Niks.
Mašīnai drīz vajadzēja izlādēties akumulatoram, jo es jau stundām ilgi klausījos mūziku. Nespēju aizmigt, jo sāpēja galva un tomēr neatmetu cerības. No blakussēdētāja krēsla paņēmu dokumentus un atvēru pirmo lapaspusi ar Braienas Valensas attēlu. Brī. Diez, kādēļ viņa bija izvēlējusies sevi saukt abreviatūrā? Izslēdzu radio un pievērsos dokumentu izlasīšanai. Zem bildes bija informācija, rakstīta rokrakstā. Diez, kas šī meitene bija?
Vārds: Braiena Elizabete Valensa
Dzimusi: 1989.gada 4.oktobris
Vecāki: EVA UN TEODORS VALENSI- MIRUŠI AUTONEGADĪJUMĀ 2005.GADA 7.MARTĀ, BRĀLIS MIKAELS VALENSS MĀCĀS UNIVERSITĀTĒ.
Meita: Alise Valensa Mora Taila. Dzimusi 2011.gada 2.septembrī, nodota aizgādniecībā
Līgavainis: Lūkass Mors Tails miris negadījumā pludmalē, nāves iemesls: noslīkšana.
Nopūtos un pāršķīru lapaspusi, kur pavisam sīkā drukā bija aprakstīts viss meitenes dzīvesgājums. Izrādās, ka viņai nav bijuši nekādi pārkāpumi, ne tā kā vairumam mūsdienu jauniešu. Pabijusi pie dažiem psihologiem un mainījusi skolas vienu pēc otras. Un nu šis te. Tēvs droši vien jau ir sacēlis trauksmi un tiks izvirzītas apsūdzības. Un vajadzētu arī.
Noliku papīru malā, atstutējos pret krēsla atzveltni un pagriezos ar skatu pret logu. Rīt es uzzināšu visu par viņu, par Brī. Manas acis apžilbināja slimnīcas gaisma stāvvietā, kas reaģēja uz kustībām. Pamanīju ēnu slīdam gar ēku lielā ātrumā un šķita, ka tas nav viss kāds naksnīgs patrons, izgājis ikvakara pastaigā, bet kāds, kas izbēdzis no slimnīcas. Izkāpis no mašīnas, dzirdēju šņukstus un lamas vienlaikus. Strauji devos ēkas virzienā un pamanīju meiteni nošļukušu uz zemes, asiņainām rokām. Viņa bija izrāvusi katedru, pārplēšot rokas ādu. Pieliecos, lai saskatītu viņas seju, kas nebija viegli, jo mati aizklāja seju un savu devumu tam deva arī tumsa.
-Braiena.- es viņu uzrunāju un viņa lēnām pacēla galvu, laikam nespēdama mani saskatīt. Abas acis bija aiztūkušas, plakstiņi iekrāsojās dzeltenos un violetos pleķos. Sejas āda bija saskrambāta un sadauzīta. –Kurp tu ej?-
-Es negribu palikt slimnīcā.-viņa čukstus izdvesa.-Kāpēc neļāvi saviem drauģeļiem mani vienkārši nosist? Zini, kāda ažiotāža būs sacelta ar to, kad es atgriezīšos? Izvēlējies spīdzināšanas veidu labāk?
-Beidz man pārmest. Nāc. Starp citu, tavs brālis arī bija šeit.-
-Man ir vienalga. Es gribu prom no visa. Ej prom no manis.- viņa čukstus šņāca. Nelikos ne zinis un pacēlu viņu rokās, sākdams nest atpakaļ uz slimnīcas ēku. Viņa iesākumā spirinājās un lamājās, bet pēc tam atslāba. Varbūt viņa piekusa, varbūt iedarbojās nomierinošie preparāti. Jebkas taču varēja būt. Ieejot spožajā gaitenī, mani pārtvēra divas histēriskas medmāsiņas, kuras nebeidzami daudz atvainojās par nolaidību. Braiena jau gulēja manās rokās, ieķērusies džemperī kā mazs bērns. Man norādīja ceļu, kā vieglāk aiziet uz palātu un atļāva pat palikt.
Kāda viesmīlība!
Noguldīju viņu gultā, kad viņa atvēra acis, cik vien plaši varēja un palūkojās uz mani.
-Kāpēc?- viņa izmocīja un pamanīju asaru pārslīdam pāri zilumiem klātajai sejai. Es nepaspēju atbildēt, kad telpā ienāca ārsti, pārsēja viņai rokas un no jauna ievadīja katedru. Novēlējis arlabunakti, dakteris Klons izgāja no palātas.- Kā tu zini manu pilno vārdu? Kas tu vispār esi?
-Draugs.- sausi atbildēju un atspiedos krēslā. Braiena turpināja raudāt un lamāt mani, bet es skatījos, kā pa logu satumst mana pilsēta.
Drīz vien iezvanījās mans telefons. Ieraudzījis numura identifikatoru mirkli saminstinājos. Atbildēt vai nē? Ieslidināju telefonu kabatā un nelikos ne zinis, par sirdsapziņas pārmetumiem. Kā nu kā, šī bija pirmā reize, kad es neatbildēju manai meitenei.
Kad pacēlu skatienu uz meiteni, viņa gulēja. Krampjaini elpojot un miegā raudot, bet viņa gulēja. Nožāvājos un ņēmu piemēru no viņas.
