http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ideala-gustekne-17/803722
Jūlija ienīda slimnīcas. Tās bija pārāk sterilas un gaišas. Arī slimnīcas ierastā smaka lika nedaudz saviebties. Gaiss smacīgs un nevēdināts. Apkārt viņai staigāja daži sirmgalvji, kuri pārvietojās lēnāk par gliemežiem. Gadījās ieraudzīt tādus, kuru mūžīgā sēdvieta ir ratiņkrēsls. Dažu acu skatieni dīvaini škielēja uz jaunietes pusi. Katra sejā tika ierakstītas smagas ciešanas. Nebija jau tā, ka meitene gribēja uz viņiem lūrēt. Jūlijai trūka pacietības. Jauniete nespēja sagaidīt, kad viņu ielaidīs tēta palātā. Tāpēc novērst uzmanību uz šiem cilvēkiem, bija labākais kā mazināt nepacietību. Šī ēka atgādināja tikai neveiksmi un bēdas.
Slimnīcas uzgaidāmie krēsli bija vairāk kā neērti. Jauniete simtiem reižu centās atlikt skaustu pret sienu un iemigt. Bet velti. Nekas neļāva viņai izgulēties. Jūlija ieskatījās lielajā pulkstenī, kurš bija uzstādīts uz sienas. Iestājās rīts. Taču tam nebija nozīmes. Visbeidzot viņas acu plakstiņi uzsāka padevīgi vērties uz leju un noturēt skatienu vienā punktā vairs neizdevās.
Jaunieti uzmodināja uzstājīga bakstīšana pa plecu. Jūlija pamodās un sastapās ar svešas sievietes skatienu. Jūlija pieklājīgi piecēlās un sasveicinājās. Viņa bija tērpusies baltā slimnīcas uniformā, tātad medmāsa. Svešinieces mati bija ieveidoti rūpīgā copē un lūpas savilktas smaidā. Izskatījās, ka viņa gribēja iesmieties. Iespējams, ka jaunietes mežonīgais izskats likās pārlieku asprātīgs. Tuvumā neatradās neviena spoguļa, lai meitene varētu novērtēt savu paskatu. Sieviete pastāstīja par tēta veselības stāvokli un pavadīja jaunieti līdz viņa palātai.
Jūlija jau stundām gaidīja šo brīdi. Meitene stāvēja taisni pretī durvīm. Taču tagad viņa vilcinājās. Vai tētis ir pamodies? Kā viņš jūtas? Kā tagad izskatās viņa iedragātais ķermenis? Ja nu tētis vispār negrib redzēt savu meitu?
Viņa neko neuzzinās, ja neatvērs durvis.
Jūlija dziļi ievilka elpu un nevienmērīgi izelpoja. Ķermenī vairojas sīkas tirpas un nabaga sirds neprātīgi gribēja izlēkt no iekšienes. Rokas satvēra durvju kloķi un lēni atvēra palātas durvis.
Jauniete gausi iesoļoja telpā un tikko dzirdami aizvēra durvis. Viņa nedroši paspēra pāris pēdas uz priekšu un nostājas pretī guļvietai. Tētis gulēja gultā, ķermenis apklāts ar biezu segu. Vīrieša krūtis cilājās vienmērīgi un varēja noprast, ka viņš ir aizmidzis. Jūlija pienāca vēl tuvāk un klusībā uzlūkoja vīrieti. Viņa negribēja modināt tēti. Uz vīrieša sejas vīdēja tikko ieliktas šuves. Uz mazāk skartajām vietām - plāksteri. Vīrieša seja izskatījās uzpampusi un iekrāsota zilumos. Tie sāka veidot tumši violetu toni. Jūlija turēja sevi rokās, lai neraudātu. Viņa nesabruks tēta priekšā. Vajadzēja iemācīties neizrādīt tik daudz emociju. Īpaši negatīvās.
