Ielu sapņi (64)15

Kurš tagad ir maita?

Es sēdēju jaunajās mājās uz palodzes un tukši lūkojos pa logu. Es teicu, lai neviens man nenāk klāt un klusēju savā istabā, mirkdama asarās. Es tik ļoti biju cerējusi, ka man būs mazulis, bet nē, liktenis izspēlēja slimu joku. Es paskatījos uz istabu, kuru biju izvandījusi, un paskatījos ārā pa logu, kur bija mežs. Viņš pie visa ir vainīgs. Es viņu ienīstu. Es viņu ienīstu tik ļoti, ka pat nezinu, kā var kādu tā ienīst. Mana plauksta gulēja uz vēdera, un es iešņukstējos, saprotot, ka tur vairs nav dzīvības. Viņš man viņu atņēma. Viņš nogalināja savu bērnu kaut kāda stulba čipa dēļ. Es viņu ienīdu. Es ienīdu visu, kas bija ar viņu saistīts. Viņš bija slepkava, kas beidzot bija nogalinājis arī mani. Es viņu ienīdu. Es viņu ienīstu. Es viņu ienīdīšu visu atlikušo dzīvi.

Es nokāpu no palodzes un apsēdos uz gultas, tukši verdamās sienā. Viņš mani bija sagraizījis kā eksperimentālu trusīti kaut kādu stulbu čipu dēļ. Viņi visi bija laimīgi, ka viņiem bija visi četri čipi, bet man vairs nebija nekā. Es nekad viņam to nepiedošu. Nekad mūžā. Es vairs te nepalikšu. Es nevēlos būt tā visa daļa.

Es novilku džemperi un šortus un pārģērbos viscaur melnā. Uzvilku kājās zābakus un jaku un atvēru logu, pa kuru izkāpu un nošļūcu lejā, lai dotos lejā. Mani tāpat neviens nemeklēs. Spārdot oļus, devos uz mežu, ielikdama rokas kabatās. Man vajadzēja plānu,  kā turpināt savu dzīvi. Es vēlējos atgriezties darbā un nodedzināt visus tiltus, kas mani saveda kopā ar Edgaru Pārkeru un Vēberiem. Es atkal gribēju būt Klēra.  un es arī būšu. Viņi man nekad nepieskarsies. Lai viņi iet nomirt. Man vienalga. Viņiem nebija man tiesību atņemt manu mazo. Viņiem nebija nekādu tiesību man pieskarties. Un tomēr, čips bija svarīgāks.

Sāku skriet, līdz sasniedzu kraujas galu un uzvilku kapuci pāri galvai. Savilkusi pirkstus dūrē, es sakodu zobus un spēru soļus tuvāk kraujas malai. Man vairs nebija jēgas dzīvot. Man nebija nekāda iemesla dzīvot. Un es kā muļķe vēl nesen priecājos, ka būšu viņa sieva. Tagad.. tagad vairs nebija nekā. Es spēru soļus tuvāk kraujai un izstiepu rokas, saķerdama vēju pirkstos. Tik viegli būtu nokrist un atņemt sev dzīvību.

Bet nē. Es to nedarīšu. jo tā viņiem būtu tikai vieglāk. Vēl labāk, es uzsākšu savu bandu, kas viņus iznīcinās. Es viņus nodošu un viņiem atriebšos. Notupos uz zemes un centos savaldīt asaras, kas drebēja kaklā. Sāku sist pa zemi, un lādēties, kad sajutu, ka līst.  Viss, ko es pazinu, bija meli. Meli, meli, meli.  Viņš mani pat nemīlēja, tikai izlikās, jo no sākuma jau zināja, ka es nēsāju sevī čipu. Tas bija viss, ko viņš mīlēja. Un kā gan citādi, viņš bija slepkava. Viņš bija nolādēts slepkava bez sirds, kuru es kādreiz mīlēju.

Piecēlos kājās, notīrīju dubļus no biksēm un pasmīnēju. Viņi samaksās. Vairāk par visu. Viņi samaksās par to, ka man atņēma dzīvi. Viņi visi. Viens pēc otra. Es viņus iznīcināšu, kā sākumā biju ieplānojusi. Savilkusi rokas dūrēs, devos atpakaļ ar indīgu smaidu uz lūpām.

Viņi bija radījuši briesmoni. Vēl tagad mani vajāja viņa atrunas par notiekošo. Domādama par tām, es devos atpakaļ mājās.

***

-Ko tu ar to domā?- es stīvi vaicāju, nespēdama noticēt dzirdētajam,- Kā... nebūs?

-Mums vajadzēja to čipu, un tas bija tuvu tavai dzemdei. Sākās asiņošana, un mēs nesapratām,  kas notiek. Tika izsaukti mediķi, un tika paziņots, ka tu esi zaudējusi bērnu.- Edgara balss raustījās,- Lūdzu, piedod, ja es būtu zinājis..

-Un tagad tu vainosi mani?- es viņam uzkliedzu,- Čips, čips, čips, tas ir viss, par ko tu runā.

-Es jau no sākuma zināju, ka tu esi čips, bet es tevi iemīlēju.- Edgars sacīja,- Mēs varam mēģināt vēlreiz.. tagad, kad čips ir ārā, dod man otru iespēju..- viņš notupās uz ceļiem.- Es tevi lūdzu. Piedod man.

-Nepieskaries man,- es nošņācos un izgāju no telpas, aizcirzdama durvis. neļāvu nevienam nākt sev klāt un aizskrēju prom, kur mani neviens kādu brīdi netraucēja. Un tajā brīdī es sāku audzināt sevī naidu.

***

Atgaiņādama atmiņas, es atraku mežā ieroci, ko biju te paslēpusi un to pielādēju. Vairs neviens mani nesāpinās. Tagad sāksim spēlēt pēc maniem noteikumiem. Kad pietuvojos mājai, pamanīju Šenonu un Edgaru, kuri par kaut ko runāja un abu skatieni bija pievērsti man. Droši spēru uz soļus un palūkojos uz Šenonu.

-Tu-prom,- es užšņacu. Kad viņa grasījās kaut ko iebilst, es pavērsu ieroci pret viņu un viņa uzreiz atkāpās, atstādama mani un Edgaru divatā.

-Izbeidz,- viņš mierīgi teica un centās man atņemt ieroci bet es pieliku viņam to pie kakla,- Ko tu dari?

-Atdod man atslēgas,- es nikni sacīju un gaidīju, kamēr viņš tās sameklēs kabatā,- Ko tu tagad darīsi? Kurp tu iesi?

-Es tevi iznīcināšu,- es draudēju,- Es tev to apzvēru.

-Agnese,- viņš grasījās, ko teikt, un mans ierocis notikšķēja,- Kas ar tevi notiek?

-Tu radīji briesmoni,-es nicīgi sacīju,- Tagad dzīvo ar sekām.

-Un ko tu vēlies, lai es daru?- viņš bezspēcīgi jautāja. Mīļi pasmaidīju un piešķiebu galvu. Man bija daudz kas padomā.- Tu mani ienīsti?

-Ak, mazais,- es nicīgi noteicu,- Tu pat iedomāties nevari, cik ļoti. No mīlestības līdz naidam ir viens solis.- es viņam sacīju un piespiedu viņu pie mašīnas, turēdama ieroci viņam pie deniņiem,- Tu man dosi visu, ko es teikšu.

-Labi,- viņš atteica un aizvēra acis.- Dari to.

-Tādā gadījumā...- es sacīju,- Pārguli ar mani.-