Ielu sapņi (22)8

Džošua tēva roka noglāstīja manu plecu, pagaisinot radušās šaubas.- Es tevi pat bez maskas atpazinu,- viņš lepni sacīja. Manī ieslēdzās aizsardzības instinkts,un es nopurināju viņa roku.- Kas noticis?

-Es tieku galā pati,- meli pār manām lūpām nāca pavisam viegli,- Edgars teica, ka mans vārds ir likums. Vai tagad tas vairs nav tik aktuāli?

-Tieši tāpēc es esmu te, Klēra,- vīrs saglabāja mierīgu toni,- Tu pati mūs “pasauci”

-Ko lūdzu?-

-Tu pamanīji raiditāju. Mans dēls teica,ka, ja kaut kas notiek, tava pavēle tiek atcelta, un viņa vārds ir spēcīgāks. Mans dēls nav muļķis, vai zini?- viņš mīļi pasmaidīja,- Un tevis dēļ viņš darīs visu.

-Paldies par visu, bet es tikšu galā pati.-

-Un gulēsi ar vecu veci, lai tavs brālis varētu atmaksāt parādu?- Džošua tēvs sarauca uzaci. Mana sirds burtiski nošļuka krūškurvī,- Viņš nogalināja jūsu tēvu, un tu vēl taisies būt viņa pakalpiņš?

-Tā nav jūsu darīšana,- es gandrīz viņam uzrēju,- Šīs ir manas mājas.Ja ņemsiet mani līdzi, Edvard, pārkāpsiet sava dēla noteikumu darīt man pāri, un otro noteikumu, par to, ka mans vārds ir likums.-

Edvards iesmējās,- Nu tā to redzi tu.-

-Ko?-

-Kā ko? Tev tika dota daļa instruktūžas. Jeb tas, ko Edgars gribēja, lai tu zini. Redzi, mans puika tevi ļoti sargā, un teica, ka ja kas notiek, tavs vārds, Klēra, zaudē nozīmi, jo tu esot sieviete, un ne vienmēr visu izdari pareizi..

-Man viss ir labi, un es nekur neiešu,- es iespītējos. Edgars mani aizdomīgi nopētīja un viņa acīs pamanīju žēlumu,- Kas?

-Tu tik ļoti mīli savu brāli,ka viņa dēļ darīsi visu, vai ne?-

-Tā nav Jūsu darīšana, lūdzu, dodieties prom.-

Edvards gribēja ko teikt, kad pie mums pieslāja dusmās piesarcis Bleiks, kurš bija manāmi iereibis. Viņš absolūti ignorēja man blakus stāvošo Edvardu un pagrūda mani uz zemes,- Tu idiote, vai es tev neteicu, lai tu ne ar vienu nerunā?- viņš man uzkliedza un,paņēmis glāzi, iemeta man ar to pa kāju,- Tu padauza. Tu pat neesi mana māsa, tu neesi nekas!

Mani pārņēma šoks un es nespēju neko pateikt. Jutu ko siltu ritam pa kājas augšstilbu un pamanīju, ka tās ir asinis, un man virs ceļa bija griezta rēta. Džošua jau grasījās klupt man virsū,kad viņš tika satverts un aizvilkts prom no manis. Cilvēks, kuru uzskatīju par brāli, lādējās uz mani visriebīgākajiem vārdiem,kamēr es paliku asiņojam uz zemes.

Viņš nav mans brālis?

Mūsu tēvs nav mūsu tēvs?

No pārdzīvojumiem man sāka smelgt krūtīs un es sāku raudāt kā nobjies bērns. Edvards mani piecēla kājās, aplika jaku man ap pleciem un izveda laukā, kamēr es piekliboju.Kāja riebīgi sāpēja, bet visļaunākais bija morālās sāpes. Es varētu būt viscaur sagriezta, bet briesmīgākas tāpat būtu emocionālās sāpes. Kas notika ar manu brāli? Kāpēc viņš kļuva tik… bezsirdīgs?