Blakus nemitīgi pīkstēja sistēma. Netālu no gultas atradās pilna glāze ar ūdeni un visādas tabletes. Jūlija gribēja sagaidīt, kad tētis pamodīsies. Meitene negribēja viņu speciāli modināt. Rokas sāka karsti svīst, tāpēc meitene tās nervozi ielieka bikšu kabatās.
Viņa zināja, ka gaidīt vajadzēs ilgi. Meitenes skatiens nonāk līdz telpas stūrim, kur stāv parasts krēsls. Jūlija devās pēc tā pakaļ. Tā vilkšana pa grīdu izraisa dobju skaņu, un tētis sapņaini atvēra acis. Jūlija aizmirsa par krēslu un ātri pieskrēja pie vīrieša. Viņa pēkšņi nezināja kā uzvesties tēta klātbūtnē.
- Tēt, es negribēju tevi modināt, - Jūlija nokaunējās un sejā izpraucās līdzjūtīgs smaids, - Es esmu šeit, tēt. - Jūlija pietupās pie gultas un notvēra tēta mierīgo skatienu. Izskatījās, ka viņš negribēja, lai meita ierauga viņu tādu. Tēta izteikti zilās acis asocējas ar stāviem jūras viļņiem un putna brīvību.
- Jūlija... - Tēta lūpas bezspēcīgi izveidoja viņas vārdu. Vīrietis centās pacelt roku, lai sasniegtu meitenes roku, taču bez panākumiem.
- Tēt, labāk nekusties, - Jūlija mēģināja apturēt vīrieti, - Es tev neieteiktu piepūlēt muskuļus. - Meitene ierunājās drebošā balsī. Viņas pakrūtē iesitās stindzinošas sāpes par redzēto. Viņa nespēja iedomāties, kādas sāpes tagad elektrizē vīrieša jutīgo ādu.
Tētis pretojās jaunietes nosacījumiem un centās piecelties no guļus pozīcijas. Vīrietis aizvēra acis un tādā veidā cīnījās ar sāpēm. Viņa seja sāka palikt sarkana no sāpju saspringuma. Jūlija uzreiz noreaģēja un palīdzēja apsēsties. Jauniete piekārtoja spilvenu aiz viņa muguras. Vīrietim virsū bija uzvilkts gaiša auduma krekls. Laikam slimnīcas darbinieki neiedomājās savu darbavietu citādāku. Ja balts, tad viss. Tā krāsa rādījās ik uz stūra.
Tētis vairs nesmakoja pēc asinīm. Tagad viņš smaržoja pēc tīrības un greipfrūtu ziepēm. Vīrieša sejā pamazām atgriezās dzīvīgums. Tētis sapņaini skatījās tikai uz meitu un sāka nemitīgi klepot.
- Ūdeni? - Jūlija nedroši pajautāja. Tētis lēni pamāja ar galvu, un jauniete pasniedzās pēc glāzes.
Jūlija pielieka glāzi pie tēta lūpām, un viņš iedzēra pāris malkus. Tad viņš atrāvās un strauji ieelpoja gaisu. Tētim bija grūti. Viņš izdarīs visu, lai meitas priekšā neizskatītos vārgs. Vīrieša seja atslāba un atkal pavērsa skatienu jaunietei. Jūlija nolika glāzi atpakaļ uz galda un bēdīgi uzlūkoja tēti. Viņa pastiepās pēc krēsla un lēnām apsēdās. Uz mēles neveidojās īstie vārdi. Viņa gribēja jautāt tik daudz, ka visas domas savienojās veselā virpulī. Bet visvairāk, meitene vēlējās apskaut tēti. To viņa kategoriski nedrīkstēja darīt, tas nodarīs viņam vēl vairāk sāpes.
