Sveiciens spokiem!
Klāt arī mana stāsta 8tā nodaļa.
Laicīgi atvainojos par kļūdām!:)
Ceru, ka patiks...
Iepriekšējās nodaļas te - http://www.spoki.lv/profils/tarakans100
8.nodaļa
Rokas pēkšņi kļūst aukstas un ap sirdi kļūst neomulīgi. Tas, ka es atpazīstu Rika balsi vēl nav nekas sevisķš, bet atpazīt Ronalda balsi ir nedaudz baisi. Apstājos un sasprindzinu dzirdi un beidzot arī spēju saklausīt sarunu.
“Tu vienmēr esi bijis tik dumjš, mazo brāl. Tas bija tik naivi cerēt, ka tava dzīve būs laimīga, ja nevienam neizpaudīsi mūsu noslēpumu.” No šīs balss man gribās vemt. Nekad neesmu spējusi paciest, ka Ronds pazemo Riku.
“Varbūt.” Riks domīgi nosaka “Bet es joprojām neticu, ka tas, ko tu man solīji, nav iespējams.”
“Labi.” Ronda balsī var dzirdēt vēlmi, lai brālis viņam klapo. “Tad tā. Ja tu tiešām vēlies, lai tava dzīve būtu laimīga, es vēlos Kiras dzīvību.”
“Tikai ne viņu, nē.” nu jau Rika balsī ir izmisums.
“Tev viņa maz rūp?” neticīgi jautā Ronalds “Tu taču man pats stāstīji, kā viņa šodien pret tevi isturējās. Viņa tevi pazemo un izmanto. Kam tev dēļ tādas satraukties? Atved viņu pie manis, apstādināsim viņas sirdi un tu redzēsi cik labi tev ies, vienam pašam.” Kādu laiku iestājas klusums un tad es izdirdu soļus, kas nāk ar vien tuvāk un tuvāk. Notupjos zemē, aizsedzot luktura gaismu un piespiežos sienai. Kad noklaudz izejas durvis Rolands sāk svilpot.
“Redz tevi pat nodeva tavs mīļotais brālis, māšuk.” viņš gavilē un dusmas sakāpj manī tik strauji, ka es būtu gatava eksplodēt.
“Tev nav tiesību mani tā saukt.” nošņācos iziedama no savas slēptuves. Īpašu uzmanību nepievēršu brāļa izskatam, jo manī virmo neticības un dusmu mākoņi. “Visus šos gadus. Tu Riku esi tā kalpinājis? Tu maz sajēdz, cik liels idiots tu esi?”
“Tavs mīļais brālis ir pietiekoši liels, lai pats spētu normāli domāt. Tā bija viņa izvēle.”
“Un šī ir mana izvēle.” Nurūcu un iegrūžu Ronalda galvu ugunī. Kādu laiku bez emocijām vēroju kā viņš kliedz.
“Es tevi vienreiz satiku.” maigi nosaku. “Un tagad varu novēlēt laimīgu ceļu pārtopot par mazajiem, pelēkajiem graudiņiem.” Un nu jau viss Ronalda ķermenis atrodas ugunskurā, kurš skaļi sprakšķ un apslāpē Ronda sāpju kliedzienus. Drīz jau ugunīgais ķermenis nespēj kustēties un lēnām pārvēršas melnās, milzīgās, ugunīgās oglēs. Atglaužu matus no pieres un vēl kādu laiku skatos liesmās. Tās piepilda manu prātu un es knapi aiztenterēju uz savu istabu, taču, lai aiztaisītu durvis man spēka nepietiek un es ar pūliņiem ielienu gultā.
Pieraujos sēdus un palūkojos apkārt. Viss ir tā pat kā parasti, vienīgi prāts visu laiku dīc, taču nepievēršu tam īpašu uzmanību. Cenšos atcerēties, ka notika. Svecīte, atklājums Rika istabā, Ronds, liesmas un pēdējie spēki. Un tomēr, ja tas bija sapnis? Bet kaut kam no tā visa jābūt realitātei. Man ir jāatrod vieta, kur es sāku sapņot, taču neviena nešķiet īsti sakarīga. Varbūt nekas no šī visa bija vai nebija sapnis? Atspiežos pret sienu un nopūšos. Riks ir vienīgais variants kā es varu uzzināt patiesību, taču kaut kas man neļauj turp iet. Bet, ja es gribu, kaut ko, zināt, man ir jāiet un jārunā ar brāli. Lēniem soļiem dodos uz brāļa istabu. Durvis ir vaļā un pie viņa rakstāmgalda pamanu arī meklēto personu.
“Rik.” klusi nočukstu un pieeju pie brāļa, kurš ir noliecies pār baltu papīra lapu. `Ko tad tev vajag?` uz papīra parādās tumši zaļas tintes burti, kas ļoti prasmīgi uzrakstīti ar biezu, baltu spalvaskātu.
“Tātad tas nebija sapnis.” nomurminu. `Jā, tu nogalināji mūsu brāli. Man vajadzētu pateikties, priecāties līdz ar tevi.`
“Es nepriecājos.” tagad jūtos pavisam nelāgi. “Bet nesaprotu kāpēc tu esi tik sašļucis. Ronds tevi vienmēr pazemoja un izkalpināja. Pat līdz pēdējai dzīves stundiņai.” `Tu reiz man pajautāji, kapēc es tam paļaujos. Kāpēc es necīnos pretim?` Papurinu galvu un nopūšos. Biedējošais klusums skraida pa manu prātu un es aizveru acis.
“Labi.” iesāku no jauna. “Tad varbūt tagad es varētu uzzināt, kāpēc tu to darīji?” `Tagad jau ir par vēlu.`
“Bet varbūt tomēr es drīkstu zināt?” `Nebūs bail?`
“Tu labi zini. Es nemēdzu baidīties.”