Es tiku nosēdināta uz soliņa pie villas, kur notika balle, un norāvu masku no sejas. nometu to uz zemes un, paslēpusi seju rokās, sāku kaut kā ievainots suns.Es visus ienīdu. Es ienīdu Bleiku, manu tēvu un māti.Man nebija neviena drauga. Nekā. Es biju pakļauta ciešanām ikdienas, un nebija neviena,kas mani no tā sargātu. Tas bija nežēlīgi un ļauni.

-Kabataslakatiņu?- Edvards piedāvājās. Noslaucīju degunu un paņēmu piedāvāto. No dusmām norāvu cimdus no rokām un grasījos saplēst kleitu, kad Edvarda rokas mani aizturēja,- Nevajag,meitiņ. Būs labi. Nav vērts.

-Es nevaru… es negribu,- es izmocītā balsī šņukstēju,- Lūdzu.. pietiek.. laidiet mani..

-Pagaidi,- Edvards saudzīgi noteica un kādam piezvanīja.  Nedzirdēju, kam viņš zvana, un ko saka,jo atkal un atkal atsaucu atmiņā Bleika vārdus. Neesmu viņa māsa? Neesmu sava tēva meita? Kāpēc viņš to pateica? Vai tas bija dusmās pateikts?

-Viss būs labi,Klēra,- Edvards noteica un no žaketes kabatas izņēma sudrabotā papīrītī ietītu konfekti,- Šī tev palīdzēs nomierināt nervus. Tos gatavoja mana sieva,- viņš lepni sacīja. Paņēmu piedāvāto kārumu, mehāniski to attinu un ieliku mutē,- Garda, vai ne?

-Tajā nebūs raidītājs?-

-Muļķa meitene, taču nē.-

-Muļķe, idiote, stulbene..-

-Neesi nu tik skarba ar sevi bērns. Ko tik nesarunā dusmās. Lai gan.. taisnību viņš pateica. Tu neesi Bleika Normena māsa, Leisijas un Ārona meita.- Edvards sacīja. To klausoties, jutu, ka manas acis ieplešas, un elpa pārtrūkst.- Viņi tevi adoptēja,kad tev bija seši gadi.

-Un kas tad ir mana īstā ģimene? Kāpēc viņi man neko neteica?

-To mēs noskaidrosim. Es apsolu,- Edvards apsolīja.- Nabaga meitēns. Tev nav kur iet.

-Vai ne? Cik smalkjūtīgs Jūs esat,Edvard.- notraušot asaras,noteicu un piecēlos kājās,- Man asiņo kāja.. un es gribu prom..mājās..

-Nāc, iesim,- vīrietis mani paņēma zem rokas un veda uz mašīnu. Liels bija mans izbrīns, kad pamnaīju,ka tā ir Edgara mašīna,- Šī tev ir tuva vieta, vai ne?

-Ir gan,-apmulsusi sacīju un ļāvu viņam sev palīdzēt iekāpt mašīnā. Edvards apsēdās mašīnas priekšā un ieslēdza manu mīļāko dziesmu. Atteicos domāt, no kurienes viņš par to zināja, tāpēc sēdēju uz aizmugurējā sēdekļa, pacēlusi kāju augstāk,jo no anatomijas stundām atcerējos, ka, ja ir brūce kājā, kāja jātur apmēram sirds līmeņa augstumā, lai mazinātu asinsriti. Klusi dungoju līdzi dziesmai un skatījos pa logu, kur vienā masā saplūda koki un debesis. Es jau gandrīz sāku iemigt,kad skatam pavērās tik pazīstamās mājas.

Vai šīs bija manas mājas?

-Tūlīt pasaukšu tev palīgus,- Edvards sacīja un izkāpa no mašīnas. Piecēlos sēdus un nopētīju kāju. Asinis bija izsmērējušās pa visu kāju un sakaltušas, tāpēc noplēsu kleitai malu un nedaudz to samitrināju ar siekalām, Apkopu brūci, un apmierināta pasmaidīju. Nebija nemaz tik slikti.

-Ko viņš izdarija?- pazīstama balss norūca,un es jutu,ka mana sirds sāk auļot ātrāk,- Tēvs, ko es teicu par to,ka ja viņai būs kaut mazākais nobrāzums?

-Viņa man teica netuvoties. Viņas vārds ir pavēle, vai ne?