- Kur es esmu? - Vīrietis vārgi ievaidējās, - Kā es šeit nokļuvu? Un kur tagad atrodas tie mērgļi, kas mani nolaupīja? - Tētis no visiem spēkiem turpināja uzdot jautājumus. Viņa acis miglaini spīdēja un no tām varēja nolasīt grūtības.
- Tu esi slimnīcā, - Jūlija caur sāpēm pasmaidīja. Acīs grasījās riesties asaras, bet jauniete tām pavēlēja atkāpties, - Es uzzināju, kas ar tevi notika, un mēs sākām tevi meklēt. Galvenais, ka tagad tu esi drošībā. Tu izveseļosies. - Meitene no visiem spēkiem mēģināja runāt pozitīvi. Viņa patiešām vēlējās ticēt saviem vārdiem.
- Es vispār nesaprotu, kādēļ tu izlēmi par mani uztraukties, - Tētis pēkšņi ierunājās. Viņš ar maigumu sāka glāstīt meitenes biezos matus, - Pēc visa tā, ko es izdarīju! Es neesmu pelnījis tādu atlīdzību, - Tētis atrāva roku no viņas matiem un izvairījās skatīties meitas acīs, - To cik gļēvu es tēloju pēdējā laikā! Par to cik vēss es biju attiecībā pret tevi un nespēju pasargāt no... - Vīrietis uzsāka sevis noniecināšanu un vainoja tikai sevi. Viņa acīs zaigojās nožēla. Izskatījās, ka tētis ir emocionāli izsmelts. Jauniete nespēja uz to tik mēmi noskatīties.
- Psthh, - Jūlija apklusināja tēti, - Tūlīt pat izbeidz šīs runas! Man nav vēlēšanās klausīties tādos vārdos! Es zinu, ka tā nav tava vaina. - Meitene pūlējās savaldīties. Jūlija zināja, ka pamātei patika manipulēt ar citu jūtām. Un tētis palika lielākais cietējs. Jauniete gribēja aizmirst to, ko viņš tikko teica. Viņa juta kā asinīs sakāpa spriedzes bultas.
- Nāc, panāc tuvāk, - Viņš klusi norīkoja, un meitene pastūmās tuvāk gultai. Jūlija nopriecājās, ka tētis beidzot izbeidza spļaut ārā negatīvismu, - Tu noteikti gribēsi dzirdēt manu stāstu. Gan par manu drausmīgo uzvedību un visu notiekošo, - Vīrietis spēcīgi nopūtās, - Tev taču patika mani interesantie stāsti? Es atceros, ka bērnībā tu tos mīlēji. - Tēta acis cerīgi lūkojās meitā.
Vīrietis ielēja jaunietes vaigos sārtumu, un viņas smaids saulaini staroja. Tie bija labākie gadi no viņas dzīves. Taču meitene negribēja smieties. Viņas tētis bija drausmīgi cietis. Viņa izdarītu visu, lai izdziedētu tēta dažādos apsitumus.
- Jā... - Jūlijas atmiņās atgriezās vissiltākās ainas kopā ar tēti, - Tas jau bija tik sen, bet es spilgti atceros katru no tiem. - Jauniete gandrīz iešņukstējās. Viņai tie drausmīgi pietrūka.
Tētis atbildes vietā saprotoši uzsmaidīja. Viņš atcerējās. Protams, ka atcerējās. Tētis nekur nav pazudis. Viņš ir tepat jaunietes priekšā un cenšas smaidīt neskatoties uz slikto. Jūlija piestūma krēslu tuvāk un ar plaukstu sildīja viņa nobrāzto roku. Viņa labāk gribēja just tēva sāpes sevī, nekā noskatīties uz viņa slēptajām mokām. Tikai skatīšanās vien raidīja jaunietē jaunas morālas sāpes. Tās sāka nepārspējami grauzt meitenes dvēseles dziļumus. Jūlijai sāpēja līdz ar viņu.
