Ielu sapņi (53)5

-Kā tu to zini?- pēc īsa klusuma brīža, Edgars jautāja, un es noslaucīju asaras plaukstās,- To taču varam atrisināt, ārsti, psihologi, medikamenti.. it visam ir risinājums..

-Nav nekāda risinājuma,- es vārdus gandrīz cirtu viņam pretī,- Kāpēc tev to visu vajadzēja?

-Tāpēc, ka agri vai vēlu mums tāpat būtu mazulis, vienalga, adoptēsim,- viņš panācās man tuvāk, papletis rokas, bet es pakāpos nost, apliekot rokas sev apkārt,- Tev tas ļoti sāp, vai ne?

-Nepieskaries man,- es mierīgi sacīju, cenzdamās elpot normāli,- Es esmu nekam nederīga.

-Mīļā, šāda problēma ir daudziem.  Tas nenozīmē, ka es mīlu tevi mazāk,- viņš mani samīļoja un es ļāvos,- Es neesmu uz tevi dusmīgs. Tas ir vēl viens šķērslis,  kas mums kopā ir jāpārvar.°

-Tu pat nevari iedomāties,- es šņukstēju viņam pie pleca,- Kā ir to tev pateikt, kad tu to tik ļoti dedzīgi vēlies.. es nevarēju, es...

-Beidz, beidz,- viņš piespieda mani sev stiprāk klāt,- Tu, šis,- viņš pacēla manu zodu un ieskatījās acīs,- Tu esi tā, ko man vajag. Un mēs atradīsim visam atrisinājumu. Es tev to apsolu. Mēs kopā apmeklēsim ārstus, psihologus, un tiksim galā ar to abi.

-Man ir bail,- es izmocīju.

-Nebaidies. Tu taču grasies kļūt par manu sievu, vai ne?- viņš jautāja un es pamāju ar galvu,- Vai man tev vēlreiz jāatkārto laulību zvērests, lai tu mani dzirdētu?

-es dzirdu, bet es jūtos nekam nederīga. Es vēlos, kaut tas nebūtu nepieciešams, kaut es būtu normāla.

-Tu esi normāla, ar šādu problēmu saskaras daudzi pāri,- viņš noglāstīja man matus.- Viss būs labi, tu mani saprati? Tā ir pavēle.

-Nepavēļo man te,- es noņurdēju, un viņš pasmējās,- Tas nav smieklīgi.

-Man patīk, ka tu dumpojies man pretī.- viņš gandrīz nomurrāja un sāka skūpstīt man kaklu, un ar plaukstām apmīļoja man dibenu,- Nevēlies padumpoties?

-Vēlos,- es atteicu un viņš mani pacēla sev uz gurniem, noklādams seju ar skūpstiem.- Bet ne šeit..- es viņam sacīju un tiku aiznesta uz citu vietu, kur nebija ne miņas par bērniem. Nu, vismaz kaut kādā mērā ne. Viņš lika man aizmirst ikvienu lietu, tikai esot man blakus. Un ar to man pietika. Pagaidām.

***

Mani pamodināja runāšana spāņu valodā un es miegaini pavēru acis. Automātiski piesedzos ar segu un uzmetu skatu manam līgavainim, kurš runāja pa telefonu klusā balsī, uzgriezis man muguru. Redzēdama švīkas uz viņa muguras, nosarku kā biete, un paslēpos zem segas. Tas bija tik briesmīgi apkaunojoši. Es pat nejutu, ka kaut kas tāds bija, bet..

-Nemaz nedomā slēpties,- sega tika novilkta man no sejas un es tajā nikni iekodos,- Agnese, beidz uzvesties kā kuce, un atlaid segu.- viņš pavēlēja un es no izmantotā vārda iepletu acis.

-Kā tu mani tikko nosauci?- es apstulbusi mirkšķināju acis.- Par kuci?

-Nu tas bija mīļi domāts,- viņš taisnojās,-Tu izskatījies kā kucēns, kas iekodies segā, un negrasās to laist vaļā. Par suni es tevi negribēju saukt, jo tu neesi vīriešu kārtas suns, tāpēc nosaucu par kuci. Kuce ir arī sieviešu kārtas suns.

-Es tev tādu kuci parādīšu,- es noņurdēju un iemetu viņam ar spilvenu,- Nekad nesauc mani tā.

-Labi, jau labi, nedusmojies,- viņš pielabinājās un maigi mani noskūpstīja, apliekot rokas man ap pleciem,- Lai gan tu esi tik skaista, kad dusmojies, gandrīz tikpat burvīga, kā tad, kad..- viņš aizvēra acis un ievaidējās,- Jā, Edgar,- viņš imitēja manu balsi,- Dari tā vēl..

-Tev kauna nemaz nav?- es aizsvilusies sacīju un sāku viņam zvetēt ar spilvenu,-Tu pats teici, ka tev tas patīk, tu.. tu.. tu..- viņš smējās kā kutināts, kamēr man gribējās viņam izdarīt fiziskas sāpes, tāpēc iekodu viņam rokā.- Še tev.

-Tas sāpēja,- viņš nopukstēja un es mīļi pieglaudos viņam klāt,- Tev nu gan ir garastāvokļa maiņas,- viņš prātoja un tad aši nomainīja tēmu,- Starp citu, man tev kaut kas jāparāda.

-Ēmm..- Bens domīgi nomurmināja un es kautrīgi piesedzos ar segu,- Negribēju jūs traucēt, bet... vai varam sākt? Man tā kā ar Lindu ir randiņš un..

-Protams. Tikai lai Agnese apģērbjas,- Edgars sacīja. Bens pamāja un izgāja no istabas.

-Jāgatavojas kam?- es domīgi pajautāju Edgaram, kurš no manis novērsās.

-Bens tevi apmācīs kauties.- Edgars atbildēja,- Jo es nevaru tev nodarīt pāri...

-Un kāpēc man ir jāapmāca kauties?-

-Tāpēc, ka mums draud briesmas.- Edgars sacīja un pieglauda mani sev klāt.- Bet tu nebaidies. tas ir tikai drošībai.

-Un kas šoreiz ir par vainu?-

-Paskaties,- Edgars mani piecēla kājās un pieveda pie spoguļa, saņemdams manus matus astē.

-Uz ko man ir jāskatās?

-Te,- viņš pielika pirkstu, kur bija mans atslēgas kauls,- Jūti?

-Jā, tas ir izcilnītis. Man tas ir kopš bērnības,- es atbildēju,- Kas tam vainas?

-Tā ir puse no čipa,- Edgars atteica,- Tu esi čips.