-Nerunā ar mani,- Edgars sacīja un atvēra mašīnas durvis. Viņa acis bija skumjas un viņš nekavējoties izcēla mani no mašīnas un pieglauda sev klāt,- Mana mazā..- viņš skumji noteica un ar degunu paberzēja man matus,- Tev ir savainota kāja, mazā. Tūlīt izņemsim to izsekošanas ierīci, un sašūsim tevi, labi? Neuztraucies, maziņā, es esmu tepat. Un tevi nekad nepametīšu,- viņš apsolīja un noskūpstīja man matus. Apliku rokas viņam apkārt un paslēpu seju viņam džemperī. Tagad, kad biju viņa rokās, es jutos absolūti mierīga.

-Tēvs?-

-Jā, dēls?-

-Sazvani visas vienības, visur uz pasaules. Laiks iznīcināt visus Normenus.-  Edgars nomurmināja,- Visus līdz pēdējam. Viņi par visu samaksās.

-Edgar?- miegaini vaicāju. Es nebiju neko ēdusi, un gulējusi, un jutos ļoti vārga. Atceros, ka man bija kaut kas ar asinīm.. mazasinība? Es sajutos slikti, un jutu,ka lēni pazūdu zemapziņā, lai kā centos turēties tam pretī.

-M? Kaut kas noticis, mazā?- viņš bažīgi vaicāja.

-Es tev pavēlu to nedarīt.- es nomurmināju un atslēdzos viņam rokās.-Pavēlēm… jāklausa..

Nākot pie samaņas, nejutos mierīgāka. Atvēru acis un dziļi ievilku elpu. Es pat nesapņoju. mans prāts bija tik izmocīts, ka apziņa nespēja atslēgties. Piecēlos sēdus un nožāvājos, aplikusi rokas sev apkārt. Vakar viss tika mainīts. Man vairs nebija māju. Mana ģimene nebija mana ģimene. Edgars atgriezās, un Edvards solīja man rast atbildes uz jautājumiem, ko meklēju. Bezizeja. Man nebija nekā. Strupceļš. Man nebija ne kur iet, ne pie kā iet, ne kur palikt. Ļaunāku neko es nevarēju iedomāties. Izņemot..

Es pamanīju, ka istabā neesmu viena. Džošua bija atslīdzis pret sienu, ar galvu noguldītu uz krūtim un sakrustotām rokām klusi šņāca. Neviļus aizdomājos par to, ka tas atgādina apsardzi. No kā tad mani būtu jāsargā? Klusi izkāpu no gultas, būdama vakardienas drēbēs un izšmaucu no istabas, aiz sevis aizvērdama durvis tik klusi, ka to pat knapi dzirdēju pati. Ieklausoties, kas notiek apkārt, dzirdēju, ka lejā kāds sarunājas un kaut kur iet filma, jo skaņa bija mehāniski kropla. Un gaisā virmoja ēdiena smarža. Smaržoja pēc.. sīpoliem?

Man gribas ēst. Tik ļoti, ka vēderā smeldz tukšums un mutē saskrien siekalas vien iedomājoties par jebko. Mans vēders izdvesa nevēlamu gurkstu, un es jutu, ka piesarkstu. Nomierinies, Klēra, tu esi tikai cilvēks. Viņi nesmiesies. Pati nesaprotu, kāpēc par to domāju, jo tas nebūt nebija svarīgi. Nokāpu lejup pa trepēm un devos uz virtuvi, kur neviena nebija, un atvieglojumā pieskrēju pie letes, kur bija augļu bļoda, un sāku našķīt vīnogas, kuras šķita esam gardākās uz pasaules. Es ēdu ātri, lai nomāktu sāpīgo sāta sajūtu. Cik ilgi es gulēju?

Parasti es varēju iztikt bez ēdiena pat vairākas dienas, bet tagad bija kas cits. Es jutos pārgurusi un tā, it kā būtu gulējusi nedēļu, nevis vienu nakti. Sāku mizot apelsīnu, un aizdomājos par to, ka, tā, kā biju šīs kopienas locekle, es varētu beidzot izdarīt kaut ko noderīgu, piemēram, pagatavot ikvienam vakariņas. Man patika gatavot, un tas novērstu domas no visa notiekošā. Vista apelsīnu mērcē... Havajiešu kokosriekstu zupa.. Par to vien domājot, ko varētu pagatavot, es sāku smaidīt, un mans vēders protestā ierūcās skaļāk.

