Sveiki, spoki.
Ir izveidojies krietns posmiņš starp šo un iepriekšējo nodaļu, bet, ja mistery man nebūtu atgādinājusi par stāstu, man tā šķiet būtu pagājis vēl ilgāks laiks.:DD un pats smieklīgākais ir tas, ka šī nodaļa man jau bija sarakstīta, tikai nebija ielikta spokos.:D
Atvainojos par kļūdām:)
Ceru, ka patiks!:)
Un reku iepriekšējā nodaļa, ja jau esi paspējis aizmirst, kas tajā notika - http://www.spoki.lv/literatura/Ierindniece-3nodala/580225
4.nodaļa
Taču nomierina doma, ka pēc pus gada es varēšu aizmirst par šo vietu. Varēšu beigt no skolotājiem dzirdēt pārmetumus par Rolandu, par to kāds viņš bijis manā vecumā, kādus podus gāzis un tā tālāk. Varēšu aizmirst par cāļu pusdienām un tizliem noteikumiem.
Runājot par Rolandu, es viņu neesmu redzējusi kopš tās pēdējās reizes un nemaz negribu redzēt, bet es pat šaubos vai viņš vispār ir starp dzīvajiem, taču viņa rēgs mēdz apmeklēt mūs sapņos un draudēt, ka atriebsies. Es baidos? Nē! Man nav no kā baidīties, man no tāda stulbeņa nav bail, pat, ja es viņu tagad ieraudzītu es nebaidītos, man būtu neomulīgi, bet, lai es baidītos ir jānotik tiešām kaut kam īpašam. Par niekiem es nemēdzu baidīties.
Viens klauvējiens pie istabas durvīm un tas mani atgriež reālajā pasaulē. Visi musuri pēkšņi ir zem manas gultas un es pati tajā.
“Iztraucēju?” istabas durvīs parādās Rika galva un tad jau durvis tiek aizvērtas.
“Nedaudz.”
“Aizrāvēs ar domāšanu?”
“Ko tad es citu varu darīt?”
“Daudzko.”
“Tavas vakariņas drīs būs atdzisušas.”
“Un tu man to pasaki tikai tagad?” smejoties jautāju un mans elkonis ietriecas Rika sānā.
“Au. Tu..” taču tālāko es nemaz nevēlos dzirdēt, jo atrodos ceļā uz virtuvi. Apstājos pie virtuves durvīm un ļauju savai ožai uzdarboties. Ēdot jūtos nedaudz dīvaini, itkā kaut kas nebūtu tā kā vajag, itkā kaut ko es būtu izdarījusi nepareizi. Nezinu, kas, bet zinu tikai, ka jūtos dīvaini.
“Te tu esi.” man pie sāna atskan tēva balss.
“Čau, tēt.” sveicinu puspilnu muti.
“Gribēju ar tevi parunāt.” tēvs kā vienmēr ir lietišķš un, ja viņš ir nācis ar mērķi, nekas viņu nespēj novirzīt.
“Jā. Par ko?”
“Par tevi. Un tavu izvēli.”
“Esmu gatava klausīties.”
“Tu pēc sākumskolas beigšanas vēlies doties uz citu skolu, tā?”
“Pilnīgi precīzi.”
“Tad lūk. Nerunāsim jau par lietām, kuras no tevis gaida skola. Ceru, ka tu pati apzinies, kādas zināšanas un spējas tev priekš tās ir vajadzīgas.”
“Zinu.”
“Labi. Tu tiešām esi pārliecināta, ka gribi uz to skolu?”
“Simtprocentīgi.”
“Kāpēc?”
“Ak, Dē, tēt! Tu zini manu raksturu, manu dabu, manas spējas. Necenties izvairīties no tā ko tu lieliski apzinies. Tu zini, ka šī skola būtu ideāla priekš manis. Tu negribi mani tajā sūtīt, jo tu gribi mani saudzēt. Un tu pats labi zini manu atbildi uz tavu jautājumu. ”
“Tātad tu no savs izvēles neatkāpsies?”
“Nē.”
“Labi. Tēma izsmelta.” Tagad man vajadzētu priecāties, taču, ja kāds būtu dzirdējis kādā balsī šos trīs vārdus pateica mans tēvs, manuprāt, neviens pat smaidīt neuzdrošinātos. Tas ir visdusceļš strap jā un nē, taču, kā jau teicu, no savas izvēles es neatkāpšos, lai ko arī man tas prasītu...
Kad būs nākošā?