„Cogito, ergo felix sum”
„Domāju, tātad esmu laimīgs”.
Gandrīz mēnesi vēlāk...
Romā bija karsts, un nereti es aizdomājos, kad beidzot es pie tā pieradīšu? Naktīs es nevarēju gulēt, jo nebiju radusi pie tāda karstuma telpā, pat tad, kad bija atvērti logi. Pat ja izdevās iemigt, sapņu man nebija, kopš mani izrakstīja no slimnīcas un es boikotēju zāles, ko ārste bija man izrakstījusi. Izrādās, ka es paģībstot atsitu galvu pret sienu un zaudēju samaņu. Vismaz tā man teica puisis, kas stāvēja pie manas gultas un sacīja, ka viņu saucot „Niks”. Tā kā bez samaņas biju tik ilgi, man radās atmiņas traucējumi un līdz ar to arī es vairs neredzēju sapņus. Vienīgais, kas bija absolūti jauns un svešs, man bija tādi kā uzplaiksnījumi- sejas, vietas, fragmentāras ainavas, kuras nebija savstarpēji saistītas. Es reizēm redzēju mammu, vismaz tā es pieņēmu, jo viņai bija tādas acis kā man un brālim. Jā, Miku es atceros, bet viņa draudzeni ne. Tas bija savādi, ka ķermenis nesastrādājas ar prātu, sirds lauzās ārā no krūtīm priekā par šo cilvēku klātbūtni, bet mans prāts to neatpazina un lika man ieturēt distanci no visiem. To es arī izdarīju, sakrāmēju mantas, atdevu dzīvokļa atslēgas, paņēmu vecāku mantojumu un devos uz Itāliju. Kas attiecas uz puisi, kuru sadūra, kurš vienlaikus bija slimnīcā ar mani, es viņam atstāju vēstuli, ko viņam nodos brālis. Man bija jāsakārto sava dzīve, un es biju to apņēmusies darīt bez zāļu iejaukšanās. Trīs dzeltenos futrālīšus kalpotāja bija izmetusi ārā kopā ar visu miskastes saturu. Tā nu es pavadīju savu laiku, lasot latīņu teicienus, brīžiem aizejot uz veikalu un kādu muzeju, tad atpakaļ. Man nebija neviena, ar ko parunāt un, ja godīgi, es to pat nevēlējos. Mani izklaidēja utopiskā vēlme atgriezt atmiņas. Reizēm, kad lasīju grāmatas, uzplaiksnīja kāds fragments no manas dzīves, kas sasaucās ar grāmatas sižetu. Šajās domās es biju laimīga. Vispatīkamākie uzplaiksnījumi bija no bērnības, lauku mājās ar milzīgu sanbernāru šķirnes suni vārdā Mollija kā pasakā par Pīteru Penu. No otras puses, atmiņas dažkārt traucēja fokusēties uz realitāti, piemēram, nereti gadījās apmaldīties pilsētā vai piededzināt maltīti, jo manas domas bija novērstas. Un šodien es biju nolēmusi atgriezties mājās un sākt jaunu dzīvi. Aizpildīt tukšumus atmiņā ar jaunu sākumu, kā es smejoties domāju „1 lapaspuse manā dzīvē”. Man nebija daudz mantu, tāpēc drīz vien jau biju gatava un gaidīju, kad piebrauks taksometrs. Diena bija karsta un debesīs nebija neviena paša mākoņa. Garaiņi no ceļa cēlās uz augšu un pavadīja Romas iedzīvotājus ikdienas gaitās. Drīz vien mans telefons iepīkstējās, jo šoferis padeva ziņu, ka ir piebraucis. Smagi nopūtos, pārliku jaku pāri elkonim, paņēmu ķiršu sarkano koferi un mēmi atvadījos no šīs vietas, kas bija mans glābiņš. Aizslēdzu durvis un atslēgas atdevu sievietei, kas izīrēja man dzīvokli un dzīvoja stāvu zemāk. Viņa neprata ne vārdu angliski, tāpēc mūsu saruna diez ko saturīga neizdevās, to varētu raksturot tā „Sveika, atslēgas, braukt prom, atā!”, un, cik komiski tas izklausījās, tikpat tas izskatījās. Tā nu es gaidīju lifta durvis atveramies un centos saskatīt ekrāna stāvu numuros kādu zīmējumu. Rokas sažņaudza somas lenci un es iekodu lūpā. Vai tā bija pareizi ? Pēc mēneša atgriezties un censties visu salikt pareizās sliedēs? Šī bija sveša vietne, es biju viena, savukārt tur bija mani draugi un brālis, vieta, ko pazinu. Jāatzīst, ka liela loma manā lēmumā bija tieši vēlmei atgūt atmiņas un sapņus. Mani papēži klabēja pret gaiteņa flīzēto grīdu un pa stiklotajām durvīm es jau redzēju melno taksometru, kas mani gaidīja. Paradoksāli, ka man šķita, ka es jūtu makā lidmašīnas biļeti, kas vai nu būs ceļvedis uz manu izaugsmi vai sakāvi. Ieraudzījis mani, šoferis izkāpa no taksometra, un, ieraugot mani, viņa sejā varēja manīt šoku, galu galā, man bija mazs koferis, kas tikpat labi varētu būt arī pirmklasnieka soma uz ritentiņiem. Apsēdos priekšējā sēdeklī blakus vadītājam un no kabatas izņēmu saulesbrilles. Savādi, ka man nebija skumji aizbraukt no Romas. Tā jau viņi saka, ka bez kontaktiem cilvēks nevar ilgi dzīvot. Bet kā ir ar atmiņām?
