Ielu sapņi (46)2

-Viņa līgava.- es atcirtu, un demonstratīvi neizkustējos ne no vietas. Meitene atmeta man ar roku un nospurdzās. Iedomīgā  palaistuve. Daļa manis noņurdēja.- Tu vari droši doties prom. Mums tepat ir labi.

-Redzot, ko tu viņam esi nodarījusi? Viņam viss esot labi?- viņas ironiskais tonis man lika vēlēties, kaut varētu viņai ar hanteli ielauzt galvaskausu.- Tavi suslika komentāri ir man dziļi pie kājas. Tu esi tikai izsmēķis, kas jānovāc no ceļa. Tu tikai visam traucē.

-Tiešām?- es ironiski jautāju,- Kā redzi, Edgars mani nevēlas laist prom.- es norādīju uz roku, ko puisis bija cieši sažmiedzis,- Ja tu viņam būtu vajadzīga, viņš mani nemeklētu, nejuktu prātā, un nemīlētu. Tāpēc, atšujies, lupata,-

-Pievaldi mēli,  sīkā,- skuķe mani izaicināja,- Ne tu man noteiksi, kas darāms. Kā redzams, viņam ir gaume apmēram vienāda.- viņa nicīgi noteica,- Tikai inteliģences līmenis gan atšķiras.

-Tur nu tev taisnība,- es atteicu,- Tāpēc jau viņš izvēlējās mani.

-Ja šī nebūtu slimnīca,- viņa nikni iesāka,- es tavu tukšo pauri izdauzītu pret sienu. Bet es esmu dāma, un uzvedīšos kā dāmai pienākas,- viņa plaši pasmaidīja,- Tāpēc palūgšu tevi pie velna aizvākties. Oki doki?-viņa samirkšķināja acis. Edgara roka satvēra manējo ciešāk un es aizmirsu lupatas klātbūtni. Vai viņš mūs dzirdēja?

-Līgava.- viņa izsmējīgi teica,- Arī es biju viņa līgava. Bet viņš nekad nevarēja izmest tevi no prāta.  Nekad neaizvērās par to, cik tu esot skaista,- viņa skaudīgi noteica,- Tu biji mūsu šķiršanās iemesls. Tevis dēļ es viņu zaudēju.- meitene mazliet saskuma,- Mēs bijām kopā vidusskolā. Viņš mani aplidoja, mani dievināja. Es biju viņa princese. Un tad, kad mēs apprecējāmies, un bijām pašā laimes zenītā, viņš pateica, ka viņam apnicis aplidot kopiju. Viņš ir ieintriģēts dabūt oriģinālu.- viņa nošņācās,- Es tiku pamesta. Un kāpēc? Jo tu viņam sagrozīji prātu, draņķe. Nav brīnums, ka viss klans tevi ienīst. Tu esi no ārpuses. Nesaprotu, kā par tevi varēja samaksāt kaut peniju. Tu esi pretīga, izlutināta draņķe bez ģimenes.

-Muti pieturi,- es nošņācos un jau grasījos celties kājās, bet Edgara tvēriens mani aizturēja,- Sauc mani kā gribi. Sauc mani par bāreni, kropli, vienalga, bet fināls ir tāds, ka viņš ir mans. Un tu viņam neesi nekas. Un nebūsi.- es pasmaidīju. Šķita, ka viņu tas darīja tik traku, ka viņa gandrīz no dusmām piesarka. Bet to nevarēja pamanīt zem tumsnējās ādas.

-Varbūt izejam ārā?- viņa pieklājīgi aicināja,- Mums ar Edgaru ir daudz kā kopīga. Galu galā, ne velti es tiku ņemta līdzi uz reidiem. Un policijā tiktu ziņots, ka tu esi pazudusi..-

-Tu neesi normāla,- es atteicu. Edgars pavēra acis un palūkojās uz mani.- Piedod, ka pamodināju.- es viņam atvainojos.- Vienkārši te ir viena žagata, kura nevar aizvērt knābi.

-Lūdzu, izbeidziet,- viņš bezspēcīgi palūdza,- Leila, šī ir mana līgava. Lūdzu, izturies ar cieņu.

