Sveiki, spoki!
Te ir mana stāsta nākošā nodaļa.
Atvainojos par kļūdām!:)
Ceru, ka patiks...
Visas iepriekšējās nodaļas manā profilā - http://www.spoki.lv/profils/tarakans100
5.nodaļa
Visi satraukti sēž savos solos un gaida zvanu un skolotāju, taču ne es. Manā sejā nav ne kripatiņas no satraukuma un gaidīšanas. Es zinu, lai arī kāds būs mans rezultāts, to mainīt vairs nav iespējams. Ir iespēja cerēt, ka viss būs labi, jo cerība mirst pēdējā.
“Kā tu vari būt tik mierīga?” man blakus nošņācas mana draudzene Leila, bet es par atbildi tikai paraustu plecus.
“Viņa vienkārši ir garīgi atpalikusi.” iesmejas briļļainais idiots, kurš sēž solu mums priekšā.
“Tev vienkārši gribās jaunas brilles,” attraucu un viņš momentāli saraujas. “Bet šoreiz vari par to aizmirst.” Un tad visi izdzird aukstpapēžu kurpju sitienus pret grīdu un tā iet tikai viena skolotāja – matemātikas. Tiesa, viņa uz šāda veida kurpēm izskatās komiski, jo lielie apmēri viņu tādu padara, taču mēs jau sen vairs par to nesprauslājam, varbūt tikai reizēs, kad viņa savus garos rižos matus ir sasējusi bizē ar sarkanu lentu un uzvilkusi savu iemīļoto duļķainizaļo kostīmu.
Skolotāja klusēdama dodas pie sava galda un uzliek uz tā čupu ar papīriem. Daudzi..nu labi, visi izņemot mani, pievēršas papīru kaudzei.
“Jūs Ziemassvētku dāvanas gaidat, vai?” klasi pārkliedz viņas iemīļotais teiciens.
“Tikai kontroldarba rezultātus!” kāds iesaucas.
“Kas jūs slimi esat?” šādi skolotāju es dzirdu pirmo reizi. Skolotāja jau ir atvērusi muti, lai uzdotu mums uzdevumu, taču viņa pievēršas man, taču nejau bez iemesla.
“Tad jau mums neko no jums nevajag, gan mēs tā pat uzzināsim.” attraucu un uzmetu somu uz pleca un dodos ārā no klases. Dzirdu, ka sakustas soli un tad jau no klases iznāk visi pārējie.
Nometu somu pie tā kabineta durvīm, kur mums notiks nākošā stunda un dodos prom.
“Ko tu darīsi?” Leilas vārdi man liek apstāties un paskatīties viņas virzienā.
“Tu vari nākt līdzi.” atbildu un drīz mēs abas vienā solī soļojam direktora kabineta virzienā, taču par to zinu tikai es. Diemžēl pie direktora nevēlamies doties tikai mēs, dažus soļus tālāk slampā mūsu “iemīļotā” matemātikas skolotāja.
“Droši vien iet sūdzēties,”Leila ieķiķinās.
“Mēs jau arī.” pasmaidu
“KO?”
“Nu labi, ne īsti sūdzēties, bet par tādām zināt tādas lietas viņam vajadzētu zināt.” Pieklauvēju un iesperos kabinetā.
“Tev neviens nav mācījis, ka bez manas atļaujas kabinetā nākt nedrīkst.” dirrektors norūc “Un man tā šķiet, ka tev ausis ir.”
“Mēs nākam runāt par vienu un to pašu tēmu.” attraucu un ignorēju skolotājas tumšo skatienu.
“Interesanti.”
“Šī pārgalvīgā, ceturtklasniece...”atceros kā skolotāja iesāka, tad vēl manu “man bija pamats tā darīt,” tad vēl to, ka noskanēja zvans uz nākošo un Leila aizgāja, un pamatīgu strīdu ar skolotāju, kuru direktoram izdevās izjaukt tikai pēc tam kad bija pagājusi viena stunda, starprīdis un vēl neliela daļiņa no nākošās stundas. Galu galā pie īstas skaidrības mēs tā arī netikām, jo, kā jau teicu, direktors mūs izšķīra un aizsūtīja skolotāju vadīt stundu. Viņš lika man uzrakstīt visu kā notika uz baltas lapas un tad es biju brīva.
“Nokavēto stundu es attaisnošu.” diretors ierunājas, kad noliku pildspalvu un aprakstīto lapu uz glada. “Bet tagad, marš, lai man nav jāattaisno vēl viena stunda.”
Iemetu acis pulkstenī un konstatēju, ka esmu nokavējusi jau gandrīz pusi no stundas. Cerams, Laila būs tik mīļa un pateiks skolotājam, ka esmu pie direktora un mēs pārrunājām svarīgas lietas un viņš man neieliks neattaisnotu studu, uz ko viņam ir tiesības un tad jau nu tiešām direktors padomās, ka es esmu kaut kāds divplāksnis vai vēl sazin kas.