Lidojums bija garš un nogurdinošs, bez tam ASV lija un tā noteikti nebija patīkama pārmaiņa pēc Romas saulainajām ielām, karstuma viļņiem no ielām un cilvēkiem, kuri sniedzās pret sauli kā saulespuķes. Te viss bija pelēks un melns. Lidmašīnai nolaižoties, es prātoju, vai izdaru pareizu izvēli. Es labi zināju, ka man nebūs sagaidītāju un par to neraizējos līdz brīdim, kad iedziļinājos domās. Ja nu viņi mani negaida? Ja nu viss ir mainījies? Ja nu bez manis ir labāk? Cik dīvaina būs atkal satikšanās?
Kad biju tikusi laukā no lidmašīnas, pacēlu galvu pret debesīm, cenšoties izbaudīt lietu. Es jutu cilvēku skatienus duramies sev mugurā, bet man bija nepieciešams mierinājums. Drīzāk, es centos pierast pie aukstuma un neziņas. Tāpat, kā ar lietu, nekad nevar zināt, kad līs. Pat skaidrās debesīs iezogas kāds mākonis.
Jutu, ka astē sasietie mati pielīp pie skausta un pār jaku no tiem raso ūdens lāses. Gāju lēnām un mugurpuses dzirdēju dusmīgus uzsaucienus par to, cik lēni es kustos un tā tālāk. Ieejot pa stiklainajām durvīm lidostā un smagi nopūtos. Devos pie bagāžas atdošanas un sekli elpoju. Te gaiss bija karsts, turklāt pieslēdzās mana saprāta balss. Es biju slapja, nosalusi, nogurusi un tagad atrados telpā, kur bija karsti kā pirtī. Pārvilku kapuci pāri galvai un, saņēmusi savu necilo somu, steidzos cauri pūlim, lai atkal tiktu ārā. Kādas mašīnas loga atspulgā ārpusē pamanīju, ka man ir izsmērējusies tuša, it kā es būtu raudājusi. Atmetu roku, lai to noberztu, tāpēc vienkārši uzmeklēju taksometru un lūdzu, lai mani aizved līdz tuvākajai kafejnīcai. Ak, vai es neaizmirsu pieminēt to, ka nezināju, kur dzīvoju? Es atceros mājas izskatu, bet adresi ne. Parocīgi! Somā sameklēju telefonu un sajutu uztraukumu kāpjam kaklā, bija viens kubiņš baterijas. Nosūtīju brālim īsziņu un „turēju īkšķus”, lai viņš atbildētu laikus, pirms izlādējas mans telefons. Minūtes gāja un es jau biju izkāpusi no takša un norēķinājusies par braucienu, kad atnāca īsziņa no numura ar vārdu „Kristiāns” ar tekstu, lai meklēju baltu mašīnu, ka viņš esot te.