-Hrm,- viņa norūca,- Baigā līgava. Lupata vien ir.

-Leila.-

-Labi jau labi,- viņa izbolīja acis.

-Leila, pasaki taisnību,- Edgars piecēlās sēdus.- Man sāp galva no jūsu baurošanas.

-Es esmu Edgara labākā draudzene,- Leila sacīja,- Mēs nekad neesam bijuši kopā. Vienkārši, kad vajadzēja, es uzdevos par viņa bijušo sievu.- Leila nicīgi atteica,- Un es esmu līdzīga tev tāpēc, lai tu būtu drošībā,- viņa atcirta un nikni apsēdās uz krēsla,- Apmierināts?

-Jā.,- Edgars mierīgi atteica,- Tu ātri gan izdomāji to pasaciņu,- viņš pasmīnēja un tad palūkojās uz mani,- Nedusmojies. Leila vienkārši gribēja labu.

-Neko es negribēju,- viņa atrūca,- Es viņu ienīstu. Ciest nevaru. Viņa tevi tādu pataisīja.

-LEILA, LŪDZU, PIEVER SAVAS ŽAUNAS,-- Edgars pacēla balsi un Leila manāmi sarāvās.- LŪDZU. Es nevaru izturēt šo bardaku. Beidz celt traci. Es pats zinu, ko es gribu, un nevaino viņu, ja nezini, skaidrs?

-Bet?-

-Tā ir pavēle, Leila.- Edgars viņai uzbļāva un meitene izslējās taisni.- Vēl kāds vārds?

-Neko neteikšu,- viņa nopurpināja un sakrustoja rokas uz krūtīm, metot uz mani nicīgus skatienus.- Es par tevi raizējos.- Leila kļuva jauka,- Eliots man pateica, kas un kā, un es tūdaļ atbraucu no Arizonas.

-Vai Eliotu jau satiki?-

-Jā.,- Leila nedaudz piesarka,- Es pēc viņa ļoti ilgojos,- viņa mīļi sacīja un parādīja plaukstu, uz kuras dižojās gredzens,- Viņš man lidostā pagādāja šo.

-Forši,- Edgars vienaldzīgi atteica un izkāpa no gultas, sākdams meklēt sev drēbes. Tūdaļ grasījos viņu aizturēt.

-Edgar, ko tu dari?-

-Es gribu prom no šīs iestādes,- viņš nikni atcirta, un no skapja izņēma tīras drēbes.- Tūlīt pat.

-Tas ir Edgars, ko es pazīstu,- Leila lepni noteica,- Iešu sazvanīt pārējos.- viņa pateica un izgāja pa durvīm. Es sēdēju uz gultas un vēroju vīrieti darbībā. Viņš pārvilka kreklu un džinsus un izskatījās kā no jauna piedzimis.

-Mīļā?- viņš mani uzrunāja un notupās manā priekšā.- Tu man tiešām esi piedevusi?

Es uzliku roku viņam uz vaiga, un viņš uzlika savu plaukstu virs manējās.- Jā.

-Es mīlu tevi.- viņš sacīja, gandrīz ar asarām acīs.- Paldies, ka tu atgriezies. Es bez tevis nevaru..- viņš paslēpa galvu man pie vēdera un cieši piespieda sev klāt,- Nekad vairs nepazūdi, labi?

-Es nepazudīšu,- es apsolīju un noglāstīju viņam matus.

-Ir vēl kas,- Edgars ierunājās un ieskatījās man acīs.- Man tev ir lūgums.

-kāds?-

-Es gribu bērnu. Tavu bērnu.- viņš lūdza,- Lūdzu...- viņš atkal mani apskāva un uzlika plaukstu man uz vēdera, it kā tajā būtu mazulis. Tik maigi un silti.- Lūdzu...

-Sākumā appreci mani,- es izaicināju ar smaidu. Mans mīļotais pasmaidīja un sāka triumfējoši mani skūpstīt,- Un tad par to domāsim, labi?

Man nebija viņam spēka pateikt, ka esmu neauglīga. Vismaz pagaidām nē.