Sveicināti, spoki!
Te nu arī ir nākošā nodaļa manam darbiņam.
Atvainojos par kļūdām!:)
Ceru, ka patiks...
Unn, pārējās nodaļas manā profilā: http://www.spoki.lv/profils/tarakans100
4.nodaļa
Es sekoju vīram brūnajā apmetnī. Ar katru soli jau tā šaurā, tumšā un putekļainā eja paliek vēl šaurāka un netīrāka. Un pēc brīža es pamanu - eja neturpinās. Tā ir aizbarikādēta ar neskaitāmiem akmeņiem, taču vīrs par to nemaz nesatraucas. Apstājies un noplivinājis savu apmetni viņš skatās kā akmeņi izbrīvē ceļu. Tad ar vieglu rokas kustbu man pamājis, kas nozīmē iet viņam pa priekšu, vīrs mani palaiž garām. Nejūtos droši, taču baidīties nav vērts. Un pēkši manas acis apžilbina spoža gaisma, šķiet, ka atrodos blakus saulei. Vīrs vēlreiz noplivinājis apmetni pakarina to uz viena no alņa ragiem. Pārlaižu skatienu pāri istabai un nopūšos. Cietas, akmens mūra sienas (mēs taču atrodamies alā), grīda visa ar lāčādu, griestos karājas neskaitāmi galvaskausi, kuros spoži deg gaisma, bet gar sienām, visdažādāko dzīvnieku ragu un galvu izstāde.
Pēkšņi sajūtu mugurā tādu kā dūrienu un apgriešos rinķī. Manā priekšā stāv vīrs lielām, koši zaļām acīm, kvadrātveida seju, spicām ausīm un nelielu bārdu. Viņš ir kādas piecas galvastiesas garāks par mani. Viņa seja liek nojaust, ka viņam ir kāda saistība ar armiju. Tieši, kā sadalot, piķa melnos matus divās puslodēs pa vidu glavai vīram ir blondi mati un tas izskatās visai dīvaini uz tumšās ādaskrāsas.
Tērpies viņs ir zaļā tērpā (zaļas neizprotama auduma bikses un tieši tādas paša krāsas T-krekls.) Kājās viņam joprojām ir melnie, ar dubļiem notašķītie zābaki un virs T-krekla ādas veste.
Pēkšņi es jūtos tā itkā būtu atrauta no šīs pasaules un, šķiet, vīrs to saprot, tāpēc saka:
“Mēs vēl tiksimies. Apsolu!” apsolu, apsolu, apsolu – šis vārds dun manā galvā un aina manā acu priekšā sāk griezties tā itkā to sevī būtu ierāvis tornado.
“Kira, celies taču!” mazliet nikns sauciens un es esmu šeit, savā gultā. “Kā tu domā ko tētis teiks par to, ka tu pati necelies? Tu taču vēl joprojām gribi uz to skolu, ne tā?”
“Protams.” attraucu un izstumju brāli ārā no istabas.
“Nu ko Kira gulēja?” izdzirdu tēta balsi aiz durvīm.
“Nē, bija ļoti aizrāvusies ar mājasdarbiem. Viņa tūlīt nāks.” “sajā brīdī es labprāt noskulpstītu savu brāli. Viņš atkal ir mani izglābis.
“Es taču saku, ka viņa vēl ir par mazu.”
“Tev viņa jebkad ir bijusi par mazu, tēt!”
“Bet šoreiz patiešām.”
“Varbūt tomēr?” Riks jau ir izpelnījies otro lielo paldies, “varbūt dod viņai iespēju? Uzticies. Ļauj meiģināt. Ļauj viņai sevi pierādīt. Tu labi zini, ka viņa neliksies mierā.”
“Man jāpadomā, dēls.”
Steidzami atraujos no durvīm un pārģērbjos. Ēdot brokastis, aizdomājos par vīru sapnī. Viņš izskatījās kā stingrs cilvēks, bet viņa acīs varēja manīt to, ka viņam var uzticēties.
“Labi. Es nu došos.” paziņoju un pieceļos no galda.
“Es ar tevi.” Riks man blakus iesaucas. “Man ir pa ceļam.”
“Ceru, ka tikai šo atlikušo pusgadu.” pasmaidu.
“Milzīgs paldies, ka mani izglābi.” apmetos brālim ap kaklu. “Paklau, kā izskatās Fonderas direktors, tu taču esi viņu redzējis?”
“Esmu, taču viņa tēls ir vārdos neaprakstāms. Un..”
“Kas?”
“Man vienmēr ir šķitis, ka viņš glabā sevī kādu noslēpumu.”
“Kādu?”
“Itkā būtu no citas pasaules, itkā viņam piederētu spējas, bet es ļoti ceru, ka tu redzēsi viņu pati savām acīm.”
“Es arī, ārkārtīgi.”
“Labi, veiksmi tev!”
“Paldies.”
“Dīvaini,” nomurminu un aizdomājos...
