Jau esam pusē. (:
Es biju gana apdomīga, lai nenospiestu bremžu pedāli un neapstātos, tomēr samazināju ātrumu un tad to strauji palielināju, līdz ar manu sirds ritmu, kas burtiski auļoja man krūtīs. Brīdī, kad mana mašīna pacēlās gaisā, šķita, ka laiks iesalst. Ausīs dunēja sirdspuksti un šķita, ka mana dvēsele ir atdalījusies no ķermeņa. Cik ilgi tas ilga? Trīs sekundes? Attapos, kad mašīna piezemējās uz otras tilta daļas un es varēju turpināt ceļu, instinktīvi nogriezos pa labi un turpināju braukt taisni, kad pamanīju to pašu viesnīcu, kur visu sākām. Apstājos blakus citām mašīnām, piekārtoju kleitu un ar smaidu piegāju pie puišiem.
-Tu pat nenosities? Fantastiski!- mans „konkurents” izbolīja acis un aplaudēja.- Apsveicu ar uzvaru bez sacensības.
-Kā tas jāsaprot?-
-Kristiāns mani atrunāja no sacīkstēm ar tevi. Teica, ka negribot, lai pazaudē savu vecāku mantojumu sava idiotisma dēļ.-
-Ādam, nepārfrāzē manis teikto.- Kristiāns nikni aizrādīja un tad aizāķēja elkoni aiz galvas.- Neskaties uz mani kā māte. Es taču nezināju, ka tu varēsi pabraukt TIK labi.
-Protams, es taču esmu nīkule!-
-Nu par to nešaubos!- Ādams bezkauņa komentēja. Apspiedu vēlmi parādīt viņam mēli.
-Bet tev laiks pagulēt!- Kristiāns mani viegli pacēla, pārlika pāri plecam un nesa uz viesnīcas pusi un es atļāvos parādīt Ādamam vidējo pirkstu. Man patiešām nāca miegs, adrenalīns bija izkūpējis vēnās un es gribēju brītiņu atpūsties. Jau sāku iemigt, kad Kristiāns mani ievīstīja segā un izgāja no istabas. Aizvēru acis un ļāvos miegam, tikai jautājums, kur palika manas kurpes?
Pamodos no rīta, kad saule neciešami karsēja augumu. Piecēlos sēdus un īsti neaptverot, kas notiek, novilku kleitu un aizmetu to kaut kur istabas stūrī, kad kāds man blakus sagrozījās un ievija apskāvienā. Biju samiegojusies un man bija vienalga.
-Tev pat nav kauns izģērbties puiša klātbūtnē?- Kristiāns vaicāja, joprojām neatvērdams acis, bet uzlikdams plaukstas uz manām lāpstiņām. Atgrūdos no viņa un izkāpu no gultas, uzreiz dodamās uz viesnīcas vannas istabu, lai sameklētu halātu. Vaigos sakāpa nodevīgs sārtums, un es pat šokā iesmējos. Kā tas varēja notikt?
Dievs nedod, lai Kristiāns arī ir kails. Es nodomāju un atgriezos vannas istabā. nostājos pie spoguļa, sakārtoju matus pāri plecam un pagriezu krānu, saslapināju plaukstas un nomazgāju seju, lai it kā attaptos.
Kas bija ar mani noticis?
Neko nesakot, atgriezos istabā, pat necenzdamās paskatīties uz Kristiānu, piegāju pie sava maisa ar drēbēm un, pat īpaši nepievēršot tam uzmanību, paņēmu melnus šortus un baltu kreklu uz lencītēm.
Ja es došos uz elli, tad tikai ar mūziku, nodomāju un izģērbos turpat. Man piepeši nebija ne kauna, ne goda. Es biju uz mirkli tāda pati bezkauņa kā agrāk. Uzvilku kājās šortus un jutu, ka ap maniem pleciem apvijas rokas.
-Viss būs labi...- Kristiāns nočukstēja un turēja mani apskautu. Pirmo reizi viņa apskāviens mani nesildīja, bet gan izbiedēja.
***
Mašīnā skanēja Ed Sheeran dziesma – Give me love, kas bija tik mierīga, ka varētu viegli kādu nomierināt. Ne mani, ne tad, ja es šobrīd atgriezos skolā. Kristiāns turēja vienu roku uz stūres, otru- man uz pleca un bija pievērsis skatienu ceļam. Es nespēju būt tik mierīga, man visu laiku tirdīja vēlme knosīties un rosīties, lūkoties apkārt un izvairīties no skolas.
-Apstājies.- es izdabūju pār lūpām. Paskatījos uz Kristiānu, kas, saraucis uzacis, tagad skatījās uz mani un viņa vaibstos atspoguļojās šoks un skaidri, mēmi izteikts „Nē”. – Tūlīt pat apstājies!
-Kas tev atkal iekodis?-
-Vienkārši apstājies, labi?- es uzkliedzu, riepām kaucot, mašīna apstājās. Atrāvu vaļā durvis un devos uz meža pusi, neapjauzdama, kurp īsti devos.
