Šodien es taisīšu herbāriju. Atmiņas par Tevi spiedīšu starp vārdnīcu un enciklopēdiju lapām kā jaunu šķirkļus un nolikšu plauktā. Tur, kur nepieciešams tikai reizēm ar putekļu lupatu paciemoties. Tur, kur skatiens slīd pāri, bet neaizķeras. Tur, kur tikai pavisam reti nepieciešams ieskatīties. Nē, es Tevi neaizmirsīšu, Tu paliksi manā grāmatu plauktā tāpat kā daudzi citi. Atmiņas ir laba lieta, ja tās netraucē.
Un vēl es aiz pažobeles nolikšu skumjas. Lai izžūst, izkalst un tikai labi izskatās pa gabalu. Varbūt tur, bēniņos, tās pagaršos peles. Lai jau tiek, ja tā vēlas! Kādam citam varbūt noderēs! Bet, ja kādreiz man patiešām gribēsies skumt – kāpšu bēniņos, tās meklēšu un no izžāvētām vārīšu tēju. Ja vēlies, varu pacienāt! Tomēr tā būs sūra. Gandrīz kā vērmeles. Vai dadži. Vai saulē stāvējis lapseņu pūznis.
Cienāšu Tevi ar tēju un došu pašķirstīt enciklopēdiju. Varbūt... Uzšķirsi lapu ar virsrakstu, kuru nespēsi izlasīt, tomēr zināsi, ka tas Tev ļoti pazīstams. Pat pārāk. Tad neskaties manī jautājošām acīm!
A.K. 7.05.2010
