Sveiki, spoki un spocenes!
Neesiet skarbi - mans pirmais raksts!
Pirmdiena! Ātri paskatījos pūlkstenī, man vēl pusstunda laika lai pavārtītos pa gultu.
Atkal jauna nedēļa, atkal jauna diena.
Vakar mani uzaicināja uz ballīti...mamma neļāva iet. Kopš māsas nāves man vairs nekur neļauj iet. Itkā es būtu vainīga.
Apnicis tas viss.
Es jau neesmu tas sliktākais variants priekš puišiem,bet jau 3 gadus mamma pret mani izturas,kā pret 7 gadus vecu meitenīti,lai gan man ir par 10 gadiem vairāk. Nekur es nedrīkstu iet, neko nedrīkstu viena darīt. Tādēļ puišiem es neesmu vajadzīga.
Es pieceļos, sağērbjos un eju lejā.
-Labrīt!- mamma mani sveicināja.
-Labrīt, labrīt- nopūtos, es nebaidījos izrādīt nepatiku, jo cerēju ka viņa savas domas mainīs.
-Tu par vakardienu?-mamma jautāja .
Es tikai pamāju ar galvu.
- Tu pati taču zini...-
- Ka es tikai uztraucos- izmēdiju mammu- Man tas ir apnicis. Man ir jau 17 gadi. Pasaki kad sapratīsi ko man nodari. Cerams, ka tad es atgriezīšos.- Saprotot ka viņa nemainīsies sāku dusmoties.
Es paķēru somu un aizskrēju.
Šodien uz skolu nejiešu. Izvēlējos iet ieēst saldējumu.
Novērtēšu, ja izteiksiet viedokli par to, ko uzlabot, papildināt. Paldies par vērtējumiem, ieteikumiem un komentāriem! Pavisam drīz varētu gaidīt nākamo daļu, ja būs labas atsauksmes par šo!.
Lai Jums visiem, izdevusies diena un šī, pirmssvētku nedēļa!