Lūk, viena no tām savādajām sajūtām. Ķermenis reaģēja uz vārdu, bet prāts nē. ieliku telefonu atpakaļ somā un stāvvietā pamanīju baltu BMW mašīnu, pret kuru bija atspiedies puisis, bet seju nevarēja redzēt, jo to paslēpa pelēkā kapuce. Nebūdama īsti pārliecināta, es mīņājos uz vietas un no jauna izņēmu telefonu no kabatas, lai piezvanītu viņam un pārbaudītu, vai tas ir viņš. Netālu no manis sadzirdēju melodiju un puisis, kā zinādams, paskatījās uz mani. Kautrīgi pamāju un devos viņam pretim. Es jutos neomulīgi. Tas būs tik dīvaini, ka man gribējās vemt no tā, cik pretīga sajūta tā šķita. Tas bija tik netaisni, gan pret mani, gan puisi, ka es neko neatceros. Prāta aizsardzība kā ārsti teica? Muļķības un mēsli, es teiktu.
-Čau,- viņš noteica un paņēma manu somu. Es tikai pamāju ar galvu, jo biju nobijusies un nokaunējusies. „Idiote, tā taču nav tava vaina, ka tu neko neatceries! Varbūt viņš tev mācēs visu pastāstīt!”.- Kāds bija lidojums? Kur tu biji? Kā iet? Kā veicas ar atveseļošanos?- viņš dedzīgi jautāja un mēs devāmies kafejnīcas virzienā.
-Lidojums bija ļoti garš, es biju Romā, man iet labi, un atveseļošanās progresē.- es izvairīgi atbildēju un uzgaidīju, kad viņš atvērs durvis un palaidīs mani pa priekšu. Puisis... sasodīts!... Kristiāns aizgāja pie kases, kamēr es apsēdos pie viena no stūra galdiem uz sarkanā dīvāna un novilku jaku, kas bija plāna kā dvielis. Paņēmu rokās ēdienkarti un pasvārstīju to rokās. Kristiāns jau bija atgriezies ar paplāti, ko nolika man priekšā. Tā bija karsta zupa ar krējuma bumbu bļodiņā, ar apaļu maizīti un siltu kafijas krūzi.
-Tu esi pārsalusi, droši vien klimata maiņa, tāpēc pasūtīju tev zupu,- puisis pateica un pats paņēma sviestmaizi un otru krūzi kafijas. Viņš neskatījās uz mani, bet šķita par kaut ko aizdomājies. Saskumis?
-Paldies,- es pateicu un iegremdēju karoti zupā. Ieēdusi to, uzreiz sajutos labāk. Vēders tīksmē ieburkšķējās. Es sen nebiju ēdusi neko siltu, pārtiku vien no salātiem un našķiem, bet liekais svars neuzkrājās, jo atsāku skriet. Viens bija skaidrs, ja tu atradinies no sarunāšanās ar cilvēkiem, ir grūti atsākt runāt.- Zupa ir garšīga.
-Tavs brālis teica, ka tā esot tava mīļākā.- Kristiāns sacīja un iekodās maizītē. Šķita, ka viņam nemaz negribas ēst un ka viņš to dara kompānijas dēļ. – Miks tevi gaida mājās, es biju tuvāk.
-Ā, tātad tu nemaz negribēji braukt?- es vaicāju, ēzdama zupu. Puiša seja apmācās.
-Vai es tā teicu?- viņš pieklājīgi vaicāja,- Mums tevis pietrūka, un, patiesi, es vēlējos satikt tevi pirmais. Ja tu atcerētos..- viņš aprāvās vārdos, tad aši pasmaidīja un mainīja tēmu,- Tu esi iekavējusi skolu.
-Mūžu dzīvo, mūžu mācies un par muļķi nomirsi.- es ironiski noteicu un turpināju ēst zupu. Karote izslīdēja no pirkstiem, kad redzēju atmiņu, pavisam īsu, bet spēcīgu. Meitene, kas sēdēja ar mani, smaidīja un skatījās datorā. Karlīna. Nazis. Slimnīca. Niks. Es. Zvans. Ignorēšana. Klase. Tualete. Viss savijās miglā un es neko nespēju atšķetināt.
-Karlīna.- es nomurmināju un tas pievērsa Kristiāna uzmanību.
-Tu viņu atceries?-
-Jā.. nē, nu, ne gluži, mazliet. Es nezinu!- pagrūdu bļodu nostāk,- Es negribu neko zināt. Man viss ir piegriezies. Viss.
-Kas notika?-
-Es redzu kaut kādas bezjēdzīgas atmiņas, fragmentus, cilvēkus, es atceros, ka likāt man ārstēties!- mana balss kļuva spalgāka,- Jums likās, ka es esmu jukusi. Un tagad visi no manis kaut ko gaida. Kaut ko, ko es nevaru sniegt!- man acīs jau sāka smelties asaras un es piecēlos, lai aizietu uz dāmistabu. Kristiāns, paldies dievam, man nesekoja.
