Ielu sapni (73)9

Visu ceļu es kodu pirkstos, taču neizrādiju to, ko jutu. Ītans vadīja mašīnu, un es zināju, ka viņš dusmojas, taču man bija vienalga. Viņš apsolīja, un tam bija nozīme, nekam citam. Es padzēros malciņu kolas un paskatījos uz laternām, kuras izgaismoja un rotāja visu ceļu, kas mums bija priekšā. Pa radio skanēja aizkustinoša dziesma, un es aizgriezos, lai Ītans neredzētu manu seju un jutu siltas asaras ritam pāri vaigiem. Es Edgaru mīlēju un ienīdu, viņš man deva tik daudz un tik daudz atņēma, viņš mani padarīja dzīvu un mani nogalināja, viņš bija mana pagātne, daļa manis, kuru es nevarēju aizmirst un atstāt. Viņš bija noslepkavojis arī manu būtību, taču atmiņas ar viņu padarīja mani dzīvu. Tādu, kādu viņu pazinu es, nepazina neviens. Tas, ko viņš izdarīja bija nepieņemams, taču arī es biju pieļāvusi kļūdas. Es krampjaini ievilku gaisu plaušās un apliku rokas sev apkārt.

-Vai tev ir auksti?- Ītans jautāja, paskatīdamies zu mani,- Tu drebi.

-Kola.- es sameloju un paskatījos uz saviem nagiem.

-Tu nervozē, vai ne?- Ītans minēja un iešķībi pasmaidīja. Paraustīju plecus,-  Vari neteikt. Es zinu, ka tā ir. Man arī laikam tā būtu.- Puisis noklakšķināja mēli,- Bet es centos tevi atrunāt..

-Mani nevajag atrunāt,- es atteicu,- Es esmu pieņēmusi lēmumu.

-Kā zini,- Ītans sacīja un pagrieza mūziku skaļāk, izrādīdams, ka nevēlas tālāk runāt. Pagriezu ripuli uz citu radio staciju un sūcu kolu no salmiņa, domādama, kā viss notiks. Man sāka sāpēt galva un es sāku masēt deniņus. Manas rokas bija ledusaukstas, un sirds sitās nenormālā ritmā. Pacēlu acis un pamanīju mājas tālumā, un apspiedu vēlmi bēgt, kā to biju tik daudz darījusi. Man pietiks bēgt.

Mašīna apstājās un es savilku pirkstus dūrē. Man gribējās raudāt un paslēpties pie kādas draudzenes, bet man bija jāsakož zobi un jāstājas pretī liktenim, bet pirms tam..

-Ītan,- es puisi uzrunāju un viņš paskatījās uz mani,- Atceries norunu.

-Zinu,- puisis atteica un izkāpa no mašīnas, aizcirzdams durvis. Izkāpu no mašīnas un saliku rokas džinsu kabatās, un aizgāju uz bagāžnieku, lai paņemtu manas somas. Centos ne uz ko neskatīties, bet nevarēju nedzirdēt soļus, kas nāca manā virzienā.

-Agnese,- Džošua iesaucās un pacēla mani gaisā,- Tu tomēr atgriezīsies?

Es vāji iesmējos un pamāju, kad brālis mani nolaida uz zemes un paņēma somas.  Brālis saņēma manu roku, un mēs sekojām Ītanam daudz lēnāk.

-Man tev ir daudz jautājumu,- Džošua sacīja,- Pirmkārt, ko tu dari ar to pāķi? Otrkārt, kāpēc tev rokas ir aukstas? Treškārt, kas lika tev pārdomāt?

-Pirmkārt, Ītans nav pāķis, skūpstās arī labi,´- es sacīju un, kad Džošua nobolīja acis, iesitu viņam,- Izbeidz. Viņš ir mans draugs. Vienkārši draugs. Rokas man ir aukstas tāpēc, ka es atgriežos tur, kur aizbēgu, un  es nēsmu pārdomājusi. Es neatgriežos pie Edgara. Es atgriežos pie manas ģimenes.

-Esi pārliecināta?- Brālis šaubīgi vaicāja,- Iepriekš tu neizturēji.. un kas, pie velna, ir noticis ar taviem matiem?

-Pievienojos tumšajiem,- es ironizēju un ievilku elpu, kad iegājām mājā, kur visi jau mani gaidīja. Džo veltīja man saprotošu smaidu un izspraucās garām visiem pārējiem, lai aiznestu manas mantas uz manu istabu, un es tiku samīļota un gaidīta mājās no visiem, izņemot vienu, kurš stāvēja malā un izskatījās tā, it kā viņš nupat būtu ar dunci vēderā. Centos to ignorēt un pateicu visiem, ka gribu pārģērbties pēc garā ceļa. Visi atgriezās pie savām darīšanām, un Džo nāca lejā, kad gāju augšā, tāpēc jutos drošāk. Iegāju istabā, kur nekas nebija mainījies un atslīgu pret durvīm. Piepeši man bija grūti elpot un es nošļuku gar durvīm, sākdama histēriski raudāt. Kāds klauvējās gar durvīm, bet es nevienam neļāvu ienākt. Man drebēja rokas un augums, un es nezināju, kas to visu sekmēja. Beigās durvis tika ar varu pagrūstas un es ierāvos čokuriņā istabas stūrī, nebeigdama drebēt.

-Prom visi,- Edgars sacīja un noliecās man priekšā, ieturēdams distanci, es izbijusies skatījos viņa virzienā,- Es tev palīdzēšu,- viņš sacīja un pastiepa rokas. Ļāvu viņam sevi pacelt un noguldīt gultā. Man sāpēja viss ķermenis un es neļāvu viņam sevi atlaist. Es negribēju būt viena, un negribēju būt ar viņu, taču tas bija kā tad, kad ir smags ievainojums, ievainotais pieņems jebkādas zāles. Es iemigu viņam rokās, un nejutu nekādu trauksmi un nemieru. Es nejutu neko.

Nakts vidū es pamodos no tā, ka Edgars glāstīja man matus un palūkojos viņa virzienā. Viņa seju rotāja skumjš smaids, un es uzreiz atrāvos.- Es kļūdījos, piedod,- es sacīju un pārvietojos uz gultas pusi, kas bija ļoti auksta, salīdzinot ar to, kur biju gulējusi,- Man vienkārši..

-Neatvainojies.- Edgars sacīja,- Es jau tikai biju tev klāt, jo zināju, kā tev palīdzēt.

-Jā,- es pamāju ar galvu un kādu brīdi mēs klusējām. SAKI TO, AGNESE. Es sev pavēlēju un pavērsos pret Edgaru,- Man tev ir lūgums.

-Kāds?-

-Tas ir..-

-Vienkārši saki,- viņš iedrošināja.

-Es gribu, lai tu man atdod to, ko tu man atņēmi,- ar acīm viņu uzlūkojot, es jautāju un gaidīju atbildi, kas nebija ilgi jāgaida.