-Labrīt.- Sonjas balss mani sveicināja, un es ierastā kaunā noslēpu to, ko ēdu, aiz muguras,- Vēlies kaut ko ieest?- meitene bažīgi vaicāja. Paraustīju plecus, izbīdamās par viņas pēkšņo attieksmes maiņu, un tikai tad pamanīju, ka Soņa ir stāvoklī. Viņas slaido augumu rotāja mazs vēderiņš, kas viņai pat piestāvēja. Meitenes zilajās acīs rotāja dzirksts kā ikvienai jaunajai māmiņai. Ja man Soņa jau iepriekš likās ārkārtīgi skaista meitene, tad tagad viņa izskatījās apskaužami skaisti.. Viņai bija gari, plāni sarkani mati, kas krita pāri mugrai, mirdzoši zilas acis un āda, kas izskatījās teju pērļaina. Viņa mazliet atgādināja lelli.. vai laumiņu.. Pirmoreiz es uz meiteni paskatījos kā uz draudzeni, kādu, kam es vēlētos līdzināties, nevis ienīst. Viņa bija kā māsa, kuru es vienmēr vēlējos. Turklāt viņa šķita mani pieņemam tādu, kāda es biju. Tikai.. kam par godu šī pārmaiņa?

-Es.. es kaut ko pagatavošu,- klusi sacīju, atjēgdamās no pārdomām,- Vai drīkstu paskatīties ledusskapi?- bijīgi vaicāju, nebūdama pārliecināta, vai ar tādu žestu neizrādītu sliktu audzināšanu. Galu galā, virtuve izsenis bijis sieviešu tronis, kas pieder katrai sievietei, kā sava teritorija vai kas tāds, kaut kas, ko nevar pārkāpt. Tāpēc drošības pēc es pajautāju.- Tu esi stāvoklī?- es saudzīgi apvaicājos, nebūdama pārliecināta, ka neizklausos nepiedienīgi.

-Nu, kā redzi,- Soņa saprotoši paskaidroja,- Augam ar katru dienu. Būs liels brašulis, mans dēls,- meitene silti pasmaidija un noglāstīja vēderu,- Lai gan dažreiz man gribas viņu ātrāk satikt,- meitene noskuma un pieklusa. Atceros, ka Eliots reiz man teica, ka bars esot nogalinājis Soņas puisi.. vai tas bija tā puiša bērns, ko meitene zem sirds neesaaja? Man viņu bija tik ļoti žēl. Novērsos un sāku rakāties pa ledusskapi, meklēdama sastāvdaļas sautējumam. Izņēmu vistu, kariju, burkānus, un kartupeļus, bet Soņa vienalga neteica neko. Šķiet, ka biju nejauši skārusi sāpīgu tēmu, un sajutos slikti. Sāku griezt vistas fileju gabaliņos, kad mani kāds aptvēra no mugurpuses. Es iesmējos, kad Edgars man sāka kutināt kaklu ar degunu, un maigi glāstīja man vēderu. Puisis iespurdzās un apskāva mani ap muguru. Jutu savādu patiku un turpināju darīt iesākto, kad dzirdēju šņācienu no Soņas puses. Meitene atgrūda krēslu un nikni izslāja no virtuves. Es zināju, ka viņai un Edgaram nav tās labākās attiecības, bet vai tad bija tik slikti, ka abi nevarēja uzturēties vienā telpā?

-Izskatās labi, palūgšu lai Eliots pabeidz to gatavot,- Edgars sacīja, uzliekot savas rokas virs manām,- Mums šodien ir jāiemācās kaut kas īpašs. Kaut kas, kas tevi sagatavos kā bara dzīves daļu. Jo ne vienmēr es varēšu tevi pasargāt. Lode sirdī, duncis mugurā.. jebkas var notikt, tāpēc tev ir jāiemācās sevi pasargāt.