Aizcirtusi durvis aiz sevis, es sajutu kaunu. Es taču nevarēju tā vienkārši uzkliegt cilvēkam par to, ko viņš nevar ietekmēt. Bet es to nupat izdarīju. No otras puses, tas bija krājies un krājies, ka man vajadzēja vienubrīd eksplodēt dusmās. Kaut es atcerētos visu... bet vispirms, man jāatvainojas Kristiānam.
Pirms tam gan nolēmu paņemt tualetes papīru, to samērcēt un notīrīt tušas pēdas uz vaigiem. Kad tas bija izdarīts, joprojām izskatījos saņurcīta, ar skumjām acīm. Izgājusi no tualetes, pamanu Kristiānu, kurš runā pa telefonu un izskatās sasprindzis. Apsēžos viņam pretim un atsāku ēst zupu. Nu jau tā nav vēlme, tas ir pienākums un man šķiet, ka es atgādinu mazu bērnu, kas klausa mammu un izpērk sodu.
-Es tev atzvanīšu,- Kristiāns tikai nosaka un tad palūkojas uz mani,- Vari neēst, ja vēlies. Nespiežu.- viņš pasmaida un kaut ko sameklē kabatā,- Tās ir tava dzīvokļa atslēgas. Zinu, ka vēlēsies pabūt viena.
Paņēmusi atslēgas es nosaku,- Piedod, ka tā izturējos.
-Nekas, es saprotu, braucam?- viņš pavaicā un pieceļas kājās. Kopā izejam no kafejnīcas un dodamies uz stāvlaukumu. Viss tālākais paiet kā miglā. Nekādu sarunu, nekā. Tikai „Paldies, ka atvedi”, kad izkāpu no mašīnas un viss. Bet pirms tam es uzmeklēju numuru „Karlīna” un gaidu savienojumu.
-Es domāju, ka tu nekad nepiezvanīsi!- viņa saka un es pasmaidu.
Varbūt man ir cerība.
***
Nespēju noticēt, es sapņoju!
Varbūt man pirms miega nevajadzēja skatīties „Titāniku”, bet es redzēju sapni. Īstu un tik šķietami tveramu, ka nevēlējos pamosties. Ne tagad, ne jebkad. Eiforija, ko radīja atrašanās ārpus realitātes sapņiem, apreibināja. Es sapnī redzēju to, ka esmu uz jumta un Kristiāns ir ar mani. Viņš izstāsta visu un man ir silti, it kā Romas svelmi kāds būtu pārnesis šurp.
Viens ir skaidrs, man viņš jāatrod.
Manas acis burtiski atsprāgst vaļā un es teju vai izlecu no gultas, lai ātrāk sataisītos. No skapja izņemu džinsus ar mežģīnēm, jostu un baltu kreklu, kam pa virsu uzvilkt ādas jaku. Matus tikai izķemmēju un ātri saģērbjos. Es tik ļoti gribu redzēt to, ko redzēju sapnī, ka šī sajūta apreibina.
Un man ir vienalga par visu, man vienalga par atmiņām. Es gribu to laimes sajūtu! Lēkājot kā tāda kaučuka bumbiņa, cenšos iestīvēt pakaļu džinsos un ātri vien pārģērbjos. Vēl paspēju ātri uzrakstīt Kristiānam ziņu, lai gaida mani uz viesnīcas jumta, kā sapnī. Uzrakstu adresi un pati vēja ātrumā cenšos sameklēt zeķes un kedas. Atradusi tās, iekrītu gultā un cenšos tās uzraut maksimāli ātri. Tikpat ātri tās sasienu, ielieku telefonu kabatā un sāku skriet. Aizslēdzu aiz sevis durvis un skrienu lejup pa kāpnēm. Paskrienu garām kādam vecākam pārim, kuri šokā gandrīz paģībst, bet man ir vienalga. Viss ir tik krāsains, ka man gribas skriet vēl ātrāk. Pasaule šķiet kā kaleidoskops. Sapņi, tā man trūka. Vakardienas saruna ar Karlīnu mani iegrūda atpakaļ sliedēs. Kristiāns bija mans. Mans sargs, mans draugs un mans balsts. Mans brālis. Mans mīļotais. Viss, kas vien varēja būt. Un tagad es skrēju, cik ātri vien spēju, matiem plīvot un piecu minūšu laikā nonācu viesnīcā, kur paskrēju garām šveicaram un skrēju augšup pa trepēm, lai ātrāk tiktu uz jumta. Atrāvusi durvis, es viņu pamanīju. Viņš stāvēja ar muguru pret mani, skatoties lejup. Vai viņš nebija mani pamanījis? Turpināju skriet un apķēru viņu ap vidu.
