Nekavējoties pieskrēju pie loga. Uz ielas spīdēja tikai laternas, bet es skaidri varēju saredzēt mazu meitenīti uz mājas celiņa. Viņa izskatījās kā visparastākais bērns, bet kaut kas viņā mani biedēja. Viņa skatījās uz mani un viltīgi smaidīja.
-Priekš kam tu meti akmeni man logā?!- es viņai pabļāvu, uz ko viņa vien pasmējās un apskāva lācīti kuru turēja rokās.
-Paspēlējies ar mani.- viņa noteica un piegāja tuvāk logam. Sirds sāka straujāk pukstēt no bailēm.
-Kas tu dīvaina esi? Ir pus divi naktī, ej mājās!- sacīju un jau taisījos taisīt ciet otro logu kārtu, kura, paldies Dievam, palika vaļā un netika izšķaidīta.
-Bet es jau esmu mājās...- es sadzirdēju balsi aiz sevis. Uz mirkli sirds apstājās. Es strauji pagriezos, bet aiz manis neviena nebija, bija tikai lācītis uz gultas un dubļaini kāju nospiedumi uz grīdas, kuri veda ārpus istabas. Biju pavisam apjukusi un nobijusies, bet lēnām sekoju soļiem. Tur pat viņa bija, sēdēja uz kāpņu margām pāris metros no manas istabas. Viņa sēdēja uz tām un šūpoja kājas, nemaz nebaidoties nokrist. Viņas kleita, kura iepriekš bija balta un tīra, tagad izskatījās šausmīgi. Tā bija saplēsta, dubļaina un tik slapja, ka zem meitenes kājām jau bija neliela peļķe ar netīru ūdeni. Es pat nepaspēju neko pateikt, kā viņa ierunājās.
-Saule jau aust, paspēlēsimies rīt.- viņa skumjā balstiņā man paziņoja un apgāzās no margām uz pirmo stāvu. Es pieskrēju pie kāpnēm, bet viņas tur nebija. Biju pilnīgā nesaprašanā, nevarēju saprast, kas tikko notika? Palūkojos apkārt - visas pazīmes kuras liecināja, ka viņa šeit bija, pazuda. Dubļu nospiedumu uz grīdas vairs nebija. Ieejot istabā konstatēju arī to, ka uz zemes nav arī stiklu, ar logu viss bija kārtībā. Lācītis arī pazuda...
Es attapos gultā, ārā tikko parādījās saule. Izskatās, ka tas bija viens drausmīgs sapnis, bet es tā pat pārlaidu skatienu istabai lai pārliecinātos vai tā tiešām ir. Viss bija savās vietās. Noveļot visu uz stresu, piecēlos no gultas un saģērbos, cenšoties aizmirst to ko redzēju.
Izrādās, bija tikai septiņi no rīta un visi vēl gulēja. No virtuves atskanēja kluss blīkšķis. Perfekti, Dominiks atnāca. Iegāju virtuvē, nebiju kļūdījusies. Pie letes sēdēja Keitlina un pie atvērta ledusskapja Dominiks. Neskatoties viņiem sejās, uzliku sildīties tējkannu. Dominiks atkāpās no ledusskapja pie savas draudzenes un es sāku meklēt ar ko brokastot. Uz plauktiņa stāvēja divas alus pudeles un kaut kādi kokteiļi. Izvilku tos un uzliku uz letes.
-Atrodi tiem citu vietu.- noteicu brālim.
-Kādā sakarā? Kas es pat alu ledusskapī turēt nedrīkstu? Ja nepamanīji, es te arī dzīvoju, tu te neesi viena!- viņš jau sāka dusmoties.
-Jā nepamanīju, jo tu te nedzīvo. Ja tu šeit dzīvotu, tu vismaz kaut ko jēdzīgu darītu. Tu uz šejieni nāc pagulēt ik pēc pāris dienām, uzturies kā viesnīcā. Starp citu, tava "numuriņa īre" ir beigusies. Sāc kravāt mantas, tu šeit vairs nedzīvosi, es vairs netaisos aiz tevis visu kārtot un skaidrot māsai, kāpēc tu dīvaini uzvedies.- norūcu viņam kamēr taisīju sev kafiju. Varēja redzēt, ka viņš jau ne pa jokam ir dusmīgs un nedaudz šokēts, bet mani tas neinteresēja.
-Un interesanti, kas to izdomāja? Tu? Nesmīdini mani. Tēvs nekad kaut ko tādu nepieļaus.- viņš izsmēja manis teikto.
-Ja netici man, prasi viņam pats. Mēs jau sen par to runājām, gan ar tēvu, gan ar tevi. Es tev jau trešo gadu saku lai pārtrauc visu šo narkomāniju, un ko tu? Pareizi, neko! Es tevi brīdināju? Brīdināju. Tu mani paklausījies kaut reizi? Nē! Tēvs joprojām cer ka tu beidzot ķersies pie prāta, bet es jau sen sapratu ka nav pie kā ķerties.- nobēru viņam visu ko gribēju teikt un sāku soļot pie televizora. Viņam nebija ko teikt, viņš bija sašutis no maniem vārdiem, bet centās kaut ko pateikt pretī.
-Un kur tu gribi lai es eju? Uz ielas?-
-Nu tu taču kaut kur visu laiku blandies nedēļām, lūk tur arī paliec. Vari beidzot uzsākt pieaugušo dzīvi un dzīvot pie savas meitenes kur jums netraucēšu ne es, ne kāds cits.- vienaldzīgi sacīju un iedzēru malku kafijas. -Galu galā, vari sākt strādāt un īrēt dzīvokli nevis koksu šņaukt caurām dienām. Varbūt pat sanāks kļūt par cilvēku.-
-Varbūt man tev atslēgas vēl atstāt?- īgni noteica Dominiks.
-Nav jēgas, es zinu ka tavai palaistuvei ir atslēgas kopija, tāpēc es mainīšu atslēgas. Vari tās paturēt par piemiņu.-
-Kuru tu te par palaistuvi nosauci??- iekliedzās Keitlina.
-Beidz bļaut pa visu māju idiote, labāk pastāsti viņam ar ko tu nodarbojies kad viņš ir ārpus pilsētas.- aizvēru viņai muti. Viņa apklusa, nezinādama ko piebilst. Dominiks dusmās uzsita pa sienu un aizgāja prom. Keitlina joprojām sēdēja uz blenza uz mani kā uz kaut kādu mākslu.
-Ko tu lūri uz mani kā uz Mona Lisu? Uz tevi tas viss arī attiecās. Tinies ar viņu un lai es tevi neredzētu vairs mājas tuvumā.- Uzšņācu viņai, pēc kā viņa ātrā gaitā izgāja no virtuves. Pēc pāris sekundēm sadzirdēju kā aizcirtās durvis. Beidzot, viņi ir prom. Bet nepagāja ne pāris minūtes klusuma, kā no Sāras istabas atskanēja kliedziens.
