Sveicināti, spoki!
Klāt arī otrā mana stāsta nodaļa.
Atvainojos par kļūdām!:)
Ieteikumus, kritiku un visu pārējo - komentāros.
Ceru, ka patiks...
Iepriekšējā nodaļa manā profilā - http://www.spoki.lv/profils/tarakans100
Dažus metrus tālāk no manis stāv piecpadsmitgadīgs zēns ar ogļu melniem matiem un mātes tumši zilajām acīm.
“Izņem bultu!” viņš saka.
“Neesmu muļķe.” attraucu.
“Labi, tad šis būs tavs pirmais un pēdējais koks.”
“Un to man saki tu!” uzkliedzu “cilvēks ar kuru es vēl šorīt no rīta kopā brokastoju. Tu esi kretīns, ne brālis.”
“Oj, kā aizsvilāmies.” Rolanda balsī skan nicinājums un viņa rokas lēnām paceļas ar visu loku un bultu.
“Šauj!” kliedzu “šauj, ja tu esi bezsmadzenis!” brīdi brālis stāv apmulsis un tad sapurina galvu, lai atvilktu bultu un izšautu, taču no tās es veiksmīgi izvairos, un bulta apstājas brāļa desmit gadus vecajā kokā.
“Ui, cik neveiksmīgi!” smīnu un, papliķējusi savu bērziņo, metos bēgt. Sāpes rokā ir spēcīgas, taču bultu izraut nedrīkst un sāpēs jau tā pat. Man nav laika domāt kāpēc mans brālis tā uzvedas, jo jau dzirdu Ronda ātros soļus. Drošības labad ik pa laikam veicu māņu kustības un atvieglota ieraugu mājas. Dzirdu kā nošķind smalkās stikla glāzes skapī, durvīm aizcērtoties.
“Kas tu es...” mamma apraujas pusvārdā ieraugot mani un manu roku. “Kira! Tas taču..” tālāko man nav lemts dzirdēt, jo mani apvij melna tumsa, un pēdējais ko dzirdu ir mammas baiļu kliedziens...
Atveru acis un ieraugu vecāku istabas griestus. Mamma kaut ko sparīgi raksta datorā un es cenšos piecelties sēdus, taču atspiežos uz ne tās rokas un ievaidos.
“Beidzot pamodies.” mamma atviegloti pasmaida un es saņemu siltu buču uz pieres.
“Tev izdevās.” pasmaidu un palūkojos uz asiņaino bultu istabas kaktā. “Neuzdod man liekus jautājumus, tikai paskaties uz rakstu, un tu visu sapratīsi. Kāpēc, viņš to darīja, es nezinu.” Viens mirklis un man šķiet, ka mana sirds ir sadalījusies tulkstoš sārtos kristāla gabaliņos un aina manā acu priekšā sastāv no melnas sienas, kas aplīmēta ar tiem..
“Kira, lūdzu!” izdzirdu kādu balsi.
“Viss ir labi, Rik.” atčukstu. “es tikai esmu ļoti nogurusi.” un atkal aizmiegu, taču šoreiz miegs ir labs, salds un spņi uzsāk kārtējās rotaļas, kurās ievelk arī mani.
“Labrīt, lāčuk.” mammas saldā balss. “Kā jūties?”
“Labrīt, labi. Kur ir Ronds?” mammas seja saskābst un acis nolaižas cik vien zemu iespējams, taču tad viņa atkal ielūkojas sejā.
“Viņš aizgāja. Es gan nezinu kurp zēns devās, bet viņš ir prom. Tētis stāstīja, ka Ronda koki ir nocirsti tā, ka ne celmu redzēt.”
“Gan jau pavasarī.” uzmundrinu mammu. “Un tu jau tā pat tādās lietās nepiedalies. Varbūt jums izdevās noskaidrot kapēc viņš man šāva?” atkal tas pats sāpju pilnais skatiens, kam seko dziļa nopūta. Mamma ilgi lūkojas manā sejā, taču es māku gaidīt.
“Jā.” atbilde nāk tik ātri un negaidīti, ka paiet laiks lidz manas smadzenes apstrādā šo jauno informāciju...