-Mans, mans, mans mans...!!- es dūdoju pret viņa muguru. Puisis iesmējās un es dzirdēju, cik dobji sitas viņa sirds. Arī viņam mugurā ir ādas jaka un viņam ir sava smarža, ko atceros no atmiņām. Pirmoreiz to jutu lidmašīnā, kad viņš mani uzmeklēja, un nu es atradu viņu.
Viņš mani pagrieza pret sevi un tad salika plaukstas ap manu seju un ar īkšķiem mīļoja manu seju. Patikā aizvēru acis un jutu, ka notek asara.
-No kurienes tad tāds maigums?- viņš klusi vaicāja un noskūpstīja manu pieri. Tagad es sapņoju vai tā ir realitāte?
Nedomājot, es piespiežu lūpas viņējām un viņš atbild manam skūpstam. Šķiet, ka viss notiek kā spogulī, viņš zina katru manu kustību un padara mirkli lieliskāku. Aplieku roku viņam ap plecu un viņš izdara to pašu. Nu mūs vairs nešķir ne milimetrs un es esmu sapnī.
Šis ir tas brīdis, kad es vairs negribu sapņot, ja realitāte ir tik laba. Mans sapnis ir ar mani. Vairāk neko nevajag.
Nu, varbūt nedaudz.
***
-Paņem mani līdzi!- es īgņojos, sēžot uz sliekšņa Kristiāna mājas priekšā. Viņš pats krāmē somas mašīnā un smejas par mani. Man tas nešķiet smieklīgi. Vai prātīgi. Man tas šķiet bīstami un muļķīgi.
-Tu paliksi te ar Niku. Satiksimies mēs Vankūverā.- puisis jau kārtējo reizi skaidro un aizcērt bagāžnieku.- Esmu to darījis desmitiem reižu, nerauc pieri, būs grumbas.
-Kā Karlīna ar to sadzīvoja?-
-Tas bija pēc viņas. Nāc šurp, rūgumpodiņ,- viņš mani mīļi uzrunā un tad paceļ mani tā, ka esmu viņam apvijusi kājas ap gurniem un lūpas ir kā salīmējušās.- Man patīk tas, ka tu esi tik vieglina. Tikai bail tevi nomest, ka nesaplīsti.
-Ha! Gribi sacensties?- es izaicinu un viņš nolaiž mani zemē. No šortu kabatas izņemu savas atslēgas un novicinu viņam gar degunu,- Ko saki?
-Jebkurā laikā, mazā. Un, viens noteikums?-
-m?-
-Ja es uzvaru, mēs gulēsim vienā gultā!- viņš nosmīn un es pamāju. Tad mēs sarokojamies un skrienam katrs uz savu mašīnu, viņam ir handikaps, jo viņa mašīna ir tepat blakus, bet mana, ap stūri. Atrauju vaļā durvis, iegrūžu atslēgu aizdedzē un jau sāku braukt ātrumā, kad pamanu, ka viņa baltā mašīna jau nozūd aiz stūra. Drīz vien seko meža ceļš, bet draugu joprojām nemanu, kad iezvanās mans telefons.
Pieliku to pie auss un dzirdu uztrauktu balsi, kas pieder Kristiānam,- Braiena, griezies atpakaļ un noslēp mašīnu. Es braucu prom ātrāk, uzdūros kruķiem. Klausi man. Es mīlu tevi.- saruna pārtrūkst.
Viņš pateica, ka mīl mani un tas izklausījās pēc atvadām. Es brīdi skatos uz telefonu un pilnā ātrumā braucu pa ceļu, kad ap stūri pamanu policijas mašīnas, kas brauc pakaļ un cenšas ielenkt Kristiāna mašīnu. Es speciāli iebuktēju policijas mašīnu, lai novērstu viņu uzmanību no Kristiāna uz sevi, tad braucu atpakaļgaitā, apmetu loku un braucu atpakaļ uz pilsētu. Apmierināta atpakaļskata spogulī pamanu, ka viņi seko man.
Jā, es arī tevi mīlu. Nodomāju un apstādinu mašīnu. Aiz manis apstājas visa patruļa. Viņš aizbēgs. Es sevi pārliecinu un izkāpju no mašīnas.
