Pēc mokošās svinīgās dienas skolā, paslēpos vietējā lielveikalā, lai nopirktu pudelīti aukstas kolas. Kā jau es domāju, mani klasesbiedri bija lietas kursā par visu, manu traģisko pagātni ieskaitot, un arī viņu attieksme bija paredzama, nievājoša vai ziņkārīga. Ejot pa veikalu, centos nelūkoties apkārt un nepadarīt sevi par paranoiķi, kas censtos visur sameklēt savus klasesbiedrus. Bet šī pilsēta bija neliela un bija gana liela iespēja, ka šobrīd mani vēro vairāki acu pāri. Nomierinies, Brī. Es pie sevis atkārtoju un piegāju pie saldumu stenda, kur paņēmu želejas lācīšu maisiņu un devos kases virzienā. Vārdos izteikt nevar, kā man trakoja sirds.
Man uz pleca uzgula roka un es spalgi iekliedzos, tā, ka visi apmeklētāju uz mani paskatījās kā uz ķerto.
-Brī, Jēzus, nomierinies, tas es esmu es tikai!- Mikaels nošņācās un izbrauca ar rokām cauri pirkstiem.- Kas tev iekodis, ka baidies pat, ka tev pieskaras?
-Eņģeļu vidusskola, šis vārds tev nešķiet pazīstams?- skeptiski pavaicāju, paceldama vienu uzaci.
-Nepārspīlē, tik traki jau nu nav.-
-Teica Mikaels, kurš mācās universitātē.-
-Uzmet mīksto, ejam mājās, ū, lācīši. Padalīsies?- brālis pievērsās tam, kas bija man rokās. Mēmi pamāju un uzsmaidīju kasierei, kas izskatījās ļoti jauka, ne tā, kā tie tumšie skatieni skolā. Noskurinājos, norēķinājos par pirkumu un sagaidīju brāli, kas iegādājās lērumu košļājamo gumiju. Klusi gājām ārā no veikala, kad Mikaelam pienāca īsziņa. Brālis lūkojoties telefonā piesārta un palūkojās uz mani, tad atpakaļ uz telefonu.
-Mik, kas ir?- satraukti vaicāju.
Brālis klusēdams pasniedza man telefonu, kur bija bilde, izkropļota es un kāds puisis un nejaukas piezīmes visapkārt. Numurs rakstīja „Paskat, tava māsiņa atkal paliks grūsna un atkal savu produkciju nodos citiem!”.
-Brī, ja ir tik traki, mēs varam pārvākties. Nebaidies.
-Es gribu pabūt viena. Ņem končas, ej mājās. Es vēlāk būšu.- ātri pateicu un devos uz meža pusi, kur vēlējos pavadīt daudz laika pašas pārdomās un skumjās. Jau atkal, pat mani nepazīstot, pat necenšoties to darīt, mani soda..
***
Stundām ilgi blandoties pa štata mežu, es uzdūros kādam izcirtumam, kur dzirdēju cilvēku balsis. Man bija bail atzīties, ka biju apmaldījusies, pārsalusi un izsalkusi, bet nespēju piespiest sevi uzmeklēt kādu. Un, lai viss būtu vēl labāk, man izslēdzās telefons. Pārvarēju savu lepnumu un devos izcirtuma virzienā, vienaldzīga par aiztūkušajām acīm un netīrajām drēbēm.
-Hei, vai tā nav mūsu jaunā klasesbiedrene?- kāds iejautājās, viens no nācējiem, kas nāca man pretim.- Hei, mazā, negribi pamīlēties, vai arī tu atkal paliksi grūsna un noslaktēsi savu čali?- puisis iesmējās, ignorēju viņu jautājumu un apstājos. Iet atpakaļ vai atrast kādu, kas būtu gana skaidrā, lai man pateiktu, kā tikt no šejienes ārā?
Paspraucos viņiem garām, kad otrs no puišiem pierāva mani sev klāt un turēja tā, ka man sāpēja.
-Paskat tik Roj, kā sten. Būs laba. Uzbudinoša.- puisis murmināja, smirdēdams pēc spirta. Atvēzējos un iesitu viņam pa kājstarpi, mezdamās bēgt, bet ne kur tālu netiku, jo paklupu aiz kaut kā uz zemes. Kāja nelāgi smeldza un es rāpos atpakaļ, manīdama, ka divi iereibušie nāk man virsū, kaut ko sačukstoties. Viens no viņiem sagrāba manu sāpošu kāju un nostājās tām pavidu.
- Visu mūžu gribējies man seksu izcirtumā!- viens iesaucās un es dzirdēju vēl kādu nākam šurp.
-Lūdzu, nevajag, es tikai gribēju atrast izeju no meža, lūdzu...- es klusu čukstēju. Drīz vien pie manis pulcējās vairāk cilvēku un es jutos bezspēcīga un izsmelta. Viņi smējās par mani.
-Kuce, iepazīsties ar šī štata noteikumiem?- kāda meitene sacīja un iespēra man. Sāpēs ievaidējos un centos apgriezties tā, lai pasargātu sevi, bet spērieni turpinājās un viss, ko es varēju, bija kliegt.
Kad likās, ka viss beidzies, ka mani te nositīs un izvaros, vienalga kādā secībā, izcirtums tika izgaismots un atskanēja bremžu švīkstoņa, kas džinkstēja ausīs.
-Kas te notiek?!- kāds pavaicāja un es nedzirdēju atbildi. Ar plaukstu pieskāros sejai un jutu miklumu tekam gar pirkstiem. Seja svila un sāpēja, ka es vēlējos nomirt. Kaut viņi to izdarītu ātrāk.
-Meitenīt, tu dzirdi mani? Hei!- kāds uzsauca un pieliecās pie manis.- Jēzīt, nopietni? Hei! Kā tevi sauc?- viņš vaicāja un viss, ko es saskatīju, bija tumšs siluets. Puisis pārbaudīja man pulsu un tad strauji pacēla uz rokām. Es nebiju spējīga pat kārtīgi paelpot un atbalstīju galvu viņam pret plecu. Varbūt viņš dodas mani aprakt. Varbūt nobeigs un izvaros pats.
Bet man nebija spēka par to domāt..
***
-Au!- es ievaidējos un pavēru acis, ieraugot zilu acu pāri, un roku, kas bija tieši manu acu līmenī, apklāta ar vati, kas bija asiņaina.- Kas tu esi?- iečerkstējos un noklepojos, kad saliecos, juzdama sāpes paribē, sirdī, plaušās un jutu asaras plūstam.
-Mani sauc Niks. Bet nav svarīgi, kas es esmu. Nāc šurp, tev asiņo seja. Es sazvanīju tavu brāli.-
-Kāpēc tu man palīdzi?- vaicāju, turēdama roku pie ribām. Katrs elpas vilciens sagādāja mokas.
-Jo viņi bija dzēruši, bet tu neesi to pelnījusi. Un jo es tevi saprotu. Tā... tev sāp? Ļoti?
-Neiedomājami!- es izmocīju un samiedzu acis no sāpēm. Vienubrīd es mocījos ar elpošanu, jau otrā biju Nika rokās un tiku kaut kur nesta. Pamanīju uz Nika krekla asinis un lūkojoties uz tām, iemigu miegā, kas sev līdzi paņēma sāpes.
