http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ieklausoties-Sapnos-18/747954
Zvaniņš noskan un lifts apstājas. Mēs izkāpjam ārā un sekojam meitenei. Koridori ir krāsoti sarkanās, zelta un sudraba krāsās. Kā gaismas avoti tiek izmantotas kritstāla lustras, kas šķiet pietiekami dārgas, lai mana ģimene tādas varētu atļauties strādājot desmit gadus un visu naudu saliekot kopā. Citreiz es apskaudu bagātus cilvēkus, viņiem bija viss ko viņi vēlējās, taču citreiz man viņus bija žēl, viņiem tiešām bija viss, viņus bija grūti pārteigt un visbiežāk viņi bija vientuļi vai pamesti, viņu starpā reti kad valdija īsta mīlestība vai īstas rūpes.
-Te nu tā ir.- Meitene ar roku norādija uz zeltaini krāsotām durvīm uz kurām bija rakstīts ‘’VIP nummur sešdesmitviens.’’ Viņa izvilka no kabatas divas, zeltainas kartiņas un izdalija tās mums. –Nu, kurš atvērs druvis?- Meitene nepacietīgi, laimīgi vaicāja un bez maz vai lēkāja. Vai viņai tiešām bija tik ļoti jāiespaido Teo?
Par cik Teo stāvēja, klusēja un neko nedarija, es nolēmu doties iekšā pirmā. Es noslidināju kartiņu gar sudraboto ierīci pie roktura un durvis pavērās. Ieejot iekšā, iespraudu kartiņu pie gaismas slēdžiem un gaisma ieslēdzās. Istaba bija diezgan liela. Vidū stāvēja karaļa cienīga, milzīga, apaļa gulta, kuru klāja sarkani palagi. Zeltainās mēbeles, lielais spogulis, pasakainais rakstāmgalds. Es laimē iepīkstējos, kā to mēdzu darīt. Aiz sarkaniem aizkariem pavērās apburoša terase. Es sajūsmā izskrēju ārā un manus matus pāršalca vējš, bet šis vējš bija patīkams, vēss un sāļš. Es biju izdarijusi pareizo izvēli, dodoties ar Teo, es dievināju šīs sajūtas. Uz terases bija novietots galdiņš ar diviem krēsliem, es iesēdos vienā no tiem un sāku smieties.
-Tev patīk?- Nepamaniju Mariju, kas bija iznākusi uz Terases.
-Jā, šeit ir apburoši, paldies.- Uz brīdi es aizmirsu, ka šī meitene iespējams vēlas iegūt Teo. Mani laimes smiekli nerimās.
Mēs iegājām atpakaļ kajītē un es pamaniju Teo, laimīgu sēžam uz veclaicīgā dīvāniņa, kas atradās zem lielās, mākslinieciskās gleznas.
-Neuztraucies, mums nebūs jādala gulta, es pa naktīm šeit neuzturēšos. Šeit tikai stāvēs manas mantas, ja nu gadijumā Marijas tēvs izdomā šeit ieskatīties. Istaba ir pilnībā tava.- Teo mīļi uzsmaidija Marijai, bet es paliku stāvam. Viņš nu gan mācēja izbojāt laimes sajūtu. Es biju cerējusi, ka mums būs iespēja pavadīt laiku kopā, bet viņš jau skrien citas apskāvienos. Tas bija pretīgi, mans kunģis vēlējas kaut kur atstāt tā saturu, apzinoties ko viņi abi darīs, vienu sienu prom no manis.
-Jā, lieliski.- Es jutu aizvainojumu savā balsī, to nebija tik viegli aizmest prom, kad kaklā stāvēja liels kamols asaru, kas tik ļoti vēlējās nākt uz āru.
-Runājot par darba pienākumiem.- Marija laimīga apsēdās uz gultas.
-Jūsu darbs ir tērēt naudu un izklaidēties.- Viņa, šķiet pašsaprotami, laimē iespiedzās.
-Ko?- Tas nebija darbs, vismaz man tā likās.
-Es jums iedošu bezlimita kredītkartes, jūs iepirksieties un par visām vietām kur esat bijuši vai kaut ko nopirkuši, uzrakstīsiet atsauksemes lapu un nodosiet to man.- Viņa veljoprojām laimīgi smaida. –Ā, un mantas varat paturēt.- Viņa iespiedzās. No vienas puses tas likās interesanti, bet no otras, tērēt kāda bagātnieka naudu, kas vēlas slepeni izspiegot savus darbiniekus, likās dīvaini. Protams, es neteikšu, ka es biju bēdīga, taču es nejutos arī laimīga.
-Klau, Keira. Es tagad aizvedīšu Teo uz savu istabu. Tu jau vari sākt izklaidēties.- Viņa pasniedza man kredītkarti, un es to negribīgi paņēmu. –Ja kas tu vari mūs atrast manā istabā.- Meitene noteica un tad viņi abi bija pazuduši aiz durvīm.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ieklausoties-Sapnos-20/748201