- Es vēlos, lai tu izstāsti pilnībā visu, - Jūlija nostādīja pieprasījumu, - Tu zini, ka vari neslēpt no manis patiesību, - Jaunietes smaidīgo seju nomainīja nopietnā, - Un bez jokiem. - Meitene piekodināja.
Jūlija gribēja dzirdēt visu tēta situāciju. Viņai nebija ne mazākās nojausmas, par ko pamāte tā izrīkojās ar vīru. Visa tā nolaupīšana izveidoja neatrisināmu mīklu meitenes galvā. Jauniete zināja, ka Veltas prātā darbojas ļauni nodomi un plāni. Un par pamātes rīcībām radās vēl neskaitāmāka kaudze jautājumu. Taču viņa nespēja iedomāties, kāds tam ir sakars ar viņas tēti? Viņa pēkšņi iedomājās, ka tētis dara ko līdzīgu kā pamāte. Nē, tas nevarēja tā būt. Viņas tētis nebija tāds, viņš vienmēr bija laipns un atsaucīgs. Jūlija nezināja, ko vīrietis varēja nodarīt tik neaizskaramai sievietei kā viņai.
Visi nesenie notikumi lika jaunietei uzmanīgāk attiekties pret savu tēti. Izskatījās, ka viņa pašlaik neuzticas tēvam. Tētis mēģināja laiski piemiegt ar aci, bet diez ko labi tas neizdevās. Tā visa smīdināšana neatkāpās pat tādā situācijā. Tētis droši vien negribēja, lai meita pārdzīvotu par viņu. Vīrietis nevēlējās, lai jaunietes sirdī grauž tikpat stipri cik viņam. Visbeidzot tētis iesāka sen gaidīto stāstījumu.
- Viss sākās uzreiz pēc tavas mammas bēru ceremonijas. Tas bija gandrīz pirms gada, bet to dienu es atceros spilgtāk par pārējām. Tajā dienā uznāca šausmīga depresija, un es negribēju nevienu redzēt. Es atceros kā tajā dienā atstāju tevi vienu ieslēgtu mājās. Un es aizgāju prom. Tieši tad, kad tev visvairāk vajadzēja manu uzmanību un sapratni. Es pārvērtos citā cilvēkā un aizmirsu par tevi un draugiem. Es jutos tā it kā manu ķermeni vadīja kāds cits. Un es tam ļāvos, - Tētis ieturēja nelielu pauzi, - Es taisnā ceļā iedarbināju mašīnu un vienkārši pametu šo vietu. Es jutos tukšs un nekam nederīgs. Braucu tik ilgi, kamēr man tas apnika. Es ieraudzīju, ka esmu apstājies pie kaut kāda bāra vai kluba un iegāju iekšā. Tā telpa bija pārpildīta ar cilvēkiem, un es uzreiz devos pie bāra letes. Pasūtīju duci grādīgo dzērienu un ieciklēju skatienu vienā punktā. Es neko negribēju. Es vairs neko nejutu, tikai dedzinošo spirtu pārvietojamies manā rīklē. Es sāku ienīst sevi un gribēju aizmirsties. Vismaz ar alkoholu. Tad man blakus apsēdās viena sieviete un sāka ar mani runāt. Ar viņas ugunīgajām matu cirtām, es ātri zaudēju saprātu. Tā bija Velta. Uz emocijām izspļāvu visu savu stāstu un pārdzīvojumus. Sieviete mani uzklausīja un stāstīja, ka nesen tika izsviesta no sava mājokļa. Es viņai izmaksāju neskaitāmus kokteiļus, un mēs sarunājāmies līdz bāra slēgšanai. No rīta, dusmīgais bārmenis, mūs padzina no turienes. Viņai nebija, kur iet, un es piedāvāju apmesties dzīvoklī, ko nopirku jaunības gados. Velta piekrita. - Vīrieša balss palika sausa un viņš norija sakrājušās siekalas.
