čau, spoki!
kā jau solīju, klāt ir arī pirmā nodaļa manam stāstam.
Atvainojos par kļūdām.:)
Ceru, ka patiks...
Unn sorry, ka tāds īss, bet pirmajai nodaļai neko vairāk nevarēju.:)
1.nodaļa
“Tu nevari to darīt, Kira!” mātes balss skanēja auksta kā ledus “Tu esi tikai piecgadīgs bērns.”
Šajā brīdī es būtu gatava aizlidot piecreiz līdz kosmosasm un atpakaļ divās sekundēs. Pat laiks aiz loga nevar ar mani sacensties.
“Tikai bērns!” uzkliedzu “Vai tikai meitene! Un tā vienmēr. Tu maz saproti ko es gribu?” māte apklusa un es izmanotju lielisko izdevību, lai aizšņorētu zābakus un uzvilktu lāčādas mēteli. Kad mammai ir labs noskaņojums, viņa smejas, ka es esmu kā lācēns un savā ziņā tas tā arī ir. Jūtu kā man mugurā ieurbjas skatiens un par spīti visam paņemu lāpstu un atskatos. Tas ir stulbi ticēt, ka tev ir spējas, it sevišķi šādos brīžos.
“Man tas ir jādara, mam.” nomurminu un ieeju pasaulē aiz durvīm. Sniegputenis sparīgi ietriecas man sejā un knapi noturos kājās. Vai pirms pieciem gadiem bija vēl trakāk? Satveru pusizjukušo ragavu auklu un dodos ceļā. Ragavās, rūpīgi ievīstīts maisos, guļ bērziņš, kas varētu man būt līdz ceļgalam. Mūsu ģimenes tradīcija ir ik katru pusapaļo dzimšanasdienu iestādīt bērzu, bet ikkatru apaļo ozolu. Kad cilvēks nomirst, uz tā mizas uzvelk sarkanu krustu un zem tā uzraksta mirušā vārdu un tā visiem kokiem. Vienīgi mamma šajā tradīcijā nepiedalās, jo viņa to nekad īsti nav sapratusi un nesapratīs arī.
Nopurinu ledaino sniegu no sejas un ievelku galvu dziļāk mēteļa krāgā. Sniegs ir dziļš pat spīti tam, ka šeit atrodas taka. Biedzot nonāku līdz bērzotajam klajumam un ar dažu sērkociņu palīdzību izbrīvēju vietu ledainajā zemē. Atskan krakšķis it kā zemeslode būtu sadalījusies uz pusēm un nākošai sērkociņš nedaudz sasilda zemi. Jādarbojas ātri un nav laika pārdomām izroku nelielu bedrīti un izsaiņoju bērziņu no iepakojuma. Tagad tas šķiet vēl mazāks, taču bērzs nu ir zemē, kurā viņam pašam jācīnās par savu izturību. Paskatos uz bērziem blakus, tie ir lieli un spēcīgi, jauni un veci, gari un īsi, taču neviens no šiem nav stādīts ziemā, turklāt, kā citi saka šitik draņķīgā laikā. Kā šāds laiks var būt dranķīgs? Tas ir tieši jauki aukstais ziemas gaiss, putenis, kurš ieved krāšņās, sniegpārsliņu ķeršanas rotaļās un vienkārši jauks laiks, bet mana ģimene šo laiku necieš. Un, ja viņi necieš šo laiku, viņi necieš arī mani, tas nu viņiem ir jāsaprot.
Uznāk nākošais sniegputenis un visi koki tam paklausīgi līgojas, taču viens ne un cits jau var uzminēt kurš. Tagad man ir pilnīgi skaidrs, ka šis koks raksturo mani no pašām saknēm – spēcīgs, patstāvīgs, neatlaidīgs un cīnītājs. Jā, tāda es emu, lai gan, man kā meitenei, vajadzētu būt bailīgai un spēlēties ar bārbijām, tēlot princeses un ko tik vēl ne. Un pēkši manā mugurā rokā ietriecas kaut kas ass, iespējams, bulta. Pagriežos, lai ieraudzītu šāvēju un apstulbstu...