-Pasargāt?- es apmulsusi vaicāju,- Ko tad mēs darīsim?´-

-Nāc,- viņš noignorēja manu jautājumu un saudzīgi satvēra mani aiz rokas, izvilkdams no virtuves,- Tā kā tu gulēji tik ilgi, mēs zaudējām daudz laika, pareizāk sakot, trīs dienas. Tāpēc tagad ir īstais brīdis.- mēs izgājām ezera puses pagalmā, kuru biju manījusi iepriekš uz balkona. Laukā bija patīkami silts un pūta vasaras vējinš. - Klēra.- Edgars mani klusi pasauca, un es, būdama ainavas apbrīnota, lēni pagriezos pret viņu.

Nākot pie samaņas, nejutos mierīgāka. Atvēru acis un dziļi ievilku elpu. Es pat nesapņoju. mans prāts bija tik izmocīts, ka apziņa nespēja atslēgties. Piecēlos sēdus un nožāvājos, aplikusi rokas sev apkārt. Vakar viss tika mainīts. Man vairs nebija māju. Mana ģimene nebija mana ģimene. Edgars atgriezās, un Edvards solīja man rast atbildes uz jautājumiem, ko meklēju. Bezizeja. Man nebija nekā. Strupceļš. Man nebija ne kur iet, ne pie kā iet, ne kur palikt. Ļaunāku neko es nevarēju iedomāties. Izņemot..

Es pamanīju, ka istabā neesmu viena. Džošua bija atslīdzis pret sienu, ar galvu noguldītu uz krūtim un sakrustotām rokām klusi šņāca. Neviļus aizdomājos par to, ka tas atgādina apsardzi. No kā tad mani būtu jāsargā? Klusi izkāpu no gultas, būdama vakardienas drēbēs un izšmaucu no istabas, aiz sevis aizvērdama durvis tik klusi, ka to pat knapi dzirdēju pati. Ieklausoties, kas notiek apkārt, dzirdēju, ka lejā kāds sarunājas un kaut kur iet filma, jo skaņa bija mehāniski kropla. Un gaisā virmoja ēdiena smarža. Smaržoja pēc.. sīpoliem?

Man gribas ēst. Tik ļoti, ka vēderā smeldz tukšums un mutē saskrien siekalas vien iedomājoties par jebko. Mans vēders izdvesa nevēlamu gurkstu, un es jutu, ka piesarkstu. Nomierinies, Klēra, tu esi tikai cilvēks. Viņi nesmiesies. Pati nesaprotu, kāpēc par to domāju, jo tas nebūt nebija svarīgi. Nokāpu lejup pa trepēm un devos uz virtuvi, kur neviena nebija, un atvieglojumā pieskrēju pie letes, kur bija augļu bļoda, un sāku našķīt vīnogas, kuras šķita esam gardākās uz pasaules. Es ēdu ātri, lai nomāktu sāpīgo sāta sajūtu. Cik ilgi es gulēju?

Parasti es varēju iztikt bez ēdiena pat vairākas dienas, bet tagad bija kas cits. Es jutos pārgurusi un tā, it kā būtu gulējusi nedēļu, nevis vienu nakti. Sāku mizot apelsīnu, un aizdomājos par to, ka, tā, kā biju šīs kopienas locekle, es varētu beidzot izdarīt kaut ko noderīgu, piemēram, pagatavot ikvienam vakariņas. Man patika gatavot, un tas novērstu domas no visa notiekošā. Vista apelsīnu mērcē... Havajiešu kokosriekstu zupa.. Par to vien domājot, ko varētu pagatavot, es sāku smaidīt, un mans vēders protestā ierūcās skaļāk.