Jūlija domāja, ka tētis pārrunā nesvarīgas detaļas. Pārāk daudz lieka un nevajadzīga. Izskatījās, ka vīrietis nesteidzas izstāstīt patiesību uzreiz. Vai viņš baidās pateikt skarbo patiesību? Bet ko gan viņš varēja slēpt no savas miesīgās meitas?
- Kāpēc tu man stāsti kā iepazinies ar pamāti? - Jūlija nolēma iztraucēt vīrieša stāstījumu, - Kāds tam sakars ar to, kas ar tevi notika? - Jaunietes seja ieņēma šaubīgu grimasi. Viņa gribēja dzirdēt visu īsi un konkrēti.
- Stāsts ir interesantāks, kad stāsta no sākuma, - Tētis noskaldīja. Pat tik nekustīgā stāvoklī viņš atļāvās turēties pie savas taisnības, - Tad mums sākās slepenais romāns. Es iemīlējos kā puņķains pusaudzis. Viņa pārvērtās par sauli un aizsedza visu negatīvo manā dzīvē. Pa dienu man bija darbs, pēc tā iegāju uz mirkli apraudzīt tevi. Taču tu nerunāji. Un es sapratu, ka gribi būt viena. Naktī mēs ar viņu palikām manā dzīvoklī. Gāja laiks, un sieviete vairs nevēlējās mitināties mazajā dzīvoklī. Viņa skaidri zināja, ka man ir privātmāja un meita. Velta visu laiku lūdzās, lai mēs dzīvotu trijatā. Tu man arī ļoti pietrūki. Sākumā es domāju, ka tev būs grūti aprast ar svešu sievieti. Taču pēc neilga laika, es izbeidzu viņas kaprīzes, un abi pametām dzīvokli. Tad mēs ieradāmies mājā. Es atceros tavas šokētās acis, un tu uzreiz ieslēdzies savā istabā. Es negribēju par to uztraukties. Es domāju, ka pati tiksi tam pāri. Es tikai gribēju sakārtot mūsu ģimeni. Atgriezt prieku, kurš nevēlējās ierasties. Es iedomājos, ka jūs spēsiet atrast kopīgu valodu. Vēlāk mēs apprecējāmies. Es uzskatīju, ka esi liela meitene un sapratīsi manu izvēli. Tomēr tu noslēdzies sevī vēl vairāk. Sākumā Velta centās tevi uzmundrināt, runāt ar tevi vai pavadīt laiku kopā. Tajā brīdi, es cerēju, ka viss mainīsies uz labo pusi. Un viss mainījās. Tieši tā kā nebiju iepriekš paredzējis. - Tētis atkal ieturēja pauzi. Jūlija uztvēra zīmi un iedeva tētim vēlreiz padzerties.
Viņš atslābināja muskuļus un aizvēra acis. Uz viņa brūcēm spīdēja tikko saskatāmi saules stari. Tie izgaismoja arī sejas appampušās rētas. Vīrietis izskatījās izsmelts. Tūlīt sekos vissvarīgākā vieta. Jūlijas miesu svilināja nepacietības gars. Jauniete neizdvesa pat sīkāko skaņu un jautājoši skatījās uz tēvu. Stāstījums tikai turpināja paplašināt meitenes acu zīlītes.
