtraukti mēģinu atrast arī citus veidus kā nopelnīt, vai tas nozīmē, ka man nepatīk manis izvēlētais naudas pelnīšanas veids? Domāju, ka nē, bet kaut kādi velni mani iekšā dīda, un ja man būtu jāatbild uz to stulbo jautājumu ko darba intervijās parasti prasa: “Kur Jūs sevi redzat pēc pieciem gadiem?”, es īsti pat nezinu, ko atbildētu. Man ļoti patīk mana neatkarība, es negribu strādāt no deviņiem līdz pieciem ofisa darbu, un man patīk mana online casino sistēma kuru piekopju, bet gribētos darīt arī ko jēgpilnāku, jo, lai arī tur var labi nopelnīt, gribās arī apmierināt savas ambīcijas. Ir jāattīsta savs bizness, lai tas nestu lielāku peļņu, vai jāizdomā kādi citi interesanti biznes piedzīvojumi. Ņemties ar nekustamajiem? Varbūt, bet noteikti ir vēl kas tāds, ko neesmu pat apsvēris, kaut kas, kas piepildītu manu dzīvi un pabarotu arī dvēseli.
Skat, reku pa sniegu aizbrauca riteņbraucējs. Tie vissezonas riteņbraucēji mani fascinē. Man nekad nav bijusi doma šādā sniegputeņa laikā vilkties ārā ar riteni. Lai gan, kā saka, nav sliktu laikapstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs. Katru dienu visās darīšanās pa pilsētu doties tikai ar riteni, lūk tas būtu jauns izaicinājums. Tas noteikti palīdzētu uzturēt labāku fizisko formu. Es par savu formu nesūdzos, bet pāris dienas atpakaļ velkot bikses kājās, sapratu, ka mani iecienītie džinsi sāk baigi spiest vēderu. Jā, arī es pandēmijas laikā esmu pieaudzējis pāris liekus kilogramus. Tikko izlasīju ko pats esmu uzrakstījis, smieklīgi, ka vainu noveļu uz pandēmiju. Es taču mierīgi varu katru dienu taisīt kardio treniņus mājās, pat laikā kad zāles bija ciet, bet nē, esmu nedaudz palaidies kopš šķiršanās no Annas. Viņa bija baigais fitnesa entuziasts, un neļāva arī man atslābt. Diez kā Annai iet? Iespējams viņa jau atkal kādu čali ved izmisumā ar saviem izgājieniem. Atceros kādu slavenu youtube video: “Hot Crazy Matrix A Man's Guide to Women”, kur veidotājs apgalvoja, ka sieviešu “crazy” skala nesākas no 0 līdz 10, bet gan no 4 līdz 10, jo nav tāda sievietes pasaulē, kura nebūtu vismaz 4. līmeņa crazy! Anna manuprāt bija vismaz 7 crazy, tomēr ne tik traka kā Ramona, viņa uz visām 9 ballēm crazy. Bet sekss ar abām bija lielisks.
Kaut kādu iemeslu dēļ ar tām trakajām gultā parasti ir interesantāk. Diez kāpēc tā ir? Laikam jau mums džekiem patīk nedaudz crazy guļamistabā. Man liekas, ka meitenēm arī, bet viņas bieži vien kautrējas to atdzīt. Citreiz šķiet, ka tās labi audzinātās baidās no tā uz ko viņas ir gatavas gultā, jūtās nedaudz nedrošas “vai tas ir normāli”. Kas vispār ir “normāli” seksā? Ja visi iesaistītie ir devuši piekrišanu un netiek neviens piespiests, netiek pārkāpti likumi un morāles normas, tad gultā viss ir atļauts un pieņemams. Un vispār, cik sekss ir svarīgs attiecībās? Skaidrs, ka tas ir ļoti svarīgs, bet uz cik lieliem kompromisiem mēs esam gatavi iet? Piemēram Alise, bija ļoti normāla meitene, bet sekss bija salīdzinoši garlaicīgs. Ja viņai nebūtu arī citu būtisku mīnusu, tad iespējams varētu arī sadzīvot ar viņas vienveidīgo uzvedību gultā. Lai gan nezinu, ja padomāju, ka visu mūžu būtu tikai tā, tad mani sāk pārņemt izmisums. No otras puses ir Anna un citas trakās manā dzīvē, kā piemēram Ramona, kuras bija fantastiskas gultā, bet ikdienā dzīvot ar tādām drāmu karalienēm es nudien nevēlos. Ir taču jābūt kaut kam pa vidu. Tāda, kas būtu tikai 4-5 baļļu traka ārpus guļamistabas un 8-9 crazy gultā - tas būtu ideāli. Bet kur tādu lai atrod? Šķiet neesmu vienīgais, kas par šādām lietām domā. Pilna Holivuda ar filmām un seriāliem par tēmu kā mēs meklējam savu īsto. Es jau gan vēl labi jūtos uz brīvām kājām, bet novecot vienatnē tomēr nevēlos.
