local-stats-pixel

Hip Hop- My Life *2*3

119 1

Šodien vēl viena, īsa, bet nekas :)

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hip-Hop-My-Life-1/735037

Pārējie atkāpās aizkulisēs atstājot mūs trīs uz skatuves. Jutu kā gaisā virmoja spriedze. Es zināju, ka viņš man grib ieriebt, jo neklausīju viņam. Vislabākais veids ir likt dejot man ar kādu divatā it īpaši pēc šķiršanās...

Stāvēju kā zemē iemieta cenšoties sagremot tiko dzirdēto. Tagad jau bija skaidrs, ka to nedarīšu. Viņš var mani izmest no grupas vai darīt ko vien grib, bet es ar Stenliju, vai kā viņu tur arī sauktu, nedejošu.

Uzmetu degošu skatienu puisim, kurš neko nesaprata un atkal paskatījos uz Semjuelu. Viņš apmierināti smaidīja. Tas kretīns bija viens no tiem cilvēkiem zināja kā atrast vārdus kā mani sāpināt un izsist no sliedēm. Viņš par mani daudz zināja, bet ne visu. Neviens par mani visu nezināja. Nevienam arī to nevajag, neviens to nav pelnījis. Es dzīvoju savu dzīvi ignorēdama pārējos, pārējie savu.

Varbūt kādreiz kādam ievajadzēšos, bet man vajag tikai manu mūziku un neko vairāk.

Man bija jātiek prom, tagad. No skatuves malas bija atlikuši pāris metri. Skrēju un nolecu no skatuves. Kājas atsitoties pret zemi stipri iesāpējās, bet nepievērsu sāpēm nekādu uzmanību. Kā vienmēr.

Skrēju uz izejas durvīm, izskrēju cauri krēslu rindām, atvēru durvis un izeja jau bija vien desmit metrus tālāk. Ārā izskrienot nepārtraucu skriet. Daži ziņkārīgi acu pāri pievērsās man. Es neraudāju, tikai skrēju, lai paslēptos no sevis, lai aizbēgtu no savām jūtām un domām. Kā vienmēr.

No ārpuses esmu stipra un vienmēr tāda būšu, bet neviens jau nekad nevarēs iedomāties kā es jūtos patiesībā. Ja tevi pamet pēdējais kuram tu uztiecies un kurš tev ir svarīgs tev viss paliek vienaldzīgs, arī tu pats sev.

Pēc kāda nezināma laika es elsojot iegriezos mazā šķērsielā kas veda uz kādu rajonu. Tur apgrozījās visi sabiedrības atkritumi, es tāda laikam nebiju, bet tikai šiem cilvēkiem es jutos piederīga un varēju būt pati. Šeit neviens mani neievēroja, visiem es biju tukša vieta. Tas man patika un es to izbaudīju. Varēju būt viena pati ar sevi.

Noņēmu kapuci no galvas, lai varētu labāk visu apskatīt. Te gaiss bija svaigs, nepiersāņots. Lūkojos uz netīro zemi, pussabrukušajām ēkām, veikaliem un nedaudzajiem cilvēkiem šaurajās ieliņās.

Pēc gabaliņa nogriezos vēlreiz un klāt biju. Pretī slējās nestabilā, sarkanā ķieģel māja. Tai bija deviņi stāvi, bet par piekto stāvu tālāk neēsmu gājusi. Laikam pārāk baidos no pussabrukušām ēkām. Bet atrasties pirmajā stāvā man nebija problēmu. Tur bija- klusi. Naktī- nāvējoši klusi. Tik klusi, ka pat pašai no sevis sāk palikt bail.

Novērsu skatienu no augšas un pievērsos durvīm, kas bija stipri sašķobījušās. Atverot tās kā vienmēr mani sagaidīja Džo. Tas bija melns Haskijs, mans suns ko atradu tepat izgāztuvē. Pavisam mazu un neaizsargātu.

Džo bija vienīgais kam es stāstīju visu un arī uzticējos, viņš mani nesāpina un nenodod. Tikai līdzjūtīgi iesmilkstas un pūkaino galvu ieliek man klēpī.

Sabužināju viņa mīksto kažoku un ieskatījos tumši zilajās acīs.

Abi iegājām iekšā. Tālumā sadzirdēju soļus. Instinktīvi sameklēju ieroci un spēru soļus istabā, lai ieraudzītu, kas tur atradās.

Gribēju paprasīt, ir jēga turpināt?

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hip-Hop-My-Life-3/735328

119 1 3
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000
Tev jāturpina emotion
0 0 atbildēt

Ir, ir jēga turpināt emotion

0 0 atbildēt

Noteikti ir jēga turpināt, čībiņ.

0 0 atbildēt