- Velta atrada jaunu darbu. Viņa sāka strādāt pilsētas žurnālistikas filiālē. Sieviete neko daudz neafišējās par jauno darbavietu. Cik es atcerējos, viņa stāstīja, ka nav pabeigusi nekādu augstskolu. Taču tajā darbā ir svarīgākas cilvēka prāta un komunikācijas spējas, diploms, par brīnumu, nebija vajadzīgs. Tas bija pirmais, kādēļ šaubījos, par sievas iegūto darbu. Viņa sāka retāk uzturēties mājās un pazuda pat nakts stundās. Zināju arī to, ka tā iestāde bija uz iziršanas robežas. Krājās neizmērāmi parādi. Taču tavu pamāti nevarēja izbīdīt no pārliecības. Kā apsirgusi darbaholiķe! Velta bija pārāk droša, ka spēs atjaunināt to daudz labāku. Taču nekas no tā neiznāca. Trūka naudas un pastāvīgu darbinieku. Aizsākās pats trakākais. Pilsētā vairāki cilvēki pazuda bez vēsts. Palielinājās slepkavību skaits. Upurus izķēra naktīs un vienmēr tika nodurti ar nazi. Diemžēl slepkavas neatstāja aiz sevis norādi, pie kuras varētu pieķerties. Visa policija bija pārņemta tikai ar tās slepkavas meklēšanu. Televizoru ekrānos un avīžu rakstos varēja lasīt tikai to. Mūsu pilsētā nekad nenotika, kas tik nopietns. Un tad sāka parādīties manas pirmās aizdomas, - Tētis ieskatījās jaunietes bālajā sejā. Jūlija pat nemirkšķināja acis. Tagad viņa baidījās izdzirdēt sliktāko, - Veltas uzvedība arī pagriezās uz citu pusi. Sieviete man pieprasīja arvien lielākas naudas summas. Es sapratu, ka viņai pašai arī ir jāuzņemas parādu segšana. Sākumā es viņai to aizdevu. Viņa vienmēr solījās atmaksāt atpakaļ. Tad man sāka krasi aptrūkties nauda. Un sieva turpināja domāt kā iegūt vairāk naudas. Viņa ik dienu man atgādināja dusmu mākoni. Iekrājumi bija izspiesti līdz pēdējai monētai. Tad tava pamāte iedomājās, ka vajag pārdot manu māju. Mana pacietība pārsprāga. Visbeidzot es viņai pateicu - nē. Velta turpināja lūgties. Viņa stāstīja cik viss ir svarīgi, ka viss sāk iet uz labo pusi. Taču es zināju, ka tā nebija, - Tēta balss pēkšņi savilkās vairāk aizkaitināta, - Tad vienā dienā Velta pienāca pie manis un draudēja. Es vairs nepazinu to sievieti, ko satiku tajā klubā. Un zini ar ko viņa draudēja? Ar tevi. Viņa zināja, ka tu man esi visdārgākā. Velta ir nenormāla. Viņa teica, ka uzsūtīs cilvēkus un izdarīs tev pāri. Sākumā es domāju, ka varēšu izsaukt policiju un Veltu savāks projām. Es zināju, ka viņa nejoko un kādus sakarus viņa var pieslēgt tajā filiālē. Un es nobijos kā nodriskāta lupata. Es domāju, ka viņa spēs uzpirkt visus cilvēkus, lai man neviens neticētu. Es baidījos tikai par tevi, Jūlija. Es izlēmu un pārdevu māju. Tikai tavas drošības pēc. Atkal pārvācāmies, tikai uz daudz mazāku un vienkāršāku privātmāju. Problēmu nepalika mazāk. Slepkavības turpinājās, un risinājumi neradās. Tad es nolēmu pārmeklēt sievas istabu. Es biju pārliecināts, ka atradīšu tur ko patiesi aizdomīgu. Atrāvu vaļā visas iespējamās atvilknes. Un tur es atradu desmitiem tīru nažu. Tad man uzradās pierādījumi. Visas iepriekšējās domas bija kā uz delnas. Tagad es zināju, ka tā ir viņa. Taču es nepaspēju rīkoties izdevīgi mums abiem. Tajā pašā vakarā mani sagūstīja viņas cilvēki. Laikam sieviete klusībā pamanīja manu rakņāšanos un izlēma mani mierīgi novākt no ceļa. Velta domāja, ka es izpļāpāšos, un viņu ar atplestām rokām gaidīs cietuma kamera.