Dzīvnieciņiem, tiem gan forši. Paošņā otra kājstarpi, izkaujies ar konkurējošo tēviņu, un čiki-briki pēcnācēji gatavi. Būtu mums tā, ne? Aizej uz klubu, apošņā visas dūdas, izvēlies savu favaroītu, izvicini dūres ar konkurentiem un uzvervētāji dodas mājās kopā, zaudētāji paliek bešā. Dažos provinces klubos tieši tā arī notiek, haha. Diez, jo inteliģentāks dzīvnieks, jo izvēlīgāks tas ir, meklējot partneri? Domāju, ka mušai vienalga kuru citu mušu apaugļot, bet vai, tā sauktie inteliģentie dzīvnieki arī izvēlas jebkuru brīvi pieejamo partneri, vai tomēr viņi ir izvēlīgi. Diez vai lielie pērtiķi, tāpat kā mēs cilvēki, saskata potenciālajā partnerī visādas vainas? Piemēram vai šimpanze domā: “šitai pārāk spalvainas kājas”, vai “šitais mājās nenes pietiekami daudz banānus”. It kā daudzās uzvedības ziņās pērtiķi ir līdzīgi mums, bet kā ir ar attiecībām? Varētu jau iegūglēt, bet, lai paliek, man patīk dažus jautājumus atstāt neatbildētus.
Varbūt man vajadzētu iegādāties pērtiķīti vai mērkaķīti? Varbūt tas ir tieši tas, kā man pietrūkst dzīvē? Uzņemties rūpes par citu dzīvu būtni. Man ir lieka guļamistaba, kuru gandrīz neviens nekad neizmanto. Tā varētu būt Morica istaba (es jau izdomāju viņam vārdu). Tas būtu tiiiik kruta! Iedomājieties, cik interesantas sarunas ballītēs tad man būtu: “Piedod, man jādodas mājās pabarot savu mērkaķi! Jā viņu sauc Morics, un viņš viens pats mājās garlaikojās. Tu gribi ar viņu iepazīties? Labi, dodamies pie manis, un es tev ļaušu paspēlēties ar manu mērkaķīti!” LOL! Varbūt tāds maziņš dzīvnieciņš ir ultimate babe magnet!? Jāpaskatās, vai SS.lv piedāvā iegādāties mērkaķus un pērtiķus. … ahh diemžēl nē, tuvākais mērkaķim ir kaut kādas cukurvāveres. Nu labi, ja es tā padomāju racionālāk, tad protams, ka man nevajag mērkaķi mājās. Pirmkārt, viņš noteikti prasa ļoti daudz uzmanības. Otrkārt, tas ierobežos manas iespējas ceļot un būt ilgstoši prom no mājām. Un Treškārt, man šķiet tas piedos manam dzīvoklim ne to patīkamāko aromātu. Bet vispār man gribētos kādu mājdzīvnieku. Varbūt jāpaņem suns?
Man liekas, ka manu šodienas pārdomu lēkmi ir izraisījis mans šīs nakts sapnis. Es brīdinu, tas bija ļoti dīvains. Es sēdēju liela galda galā, telpā kurā bija pulcējušies visi mani tuvinieki un draugi. Bija lielas dzīres man par godu, un es jutos ļoti pacilāts. Kādā brīdī pēkšņi visi apklusa, un mana māte man pasniedza glāzi ar dzērienu un teica, ka ir laiks. Visu telpā esošo cilvēku skatiens bija vērstas uz mani, un bija iestājies pilnīgs klusums. Es, tāpat kā visi pārējie zināju, ka dzēriens ko man pasniedz māte ir inde, un visi gaida, kad es to izdzeršu lai nomirtu. Es pēkšņi sapratu, ka es nevēlos mirt un paziņoju, ka nedzeršu to glāzi ar indi.
Vai man bija iespēja nomirt? Turpinājumu lasi blogā - TE
