Sveiki, spoki!
Te nu arī ir mana stāsta nākošā nodaļa.
Atvainojos par kļūdām!:)
Ieteikumus, kritiku un visu pārējo - komentārā!
Ceru, ka patiks
Iepriekšējās nodaļas manā profilā - http://www.spoki.lv/profils/tarakans100
3.nodaļa
“Un?” jautāju nedaudz atguvusies.
“Ja tu jūites labi, tad ģērbies.” mamma atrauc. “Un, ja pasteigsies, satapsi tēti. Viņš izlems vai tev tas jāzina vai ne.”
“Kā kaut ko tādu var..” taču mani pārtrauc mammas `kuš, ģērbies.` uzmetusi lūpu un saģērbusies, dodos uz virtuvi.
“Kapēc Ronds man šāva?”
“Nomierinies, apsēdies un paēd. Ja negribi uzvesties kā skuķis, kas pati zini ko nozīmē, uzvedies mierīgi.” tēva balsī var dzirdēt dizciplīnu un skaļi nopūtusies ķeros pie brokastīm. Roka vēl joprojām sāp, taču to es neņemu vērā.
“Tātad?” jautāju, pastūmusi tukšo šķīvi tālāk no sevis. Tētis paceļ roku, norij kumosu un nolaiž roku.
“Es nezinu vai tev vajag stāstīt.”
“Tēt!” cenšos būt mierīga. “Man jāzin kas man draud, jo tas, ka Ronds ir prom nenozīmē, ka viņš ir miris.”
“Dažreiz man šķiet, ka tev ir padsmit gadi, nevis pieci.”
“Neizvairies.” piekodinu.
“Kira, tev jāpaauga...”
“Nē.” tas tiešām skan skaļi.
Pēc gandrīz sešiem gadiem :
Un tā arī tajā rītā es neuzzināju atbildi uz savu jautājumu, taču es to uzzināju pēc mēneša, noklausoties vecāku sarunu, bet viņi man paši to pateikuši vēl nav kaut vai man ir vienpadsmit un es nākošajā rudenī es sākšu iet citā skolā.
“Kir, beidz pukoties.” man pie auss atskan Rika balss.
“Es nevaru.” attraucu.
“Tev vēl jāiet uz skolu.”
“Šodien, ne.” atbildu skatoties kaut kur tālumā.
“Beidz. Kura tad te vakar vakarā mācījās pārbaudes darbam tā, ka smadzenes kūpēja?”
“Tu.” atbildu un sametu grāmatas skolas somā. Šodien mani sagaida pamatīgs pārbaudes darbs matemātikā, taču, ja man tur nebūs laba atzīme, es netikšu skolā, kurā gribu tikt un man būs jāpaliek šeit. Aukstais āra gaiss vieglītēm glaužas man gar vaigiem un es noskatos kā uz skolu dodas citi bērni, ierāvusi galvu cik vien var, mēteļos. Daži bērni, izkāpuši no skolas autobusa, aiziet pavisam citā virzienā, jo uz skolu doties negrib.
Skola kā vienmēr ir pārpildīta ar cilvēkiem. Gan tādiem, kas stāv čupiņā un kādu aprunā, gan tādiem, kas uz palodzes noraksta mājasdarbus, gan tiem, kas vientuļi klīst pa skolu, gan tiem, kas nevar atrast kādu kabinetu, gan tādiem, kas nemitīgi grūstās un cenšās izbrīvēt sev ceļu. Uz garderobes pusi skolēnu paliek mazāk, taču kādi desmit, divdesmit atrodas. Atdodu garderobistei savu jaku un dodos uz matemātikas kabinetu. Pārbaudes darbs ir tiešām grūts, kaut vai visu vakardienu esmu mācijusies, taču nomierina doma, ka šis ir pēdējais pārbaudes darbs šogad. Jā nedaudz dīvaini, ka otrā semestra sākumā ir liels pārbaudes darbs, bet draudzi par to priecājas. No vienas puses es arī, taču vairāk par manu apziņu valda dusmas, ka šajā skolā nav nekādas disciplīnas un te nav ne smakas no saprasšanas un kārtības..