- Es arī pārmeklēju visu istabu, - Jūlija atļāvās pārraut tēta dedzīgo runāšanu, - Tomēr es tur neko neatradu un nažu atvilknēs arī nebija. - Jaunieti ieskāva vilšanās. Viņa baidījās ticēt tēta stāstījumam. Vai pamāte tik tiešām bija tik nežēlīga? Un kāpēc viņa tāda ir?
- Tātad viņa izdomāja labāku slēptuvi. - Tēta sejas grimase pieņēmās drūmāka par rīta miglu.
- Nespēju iedomāties, ka Velta ir tā sērijveidu slepkava, - Jūlija domīgi ierunājās, - Es vienkārši neticu, ka darba dēļ var to izdarīt! Tur ir kaut kas cits. Nevar tik viegli ņemt un nogalināt nevainīgus cilvēkus! - Meitene bija gatava iekliegties vai labprātīgi pārvērsties raudošā strūklakā.
- Es domāju, ka tas, iespējams, ir to lielo parādu dēļ. Citus iemeslus es nevaru iedomāties. Viņa ir kā čūska, kuras inde trāpa izvēlētam cilvēkam, - Tētis dusmās nomurmināja, - Es to sapratu tikai tad, kad mani sagūstīja. Es pretojos, bet galu galā izgāzos. Tad mani izglāba un tagad esmu šeit. Bezspēcīgs vīrietis, kopā ar dažādu krāsu apsitumiem. - Vīrietis izdvesa smagu nopūtu un noskatījās uz savām brūču izrotātajām rokām.
- Un ko mums tagad darīt? - Jūlijas acīs parādījās izmisums, - Mājās viņa nav rādījusies jau ilgu laiku. Kā viņu tagad atrast un apturēt? Tas viss nedrīkst ilgāk turpināties! - Jūlijas kaulos ielija savāds smagums. Viņas ķermenī neganti ielīda baiļu drebuļi. Viņa baidījās, ka pamāte var atkal atrast tēti un pabeigt iesākto.
- Jāizsludina meklēšanā, - Tētis uzreiz ierosināja, - Pilsētas ļaudis atsauksies un tā viņu ātri atradīs. Viņa nevarēs mūžīgi slēpties. - Vīrietis bija pārliecināts par savu plānu.
- Meklēšanā? - Jūlija atpleta acis un pārjautāja, - Viņa jau dienām ilgi nav mājās! Velta noteikti jau iepriekš izplānoja, ka viņu agri vai vēlu sāks meklēt. Pamāte, visticamāk, jau ir aizbraukusi uz citu pasaules pusi! Velta nav muļķe, lai paliktu pilsētā. - Jauniete skaidroja savu versiju.
- Tas tāpat neattaisno to, ka viņa nebūtu jāmeklē, - Tētis vārgi piebilda. Izskatījās, ka viņš tagad nevēlējās apgrūtināt domāšanu, jo griezīgās sāpes ņēma virsroku, - Es tikai gribu zināt, kā tu mani atradi? - Tētis negaidīti mainīja tematu.
- Policisti atrada tevi pateicoties mūsu ziņkārīgajai kaimiņienei, - Jūlijas galvā atgriezās Makenzijas labestīgais skatiens, - Tēt, tu esi tik daudz ko palaidis garām. Tātad, klausies. - Jauniete gatavojās iesākt stāstījumu. Viņai bija tik daudz, ko stāstīt. Meitene beidzot spēs tikt vaļā no visa negatīvā, kas bija iestrēdzis dvēselē. Tētis atbrīvoja saspringto skatienu un atslīga guļus. Tomēr viņa nespaspēja ierunāties, kā salēcās no sparīga klauvējiena pie durvīm.
Jūlija atsaucās uz klauvēšanu un pieskrēja pie durvīm. Jauniete domāja, ka tā klauvētāja ir kāda kautrīga medmāsa. Meitene atvēra durvis, un augums vienā sekundē sastinga no neizmērāmā pārsteiguma.