-Labrīt.- Sonjas balss mani sveicināja, un es ierastā kaunā noslēpu to, ko ēdu, aiz muguras,- Vēlies kaut ko ieest?- meitene bažīgi vaicāja. Paraustīju plecus, izbīdamās par viņas pēkšņo attieksmes maiņu, un tikai tad pamanīju, ka Soņa ir stāvoklī. Viņas slaido augumu rotāja mazs vēderiņš, kas viņai pat piestāvēja. Meitenes zilajās acīs rotāja dzirksts kā ikvienai jaunajai māmiņai. Ja man Soņa jau iepriekš likās ārkārtīgi skaista meitene, tad tagad viņa izskatījās apskaužami skaisti.. Viņai bija gari, plāni sarkani mati, kas krita pāri mugrai, mirdzoši zilas acis un āda, kas izskatījās teju pērļaina. Viņa mazliet atgādināja lelli.. vai laumiņu.. Pirmoreiz es uz meiteni paskatījos kā uz draudzeni, kādu, kam es vēlētos līdzināties, nevis ienīst. Viņa bija kā māsa, kuru es vienmēr vēlējos. Turklāt viņa šķita mani pieņemam tādu, kāda es biju. Tikai.. kam par godu šī pārmaiņa?

-Es.. es kaut ko pagatavošu,- klusi sacīju, atjēgdamās no pārdomām,- Vai drīkstu paskatīties ledusskapi?- bijīgi vaicāju, nebūdama pārliecināta, vai ar tādu žestu neizrādītu sliktu audzināšanu. Galu galā, virtuve izsenis bijis sieviešu tronis, kas pieder katrai sievietei, kā sava teritorija vai kas tāds, kaut kas, ko nevar pārkāpt. Tāpēc drošības pēc es pajautāju.- Tu esi stāvoklī?- es saudzīgi apvaicājos, nebūdama pārliecināta, ka neizklausos nepiedienīgi.

-Nu, kā redzi,- Soņa saprotoši paskaidroja,- Augam ar katru dienu. Būs liels brašulis, mans dēls,- meitene silti pasmaidija un noglāstīja vēderu,- Lai gan dažreiz man gribas viņu ātrāk satikt,- meitene noskuma un pieklusa. Atceros, ka Eliots reiz man teica, ka bars esot nogalinājis Soņas puisi.. vai tas bija tā puiša bērns, ko meitene zem sirds neesaaja? Man viņu bija tik ļoti žēl. Novērsos un sāku rakāties pa ledusskapi, meklēdama sastāvdaļas sautējumam. Izņēmu vistu, kariju, burkānus, un kartupeļus, bet Soņa vienalga neteica neko. Šķiet, ka biju nejauši skārusi sāpīgu tēmu, un sajutos slikti. Sāku griezt vistas fileju gabaliņos, kad mani kāds aptvēra no mugurpuses. Es iesmējos, kad Edgars man sāka kutināt kaklu ar degunu, un maigi glāstīja man vēderu. Puisis iespurdzās un apskāva mani ap muguru. Jutu savādu patiku un turpināju darīt iesākto, kad dzirdēju šņācienu no Soņas puses. Meitene atgrūda krēslu un nikni izslāja no virtuves. Es zināju, ka viņai un Edgaram nav tās labākās attiecības, bet vai tad bija tik slikti, ka abi nevarēja uzturēties vienā telpā?

-Izskatās labi, palūgšu lai Eliots pabeidz to gatavot,- Edgars sacīja, uzliekot savas rokas virs manām,- Mums šodien ir jāiemācās kaut kas īpašs. Kaut kas, kas tevi sagatavos kā bara dzīves daļu. Jo ne vienmēr es varēšu tevi pasargāt. Lode sirdī, duncis mugurā.. jebkas var notikt, tāpēc tev ir jāiemācās sevi pasargāt.

-Pasargāt?- es apmulsusi vaicāju,- Ko tad mēs darīsim?´-

-Nāc,- viņš noignorēja manu jautājumu un saudzīgi satvēra mani aiz rokas, izvilkdams no virtuves,- Tā kā tu gulēji tik ilgi, mēs zaudējām daudz laika, pareizāk sakot, trīs dienas. Tāpēc tagad ir īstais brīdis.- mēs izgājām ezera puses pagalmā, kuru biju manījusi iepriekš uz balkona. Laukā bija patīkami silts un pūta vasaras vējinš. - Klēra.- Edgars mani klusi pasauca, un es, būdama ainavas apbrīnota, lēni pagriezos pret viņu.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ielu-Sapni-23/735849