Iepriekšējā Nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hokeja-cilveks-4-Nodala-Vareja-But/727082
Šoreiz es pastāstīšu jums vairāk par Sofiju. Ja jūs gribat ieskatu cita tēla dzīvē tad atstājat komentāros, tā varoņa vārdu!
Sofija ieskrēja mājā pa durvīm un pa taisno uz savu istabu, pat nepaskatoties. Viņai nebija prātā ne vecāki, ne suns, pilnīgi nekas. Viņa iemetās gultā, pārvilka segu pār galvu, aizvēra acis un sāka domāt. Viņa domāja par to vai viņa izdarīja kļūdu, vai tas ko viņa izdarīji palīdzēs viņiem satuvināties. Pēc kāda laika, Sofijas istabā ienāca viņas māte. Viņa prasīja vai Sofijai viss kārtībā. Sofiju neko neteica. Tikai, kad viņas māte jau gāja ārā pa durvīm, viņa uzjautāja vai rīt var neiet uz skolu. Sofijas mamma pazina savu meitu ‘’Sofija nekad gribētu neiet uz skolu’’, Sofijai patika skola. Tā, kā Sofija bija briesmīgi gudra un sportiska, viņas mamma nodomāja, ka viena diena neko ļaunu neizdarīs. Sofija visu nakti domāja par to, kas notiks , kad viņa atkal satiks Artūru…
Nākamajā dienā, kad viņas vecāki bija jau aizgājuši, Sofija izdomāja, ka viņa grib iet pastaigāties. Viņa izgāja no savas mājas un paskatījās uz to. Tā bija liela māja nekurienes vidū. Neviens nevarēja iedomāties, ka aiz meža atrodas ceļš. Māja bija bēšīgā krāsā, tai bija 3 stāvi un 2 garāžas. Tur par blakus bija maza nojumīte, kur dzīvoja viņas suns Kuma. Kuma bija Šetlandes aitu suns. Viņai viņš piederēja jau kopš bērnības. Kad Sofijai bija grūti vai skumīgi, viņa gāja pie Kumas. Viņa pieķēdēja Kumu pie šņores un gāja pastaigāties.
Bija rudens. Lapas bija sakritušas zemē. Tās bija dzeltenas, oranžas, dažas pat sarkanas. Bija brīnišķīgs laiks. Nedaudz pūta vējš, saulīte spīdēja un nemaz nebija tik auksts. Kad viņa iegāja mežā viņa jutās kā pasakā. Viss bija tik košs un krāšņs. Viņa skrēja pa mežu ar Kumu un aizmirsa par visām savām problēmām. Viņa jutās kā no jauna piedzimusi.
Mājās viņu sagaidīja vecāki. Viņi stāvēja viņas priekšā un aizdomīgi skatījās. Kad Sofija uzprasīja, kas vainas. Viņi atbildēja nekas un pasniedz viņai dāvanu maisiņu…
Pa to laiku Artūrs mācījās, bet viņš nevarēja koncentrēties, jo viņš visu laiku domāja par vakardienu. Artūrs domāja, ko darīt tālāk. Vai runāt ar viņu, vai nogaidīt…
Nākamā Nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hokeja-cilveks-6-Nodala-Atkal/727463