Sveiki, spoki!
Klāt ir mana stāsta nākošā nodaļa.
Atvainojos par kļūdām!:)
Ceru, ka patiks...
Sveiciens adventē!:)
iepriekšējās nodaļas - http://www.spoki.lv/profils/tarakans100
6.nodaļa
Pēc stundām dodos mājās, ķerdama sniegpārsliņas. Man blakus degunu mētelī ierāvusi soļo Leila. Un, ieraugot viņas skaudīgi drūmo skatienu, viss mans prieks izzūd. Tā ir bijis vienmēr. Tikai es viena paciešu aukstumu un priecājos par to. Es vienīga nesaviebjos, kad kāda kaila ķermeņa daļa pieskaras sniegam negaidīti. Mana draudzene jau nav no tām salīgākajām, taču līdz manam līmenim viņai netikt. Un tādos brīžos mana sirds satumst, jo es lieliski apzinos, ka manā mūžā nepienāks tāda reize, kad es satikšu tādu meiteni kā es.
“Ja tu kustēsies, tev nesals.” saku un izvelku draudzenes rokas no viņas mēteļa kabatām. Satveru vienu roku, sāku skriet un šai meitenei neatliek nekas cits kā sekot man. Pēkšņi manā sejā parādās ļauns smaidiņš un es atlaižu Leilas roku, kura, protams, nenoturas kājās un iekrīt sniegā. Vispirms seko spiedziens un tad abas sākam smieties. Padodu roku un palīdzu meitenei notīrīties. Tieši tāpēc es viņu saucu par labāko draudzeni, jo viņa nekad nedusmojas, je es viņu iegrūžu sniegā vai kā savādāk ar viņu pajokoju. Viņa pieņem mani un manu raksturu tādu, kāds tas ir.
Knapi noturos kājās, jo biju aizdomājusies un nepamanīju, ka mani centās iegrūst sniegā. Un arī tas ir viens no iemesliem, kapēc mani šī meitene negarlaiko.
“Neguli!” viņa iesmejas un manā sejā ietriecas sniegs.
“Ak, tu!” iebļaujos un metos bēgošajai draudzenei pakaļ. Speciāli ļauju viņai aizbēgt, jo nebūtu interesanti, ja es viņu visu laiku noķertu, tomēr pa ceļam sataisu sniega piku un precīzi iemetu Leilai pa muguru. Tieši tas man patīk - smieties un trakot, tā ir mana laime. Vēl kādu laiku viena otru apmētājam un tad lēnām sāk satumst, tāpēc atvados no draudzenes, kura aizsteidzas mājās, bet pirms es nogriežos uz taciņu, kas ved uz manām mājām, pārbrienu pļavu un pārlecu pāri sētai, kas ieskauj mūsu koku plašumus. Sameklēju savu piecus gadus veco bērziņu un noglāstu tā apsnigušās lapas. Atmiņā ataust tik daudz domu un sajūtu, ka apsēžos sniegā. Nolaižu skatienu un tad palūkojos debesīs. Skatiens pēkšņi pats par sevi uzmeklē Rolanda koku līniju un es lēnām piesoļoju pie vietām, kur vajadzētu atrasties celmiem. Ja pirms pieciem gadiem nebūtu noticis tā, kā notika, un vecākais brālis nebūtu nozudis tālēs zilajās, te tagad augtu piecpadsmit gadu vecs bērzs un no novembra te būtu bijis viņa otrais ozols. Ja vien nebūtu noticis tā, kā notika.
Ierokos sniegā, sataustu celmu, notīru to un apsēžos. Mani netraucē ne tas, ka ārā jau ir tumšs , ne tas, ka pulkstens varētu rādīt kādi seši vakarā, ne tas, ka mamma noteikti uztraucas par mani, jo mani nomoka viena doma – kur ir Ronds? Man viņa pietrūkst. Pietrūkst viņa neskatotis uz visu, ko viņš ir izdarījis. Es viņu gribu redzēt, sajust viņa silto smaidu un dzirdēt jautro balsi kaut vēl vienu vienīgu reizi. Kaut zinot, ka viņa vēlme būtu mani nogalināt un atriebties mums visiem pēc kārtas ar ļauniem smiekliem kādiem viņš mēdza smieties, kad Riks kārtējo reizi zaudēja kādā spēlē. Pat nobrīnos kā es esmu pārvērtusies, jo vēl nesen es savu vecāko brāli nevarēju ne acu galā ciest, es vēlējos, kaut viņš vispār nebūtu piedzimis. Pēkšņi mani pārņem dusmas pašai uz sevi, uz neapdomīgo Rondu, tēti, mammu, Riku – uz visiem ko es satiku tajā dienā, kad pēdējo reizi redzēju Ronaldu. Sataisu sniega piku un iemetu tuvākajā kokā. Sniegu pa gaisu škeldama, paķeru skolas somu un pārlecu pēri sētai un metos mājās. Dusmas mani nelike mierā un es vairs nezinu, kur likties.
“Kur tu biji?” dusmīgi un raižpilni atskan mammass jautājums tiklīdz esmu spērosi soli pār mājas slieksni.
“Vai nav vienalga?” atņurdu un paķērusi somu aizsteidzos uz savu istabu, taču nekur nevaru atrast vietu. Iedomājos aiziet uz Ronalda istabu, taču saprāts pieslēdzas un pierunā manu ķermeni atlaisties gultā un uz to istabu aiziet tad, kad visi gulēs un māja būs klusa. Mirkli vēlāk sāku staigāt pa istabu šurpu turpu līdz istabā ieslīd brālis un es apstājos kā zemē iemīta.
“Mamma sūtīja?” neapmierināta jautāju un Riks lēnām pamāj ar galvu.
“Tad pazūdi!” pavēlu un noskatos, kā mana istaba atkal paliek tukša. Salieku plaukstas kopā un pielieku tās pie pieres.
“Lūdzu liecies mierā, Kira.” čukstu lēnām nokristdama ceļos “Kādu nezvēru tu tagad tēlo? Ko pie velna tu te izpildi? Nomierinies un domā ar galvu reiz.” Stauji atveru acis un uzraujos kājās. `Tā jau ir labāk.`
